111. pants
" (sk. Sprieduma 10. punkta pēdējo

rindkopu). Tādējādi Tiesa, izvērtējusi plašo, bet

nepietiekami precīzo pieteikumu, kā arī Ministru kabineta un

pieaicināto personu skaidrojumus, lietu kvalificē kā lietu par

vienlīdzīgām tiesībām veselības aizsardzības jomā. Kā zināms,

tieši Satversmes 111. pantā valstij uzlikto pienākumu klāsts

atbilstoši Tiesas judikatūrai ir salīdzinoši neliels.

4. Var piekrist Tiesai, ka Satversmes 111. pants nevar

uzlikt valstij neizpildāmus pienākumus. Līdz ar to Tiesas

līdzšinējā judikatūra veselības aprūpes minimuma jautājumā

principā atbilst minētā panta saturam un robežām (sk.

Sprieduma 11.1. punktā norādītos judikatūras principus).

Tomēr šajā lietā nav runas par jebkādu medicīnas pakalpojumu

saņemšanu bez maksas. Šī lieta ir nošķirama no citām Tiesā

iepriekš skatītajām ar veselības aprūpes minimumu saistītām

lietām.

5. Tiesai šīs lietas ietvaros bija jārisina triju

Satversmes pantu attiecību jautājums. Proti, Satversmes 91., 96.

un 111. panta attiecību trijstūris ir šīs lietas būtība. Tam par

iemeslu ir fakts, ka Latvijas tiesību sistēmā, atšķirībā no dažām

citām Eiropas tiesību sistēmām, ņemot vērā noteiktus apstākļus,

personas tiesības dzemdēt mājās tiek atzītas kā izvēles tiesības.

Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT)

judikatūrai tiesības izvēlēties apstākļus, kādos kļūt par

vecākiem, ietilpst tiesību uz privāto dzīvi saturā. Lietā

"Ternovszky pret Ungāriju" ECT norādīja, ka

Ungārijā mājdzemdības netika liegtas un "izvēle dzemdēt

mājās parasti nozīmētu veselības aprūpes speciālistu

klātbūtni", tomēr likumdošana, kas nesekmē minēto

speciālistu klātbūtni šādās dzemdībās, kaut arī viņi gribētu

tajās nepieciešamo pakalpojumu sniegt, ir jāuzskata par

iejaukšanos personas privātajā dzīvē (sk. ECT 2010.

gada 14. decembra sprieduma 22. punktu). ECT vēl precizēja,

ka mājdzemdības, tiesības uz kurām ir uzskatāmas par mātes

izvēles tiesībām, nozīmē to, ka mātei ir tiesības uz tādu

tiesisko un institucionālo sistēmu, kas sekmētu viņas iespējas

izdarīt savu izvēli (sk. turpat 24. punktu).

Latvijas tiesību sistēmu raksturo atvērtība saistošajām

starptautisko tiesību normām un principiem. Tiesa vienmēr ir

interpretējusi Satversmes 8. nodaļu ciešā sasaitē ar Latvijas

starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā, īpaši ņemot vērā

ECT judikatūru un to, ka ECT sniegtā Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību konvencijas interpretācija Latvijai ir saistoša.

Tiesību uz privāto dzīvi saturs var pilnveidoties gan nacionālā

likumdevēja darbības rezultātā, gan pilnveidojoties

starptautiskajam cilvēktiesību standartam. Šobrīd ir zināms, ka

saskaņā ar ECT atziņām valstīm, kur tiek akceptētas sievietes

tiesības izvēlēties, vai tā dzemdēs mājās vai stacionārā, būtu

jāvērtē, vai tajās izveidotā sistēma sekmē šo izvēles tiesību

īstenošanu. Līdz ar to Tiesai nebija pamata aprobežoties ar

konstatējumu, ka Latvijā mājdzemdības tiek pieļautas.

