23. pants
paredz darba devēja pienākumu reizi mēnesī līdz

obligāto iemaksu veikšanai noteiktajam termiņam iesniegt Valsts

ieņēmumu dienestam ziņojumu par obligāto iemaksu objektu un

obligātajām iemaksām no darba ņēmēju darba ienākumiem pārskata

mēnesī. Savukārt VID sniedz Valsts sociālās apdrošināšanas

aģentūrai (turpmāk - VSAA) ziņas par veiktajām sociālās

apdrošināšanas iemaksām un veiktajiem sociālā nodokļa

maksājumiem. Kā tiesas sēdē norādīja VSAA pārstāve, VID datus par

deklarētajiem ienākumiem un faktiski veiktajām sociālās

apdrošināšanas iemaksām nosūtot aģentūrai trīs reizes nedēļā

(sk. Sprieduma 8.punktu).

Līdz ar to nav loģiska izskaidrojuma apstrīdētajās

normās ietvertajai un Spriedumā par efektīvu atzītajai kārtībai.

Proti, tādai kārtībai, kas paredz, ka darba ņēmējam visupirms

jātērē papildus laiks un līdzekļi, lai noskaidrotu, vai darba

devējs ir veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas un kādā apmērā

veicis, bet pēc tam darba ņēmējam ir iespēja par konstatēto

iemaksu neveikšanu ziņot Valsts ieņēmumu dienestam, lai tas

uzsāktu piedziņu. Valsts ieņēmuma dienestam informācija par

veiktajām sociālajām iemaksām ir pieejama neatkarīgi no tā, vai

persona sociālās kontroles pienākumu ir veikusi vai nav veikusi.

Arī likumā paredzētie uzdevumi Valsts ieņēmumu dienestam ir

jāpilda neatkarīgi no tā, vai persona ir veikusi sociālās

kontroles pienākumu.

Līdz ar to secināms, ka

apstrīdētās normas neatbilst labas pārvaldības

principam.

6. Satversmes tiesa Spriedumā lietā Nr.

2000-08-0109 secināja, ka nodokļu iekasēšanas uzraudzības

mehānisms nepieciešams arī tādēļ, lai faktiski aizsargātu darba

ņēmējus, kas sociālajās tiesībās tiek uzskatīti par vājākām

personām un tādām personām, kam nepieciešama īpaša sociālā

aizsardzība. Satversmes tiesa Spriedumā vispār nav ņēmusi vērā

to, ka sociālās apdrošināšanas attiecībās darba ņēmējs ir

vismazāk aizsargātākais attiecību subjekts.

Saskaņā ar likuma "Par valsts sociālo

apdrošināšanu" 21. panta otro daļu darba ņēmējs

sociālās apdrošināšanas iemaksas veic ar darba devēja

starpniecību, proti, darba devējs aprēķina un iemaksā speciālajā

budžetā gan darba devēja, gan darba ņēmēja iemaksu daļu. Līdz ar

to darba ņēmējs kā sociālās apdrošināšanas attiecību subjekts

savu pienākumu līdzdarboties sociālās apdrošināšanas sistēmas

uzturēšanā ir pilnībā izpildījis ar brīdi, kad viņš stājies darba

attiecībās un sācis pildīt savus darba pienākumus. Tādu pašu

viedokli Satversmes tiesa paudusi arī Spriedumā lietā Nr.

2000-08-0109.

Pat tad, ja persona ir kontrolējusi savas sociālās

apdrošināšanas iemaksas, tai nav pietiekamu iespēju ietekmēt nedz

darba devēja rīcību, nedz valsts institūciju darba

efektivitāti.

Līdz ar to personai nav

iespējas īstenot savas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu

pilnā apmērā, jo tās rīcībā nav efektīva piespiedu mehānisma, ar

kuru varētu nodrošināt to, lai darba devējs un valsts

institūcijas pienācīgi veic likumā noteiktos

pienākumus.

7. Likuma "Par valsts sociālo

apdrošināšanu" 21. panta 2.1 daļa

nenodrošina iemaksu un izmaksu savstarpējo saistību, bet - gluži

pretēji - tās atdala. Darba ņēmējam, kurš, uzsākot legālas darba

tiesiskās attiecības, savu pienākumu pret sociālās apdrošināšanas

sistēmu ir izpildījis, nepamatoti tiek ierobežotas tiesības uz

pilnvērtīgu apdrošināšanas pakalpojumu pēc pensijas vecuma

sasniegšanas.

