42. pants
vēlāk tika vairākkārt grozīts, tomēr likumdevējs

joprojām ir saglabājis tādu regulējumu, ka pašvaldība pieņem

individuālus aktus, nevis nosaka teritorijas, kurās drīkst vai

nedrīkst organizēt azartspēles.

Tātad saskaņā ar Azartspēļu likuma normām pašvaldības nav

tiesīgas regulēt jautājumu par azartspēļu organizēšanu ar

normatīvo aktu, kurā būtu noteikta vispārēja atļauja vai

aizliegums azartspēļu organizēšanai. Tādējādi secināms, ka, lai

gan pašvaldībām piemīt plaša rīcības brīvība teritorijas

plānojuma jomā, Azartspēļu likuma regulējums ierobežo šo rīcības

brīvību attiecībā uz konkrētu jomu. Tādēļ no teritorijas

plānošanas viedokļa Azartspēļu likuma regulējums par pašvaldību

kompetenci azartspēļu organizēšanas kontroles jomā ir uzskatāms

par speciālo regulējumu, kas neļauj pašvaldībām regulēt

azartspēļu organizēšanu tās teritorijā ar saistošiem noteikumiem,

tai skaitā ar teritorijas plānojumu. Arī Saeima savā viedoklī

norāda, ka pašvaldībai piešķirtais deleģējums nevar tikt

interpretēts tik plaši, ka no Vēsturiskā centra likuma izrietētu

pašvaldības tiesības regulēt visus aspektus, kas varētu ietekmēt

iedzīvotāju uzturēšanos Rīgas vēsturiskajā centrā un tā

aizsardzības zonā. Saeima arī uzsver, ka pašvaldībai ir dota

plaša rīcības brīvība attiecībā uz pamatojumu azartspēļu

organizēšanas atļaušanai vai liegšanai katrā konkrētajā gadījumā,

tomēr likumdevējs ir izšķīries par attiecīgā lēmuma formu, proti,

noteicis, ka tam jābūt motivētam lēmumam, kas pārsūdzams tiesā

(sk. lietas materiālu 3. sēj. 62.-67. lp.).

Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatām, ka no tiesiskā

regulējuma neizriet pilnvarojums pašvaldībai ar teritorijas

plānojumu noteikt aizliegumu azartspēļu organizēšanai attiecīgajā

teritorijā.

5. Nevaram piekrist secinājumam, kas ietverts

Sprieduma 18.5. punktā: ja jau pašvaldībai ir piešķirtas

tiesības ar individuāliem lēmumiem liegt azartspēļu organizēšanas

vietu ierīkošanu savā teritorijā, tad vēl jo vairāk pašvaldībai

ir tiesības tās teritorijas plānojumā noteikt attiecīgus

teritorijas izmantošanas aprobežojumus saskaņā ar teritorijas

plānošanas tiesisko regulējumu.

Individuālie un normatīvie tiesību akti ir būtiski atšķirīgi,

tāpat arī būtiski atšķiras to kontroles mehānisms, uz kuru

norādīts Spriedumā. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

pamattiesības drīkst ierobežot vienīgi ar likumu vai pamatojoties

uz likumu, kas skaidri nosaka pamattiesību ierobežojuma apjomu un

robežas. Nav pieļaujama pamattiesību ierobežojuma noteikšana bez

skaidra likumdevēja pilnvarojuma (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 21. novembra sprieduma lietā

Nr. 2005-03-0306 10. punktu un 2016. gada

12. februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03

15.2. punktu).

Tas vien, ka likumdevējs piešķīris pašvaldībai tiesības izdot

tādus individuālus aktus kā atļaujas, pats par sevi neļauj

izsecināt arī pašvaldības tiesības to pašu jautājumu regulēt ar

saistošajiem noteikumiem, piemēram, teritorijas plānojumu, īpaši

situācijās, kad Saeima ir apspriedusi iespēju šādas tiesības

deleģēt pašvaldībām, bet ar balsojumu to noraidījusi. Šajā

gadījumā nevar uzskatīt, ka pašvaldībai būtu pilnvarojums izdot

normatīvos tiesību aktus azartspēļu organizēšanas jautājumos.