6. Cilvēktiesību īstenošanai jābūt reālai un efektīvai.

Satversmes 96. panta kontekstā ir par maz secināt vienīgi to, ka

tiesības pastāv, un nemaz necensties atbilstoši šā panta

metodoloģijai izvērtēt, vai šīs tiesības ir iespējams reāli un

efektīvi īstenot valstī izveidotās tiesiskās un institucionālās

sistēmas ietvaros. Atbilde uz jautājumu, kāpēc plānotās

fizioloģiskās ārpusstacionāra dzemdības nevarētu tikt apmaksātas

no valsts budžeta ar tādiem pašiem nosacījumiem kā fizioloģiskās

dzemdības ārstniecības iestādē, lietā tiek reducēta uz to

apstākli, ka pakalpojumu sniedzējs nav sagatavojis nepieciešamo

medicīniskās tehnoloģijas aprakstu. Attiecībā uz šo argumentu ir

jāpiekrīt Tieslietu ministrijas viedoklim, ka Veselības

ministrijai kā atbildīgajai nozares ministrijai ir jāiesaistās

dokumenta izstrādē. Šis pienākums izriet ne tikai no labas

pārvaldības principa, uz kuru norāda Tieslietu ministrija, bet

arī no iepriekš minētā fakta, ka Latvijas tiesību sistēmā

tiesības izvēlēties plānotās fizioloģiskās ārpusstacionāra

dzemdības tiek atzītas. Lai pamattiesības varētu tikt īstenotas,

ir jānodrošina, ka atbildīgās iestādes pilda pienākumus, kam

jābūt izpildītiem, lai šīs tiesības būtu reālas. Citādi vismaz

zināmā skaitā gadījumu, uz kuriem norādīja arī pieaicinātā

persona S. Olsena, vecākiem, kuri vēlas īstenot savas izvēles

tiesības, pašiem arī nākas šo izvēli garantēt.

7. Tādējādi nevar piekrist Tiesas secinājumam, ka

nepieciešamie cilvēktiesību īstenošanas priekšnoteikumi ir

izpildīti, jo fizioloģisko dzemdību gadījumā veselības aprūpes

pakalpojumu bezmaksas saņemšana tiek nodrošināta ar to

ārstniecības iestāžu starpniecību, kuras noslēgušas līgumu ar

Nacionālo veselības dienestu (sk. Sprieduma 11.3.

punktu). Tiesību izvēlēties dzemdēt mājās jēga ir izvēle

nedzemdēt Tiesas pieminētajās 19 stacionārajās ārstniecības

iestādēs un tomēr saņemt nepieciešamo veselības aprūpi, lai

dzemdības būtu pēc iespējas drošas.

8. Līdz ar to nevar piekrist Tiesas secinājumam, ka

sievietes var iedalīt divās grupās atkarībā no viņu izvēles

saņemt dzemdībpalīdzības pakalpojumu stacionārā jeb, kā saka

Tiesa, valsts apmaksātās veselības aprūpes sistēmas ietvaros vai

ārpus stacionāra, tātad arī ārpus valsts izveidotās sistēmas.

Tiesa uzskata, ka Latvijas veselības aprūpes sistēmā tā ir

normāla parādība, ka persona izdara izvēli par labu vai nu

valsts, vai pašas apmaksātam pakalpojumam, un ka līdz ar to nav

salīdzināmi cilvēki, kas izdara vienu, un cilvēki, kas izdara

otru izvēli. Satversmes 111.panta kontekstā, ievērojot šajā pantā

valstij doto visai lielo rīcības brīvību, šāda Tiesas pieeja

principā nav acīmredzami nepamatota. Tomēr šī lieta no citām ar

veselības aprūpi saistītajām lietām atšķiras ar to, ka lietā nav

runas par jebkādu medicīniska rakstura izvēli. Kā jau tika

norādīts, tiesību sistēma ir attīstījusies arī konkrētā jautājumā

par tiesībām izvēlēties dzemdībpalīdzības saņemšanu stacionārā

vai ārpus stacionāra un šī izvēle ir kļuvusi par Satversmes 96.

panta elementu. Līdz ar to visas sievietes, kas izdara izvēli

šajā jautājumā, ir salīdzināmas. Viņas noteikti ir vienlīdzīgas

un salīdzināmas savu izvēles tiesību īstenošanā. Atšķirību rada

valsts ar savu attieksmi, sekmējot vienu izvēli un nesekmējot

otru. Tiesai bija jāizvērtē, vai, ņemot vērā Satversmes 96. un

111. panta principus, valsts īstenoto atšķirīgo attieksmi var

atzīt par atbilstošu Satversmes 91. pantam. Lietas materiālos

bija samērā plašs argumentu klāsts, kas atšķirīgās attieksmes

samērīguma izvērtēšanai varētu būt pietiekams.

9. Ne tikai katrs Satversmes 8. nodaļas pants, bet arī

pati šī nodaļa ir iekšēji sasaistīta un harmoniska sistēma.

Tādējādi dažādie cilvēktiesību aspekti būtu interpretējami

sistēmiski un savstarpējā saskaņā.

Satversmes tiesas tiesnese

I.Ziemele

Rīgā 2015.gada 26.februārī