Pilnībā jāpiekrīt Satversmes tiesas secinājumam lietā

Nr. 2000-08-0109: "Tā kā sociālās apdrošināšanas iemaksas

arī ir nodoklis, minētā likuma norma pieļauj iespēju, ka darba

devējs var likumīgi neveikt sociālās iemaksas. Bet atbilstoši

apstrīdētajā tiesību normā noteiktajam negatīvas sekas no tā

iestājas aizsargājamai - obligāti sociāli apdrošināmajai -

personai. Līdz ar to netiek ievērots, ka sociālā apdrošināšana

kalpo sociālā taisnīguma un sociālās drošības īstenošanai un

cilvēka cienīgai esamībai un ka ikvienai personai jānodrošina

Satversmes 109. pantā nostiprinātās tiesības uz sociālo

nodrošinājumu".

Satversmes tiesa norādījusi, ka, īstenojot Satversmē

garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu, valsts pienākums ir

ne tikai noteikt šo tiesību normatīvo regulējumu, bet arī

izveidot efektīvu tiesību normu īstenošanas mehānismu. Valsts

pienākums ir ne tikai deklarēt tiesības, bet arī

"iedzīvināt" tās un uzraudzīt to piemērošanu. Savukārt,

ja šis pienākums netiek pienācīgi pildīts, var uzskatīt, ka

valsts neizmanto visus tai pieejamos līdzekļus sociālo tiesību

īstenošanā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 14. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2003-19-0103 9. punktu).

Tiesas sēdē tika konstatēti vairāki būtiski likuma

"Par valsts sociālo apdrošināšanu" 21. panta

2.1 daļas trūkumi. Visupirms jau tas apstāklis, ka

personai, ja tā vēlas papildināt pensijas kapitālu par tām

sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuras nav veicis darba devējs,

ir jāsedz abas sociālās apdrošināšanas iemaksu daļas. Fakts, ka

persona maksā gan savu daļu, kas vienu reizi no tās atalgojuma

jau tika ieturēta, gan darba devēja sociālās apdrošināšanas

iemaksu daļu, uzskatāms par būtisku apstrīdētās normas trūkumu.

Lai gan šī iemaksu veikšana personai tiek piedāvāta kā iespēja,

tomēr nodokļa atkārtota maksāšana un citas personas nesamaksātās

daļas segšana ir netaisnīga.

Turklāt saskaņā ar šo normu persona sociālās

apdrošināšanas iemaksas ir tiesīga veikt tikai tad, kad

sasniegusi pensijas vecumu. Līdz ar to varētu veidoties tāda

situācija, ka attiecīgais savu tiesību aizsardzības mehānisms ir

pieejams tikai tām personām, kurām tobrīd ir nepieciešamie

finanšu līdzekļi, proti, personas iespējas aizsargāt savas

pamattiesības būtu atkarīgas no tās mantiskā stāvokļa.

Līdz ar to likuma "Par

valsts sociālo apdrošināšanu" 21. panta 2.1

daļa ir, no vienas puses, nepietiekams un, no otras puses,

netaisnīgs un indivīdu nesamērīgi apgrūtinošs sociālo tiesību

aizsardzības mehānisms.

8. Saskaņā ar apstrīdētajām normām personas

pensijas apmērs tiek saistīts ar faktisko sociālās apdrošināšanas

iemaksu apmēru, uzraudzību un atbildību par šīm faktiskajām

iemaksām uzliekot pašai personai, kas ir vismazāk aizsargātais

posms sociālās apdrošināšanas sistēmā. Likumdevējs nav

izstrādājis pietiekami efektīvu mehānismu, ar kura palīdzību

persona pati varētu aizsargāt savas intereses un valsts,

izmantojot piespiedu līdzekļus, varētu nodrošināt personas

tiesību aizsardzību pret to, ka cita persona nepilda savu

pienākumu. Turklāt apstrīdētās normas neatbilst arī labas

pārvaldības principam.

Tātad, kamēr ir spēkā šāds

normatīvais regulējums, faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu

kārtība nevar tikt atzīta par atbilstošu Satversmes 1. un

109. pantam.

9. Papildus minētajiem argumentiem un

secinājumiem, nepieciešams vērst uzmanību uz vairākām tiesiska

rakstura problēmām, kuras Spriedumā nav pamatoti

izvērstas.