Turklāt attiecīgi formulētā Satversmes tiesas atziņa, kas

ietverta Sprieduma 18.5. punktā, varētu dot pamatu

secinājumam, ka visos gadījumos, kad pašvaldībām likumā ir

noteiktas tiesības katrā konkrētajā gadījumā pieņemt individuālus

administratīvos aktus, tām vienlaikus ir tiesības noregulēt

attiecīgo jautājumu ar saistošajiem noteikumiem. Šāda izpratne

par pašvaldību tiesībām citstarp teritorijas plānošanas jomā

padara par praktiski neiespējamu to, ka likumdevējs nosaka

pašvaldībām pilnvarojumu ar šaurāku tvērumu, ik reizi neparedzot

likumā tiešu aizliegumu pieņemt saistošos noteikumus attiecīgajā

jomā.

Uzskatām, ka atbilstoši likuma virsvadības principam no likumā

skaidri noteiktajām pašvaldības tiesībām pieņemt individuālus

administratīvos aktus nevar tikt atvasinātas daudz plašākas,

likumdevēja neparedzētas un turklāt likumdošanas procesā

noraidītas pašvaldību tiesības regulēt attiecīgo jomu ar

saistošajiem noteikumiem.

6. Sprieduma 18.5. punktā ir secināts, ka

azartspēļu organizēšanas ierobežojumu noteikšana pašvaldības

teritorijas plānojumā un individuālu lēmumu pieņemšana attiecībā

uz konkrētām azartspēļu organizēšanas vietām ir tādi risinājumi,

kas viens otru nevis izslēdz, bet gan papildina. Šis secinājums

Spriedumā pamatots vienīgi ar apgalvojumu, ka abi minētie

tiesiskie risinājumi var darboties līdztekus un nodrošināt

jēgpilnāko azartspēļu organizēšanas vietu izplatības kontroles

sistēmu.

Nevaram piekrist tam, ka tikai tāpēc vien, ka vispār ir

iespējami dažādi līdzekļi azartspēļu organizēšanas ierobežojumu

noteikšanai, pašvaldībai būtu rīcības brīvība izvēlēties jebkuru

no šiem līdzekļiem. Šādu secinājumu nevar izdarīt, nedz

izmantojot sistēmiskās, nedz arī teleoloģiskās interpretācijas

metodi, uz kuru norādīts Spriedumā.

Demokrātiski leģitimēta institūcija, kas tiesīga pieņemt

tiesību normas, ir likumdevējs, tāpēc arī likumdevēja griba ir

nozīmīga, šīs tiesību normas interpretējot. Tiesību piemērotājs,

interpretējot tiesību normu, var izmantot dažādus līdzekļus, lai

noskaidrotu tās saturu, tomēr tam jārīkojas metodoloģiski, lai

nepārkāptu varas dalīšanas principu (sk.: Sales P.

Legislative Intention, Interpretation, and the Principle of

Legality. Statute Law Review, 2019, Vol. 40, No. 1,

p. 60). Likumdevēja griba ir nozīmīga, vērtējot

pašvaldībām likumā noteiktā pilnvarojuma robežas, it īpaši

konkrētajā gadījumā, kad likumdošanas procesā šis jautājums ir

analizēts.

Gadījumā, kad likumdevējs speciālajā normā ir tieši regulējis

kādu jautājumu citādi nekā vispārējās normās, nav pamata piemērot

vispārējo regulējumu. Attiecīgi nevar atvasināt pašvaldības

pilnvarojumu no normām, kas paredz vispārīgu rīcības brīvību, ja

likumdevējs Azartspēļu likumā ir konkrēti noteicis pašvaldību

kompetenci azartspēļu organizēšanas kontroles jomā. Turklāt tas,

ka likumdevējs ir paredzējis konkrētu kārtību azartspēļu

organizēšanas ierobežojumu noteikšanai, nav pretrunā arī ar īpašo

Vēsturiskā centra aizsardzību. No Vēsturiskā centra aizsardzības

likuma izrietošās prasības pašvaldībai joprojām jāņem vērā,

pieņemot individuālus administratīvos aktus.

