4. pants

Ar solidaritātes nodokļa ieviešanu darba devējam kā

tam subjektam, kas darba ņēmējam maksā darba algu, ir noteikts

papildu pienākums piedalīties sociālās nevienlīdzības

mazināšanā.

Sprieduma 13. punktā ir norādīts, ka, lai arī Pieteikumu

iesniedzējas apšauba to, ka darba devēju pienākums maksāt

solidaritātes nodokli izriet no likuma mērķa, tomēr nodokļa

iekasēšanas kārtības piesaistīšana apdrošināšanas obligāto

iemaksu administrēšanas sistēmai par nodokļa maksātājiem padarot

arī darba devējus. Tālāk šajā punktā tiek secināts, ka tādējādi

apstrīdētajās normās ir paredzēts darba devēja pienākums likumā

noteiktajā gadījumā maksāt solidaritātes nodokli. Tomēr

jautājums, uz kuru bija jāatbild šīs lietas ietvaros, bija nevis

par to, vai šāds darba devēja pienākums izriet no apstrīdētajām

normām, par ko lietā nebija strīda, bet gan par to, vai

likumdevējam atbilstoši solidaritātes nodokļa mērķim un

taisnīguma principa ietvaros bija tiesība noteikt darba devēju

par solidaritātes nodokļa subjektu. Likumdevējs, "radot

sabiedrībā taisnīguma izjūtu" (sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 6. septembra sēdes stenogrammas lietā Nr.

2016-14-01 14. lp. un 71. lp.) un postulējot, ka "lielo

algu saņēmējiem" (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2017. gada 10. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj.

46. lp.) tiek uzlikts solidaritātes pienākums, šo pienākumu

vienlaikus attiecināja arī uz darba devējiem, kas maksā darba

algas darba ņēmējiem. Šāda absurda situācija varēja izveidoties

vienīgi tāpēc, ka nepienācīga likumdošanas procesa rezultātā

citam nodoklim paredzētas likmes un administrēšana kārtība tika

automātiski pārnesta uz solidaritātes nodokļa regulējumu. Proti,

nodokļa iekasēšanas kārtība tika piesaistīta apdrošināšanas

obligāto iemaksu administrēšanas sistēmai.

Pieaicinātā persona Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības

kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš lietas izskatīšanas

gaitā norādīja uz faktisko situāciju Latvijā, proti, ka viena no

Latvijas tautsaimniecības un labklājības problēmām, ir tā, ka

trūkst tādu uzņēmumu, kuri ir produktīvi un kuri līdz ar to spēj

maksāt tādas solidaritātes nodokļa līmeņa algas. Līdz ar to

Latvijas situācijai atbilstošāk būtu veidot tādu nodokļu

politiku, kas šādus uzņēmumus piesaistītu. Tomēr solidaritātes

nodoklis rada tieši pretēju ietekmi (sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 17. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu

6. sēj. 10. lp.). Turklāt situāciju vēl netaisnīgāku padara

tas, ka solidaritātes nodokļa maksāšanas pienākums iestājas arī

tam darba devējam, kas maksā tādu darba algu, kas atsevišķi pati

par sevi nepārsniedz darba ņēmējam attiecīgajam kalendāra gadam

noteikto sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekta

maksimālo apmēru. Proti, ja darba ņēmēja kopējie ienākumi pie

vairākiem darba devējiem pārsniedz apdrošināšanas obligāto

iemaksu objekta maksimālo apmēru, visiem darba devējiem

neatkarīgi no darba algas apmēra, ko tie maksā darba ņēmējam,

iestājas pienākums maksāt solidaritātes nodokli.

Līdz ar to, ņemot vērā manas

atsevišķās domas lietā Nr. 2016-14-01, kā arī šeit minētos

papildu apsvērumus, uzskatu, ka Solidaritātes nodokļa likums nav

pienācīgā kārtībā pieņemts likums.

Satversmes tiesas tiesnese D.

Rezevska

Rīgā 2017. gada 30. novembrī