Spriedumā citstarp atzīts, ka azartspēļu organizēšanas

ierobežojuma kā teritorijas izmantošanas aprobežojuma noteikšana

pašvaldības teritorijas plānojumā nodrošina paredzamību gan

komersantiem, gan iedzīvotājiem un sabiedrībai kopumā lielākā

mērā nekā individuālo atļauju sistēma. Tāpat Spriedumā secināts,

ka konkrētajā situācijā ar spēļu zāļu ierīkošanas ierobežojumu

noteikšanu Vēsturiskā centra plānojumā un individuālu lēmumu

pieņemšanu atbilstoši Azartspēļu likuma 42. panta sestajai

daļai iespējams sasniegt lietderīgāko un taisnīgāko, kā arī

tiesību sistēmai visatbilstošāko rezultātu.

Satversmes tiesa vairākkārt secinājusi, ka izšķiršanās par

politiski lietderīgāku risinājumu visupirms ir tieši demokrātiski

leģitimēta parlamenta pienākums (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2008-35-01 19.4. punktu). Tiesa lietu ir

tiesīga izvērtēt tikai tiktāl, ciktāl uz to iespējams attiecināt

tiesību (juridiskos) argumentus, tos atdalot no tiesībpolitiskiem

argumentiem. Par jautājumiem, kuru izlemšanai nav noteikti

pietiekami stingri juridiskie standarti, bet kuros izdarāmie

secinājumi pārsvarā ir atkarīgi no politiskās lietderības, jālemj

demokrātiski leģitimētiem, politiskiem valsts orgāniem, pirmām

kārtām - likumdevējam (sk. Satversmes tiesas 2012. gada

3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01

11.2. punktu). Tiesībpolitiskie apsvērumi nosaka

sasniedzamo mērķi, t. i., vispārēja rakstura ekonomiskās,

politiskās vai sociālās izmaiņas. Savukārt juridisko apsvērumu

rezultāts ir noteikumi, kas jāievēro nevis tādēļ, ka tie paši par

sevi nodrošinātu vēlamo ekonomisko, politisko un sociālo

situāciju, bet gan tādēļ, ka to prasa tiesiskums (sk.

Satversmes tiesas 2013. gada 19. novembra sprieduma

lietā Nr. 2013-09-01 10. punktu).

Uzskatām, ka, Sprieduma 18.5. punktā ietvertie secinājumi

par pašvaldībām dotā pilnvarojuma raksturu ir balstīti citstarp

uz tādiem argumentiem, kurus nevar uzskatīt par tiesību jeb

juridiskajiem argumentiem. Tomēr Satversmes tiesa nevar pamatot

pilnvarojuma esību ar saviem apsvērumiem par lietderīgāko

tiesisko risinājumu konkrētā situācijā. Tādējādi, mūsuprāt,

saskatāms, ka Satversmes tiesa šajā gadījumā ir ietiekusies

demokrātiski leģitimēta likumdevēja darbības sfērā un aizstājusi

likumdevēja apsvērumus par piemērotāko tiesisko regulējumu

azartspēļu jomas kontrolei ar savu izpratni par piemērotāko

risinājumu konkrētajā situācijā. Uzskatām, ka šāda izšķiršanās ir

likumdevēja kompetencē.

Apkopojot iepriekš minēto, uzskatām,

ka apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums nav

pieņemts, pamatojoties uz likumu, un ka Satversmes tiesa

Spriedumā nav sekojusi pašas noteiktajām prasībām par

pilnvarojuma skaidrību, kā arī ir ietiekusies likumdevēja

kompetencē, izdarot lietderības apsvērumus par piemērotāko

tiesisko risinājumu konkrētajā situācijā.

Satversmes tiesas tiesneši

Artūrs

Kučs

Gunārs

Kusiņš

Rīgā 2019. gada 30. maijā