9.1. Spriedumā tiesa citastarp analizējusi

to, ka apstrīdētās normas tika pieņemtas valsts budžeta

likumprojektu paketes ietvaros. Piekrītot Satversmes tiesas

secinājumiem par parlamentārās procedūras īpatnībām valsts

budžeta pieņemšanā, jāatzīmē, ka tiesa nesniedz pietiekami

pamatotus argumentus tam, kāpēc grozījumi likumā "Par valsts

sociālo apdrošināšanu" varēja tikt izdarīti valsts budžeta

likumprojektu paketes pieņemšanas ietvaros.

Sprieduma 24. punktā norādīts, ka likuma "Par

valsts sociālo apdrošināšanu" 5. panta ceturtās daļas

otrajā teikumā "paredzēto sociālās apdrošināšanas iemaksu

uzskaites kārtību var uzskatīt par sociālās apdrošināšanas

sistēmas reformu". Nevar piekrist apgalvojumam, ka izdarītie

likuma grozījumi ir uzskatāmi par reformu. Likumdevējs ir likumā

deklarējis faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību

attiecībā uz pensiju apdrošināšanu, taču nav grozījis likumu tā,

lai ieviestu šo kārtību un nodrošinātu tās efektīvu darbību un

administrēšanu.

Tādējādi ar apstrīdētajām

normām izdarītie grozījumi sociālās apdrošināšanas iemaksu

uzskaites kārtībā nav uzskatāmi par reformu, un tāpēc var

piekrist Sprieduma 15. punktā izteiktajam secinājumam, ka

apstrīdētās normas varēja iekļaut un pieņemt budžeta

likumprojektu paketē.

9.2. Piekrītot Spriedumā konstatētajam, ka

apstrīdētās normas ir vērstas uz speciālā budžeta ieņēmumu un

izdevumu līdzsvarošanu, nevar piekrist Sprieduma 19. punktā

secinātajam, ka tās vērstas arī uz ēnu ekonomikas apkarošanu un

veicina personas ieinteresētību maksāt nodokļus.

Neatkarīgi no tā, vai sociālās apdrošināšanas iemaksu

uzskaite notiek pēc deklarētājām vai faktiski veiktajām iemaksām,

abos gadījumos darba ņēmējs ir stājies legālās darba tiesiskajās

attiecībās. Proti, viņa darba atlīdzība ir zināma un darba alga

netiek izmaksāta "aploksnē". Apstrīdētās normas nav

saistītas ar darba ņēmēja nodokļu maksāšanas pienākuma izpildi.

Tas, vai darba devējs izpilda savu pienākumu veikt sociālās

apdrošināšanas iemaksas, nav atkarīgs no darba ņēmēja vēlmes un

ieinteresētības maksāt nodokļus.

Speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu sabalansētība

apstrīdēto normu kontekstā nozīmē deklarēto un faktiski samaksāto

nodokļu savstarpējo atbilstību. Atalgojums, kas tiek maksāts

"aploksnēs" vai nelegāli nodarbinātām personām, netiek

deklarēts. Tātad par šo nedeklarēto ienākumu darba ņēmējs arī

nevar pretendēt uz sociālo nodrošinājumu. Taču tas neizjauc

līdzsvaru speciālajā budžetā, proti, nerada neatbilstību starp

deklarētajām un reāli veiktajām iemaksām. Līdzsvaru speciālajā

budžetā izjauc neatbilstība starp deklarētajiem un faktiski

samaksātajiem nodokļiem.

Nav iespējams izslēgt, ka apstrīdētajām normām var būt

arī negatīvs efekts. Ievērojot pēdējos gados paustās šaubas par

pensiju sistēmas stabilitāti un Spriedumā atzīto likumdevēja

plašo rīcības brīvību sociālo tiesību jomā, darba ņēmējam var

veidoties pārliecība, ka valsts garantē tikai noteiktu minimālo

nodrošinājumu. Līdz ar to indivīdam it kā vajadzētu paļauties

tikai uz paša veidoto sociālo nodrošinājumu vecumdienām,

piemēram, ieguldot līdzekļus uzticamos apdrošināšanas fondos

ārvalstīs. Šādam mērķim visai vilinoši būtu izmantot

"aploksnē" saņemto atlīdzību par darbu, jo darba

ņēmējam tā varētu būt lielāka (netiek ieturēts ne iedzīvotāju

ienākuma nodoklis, ne sociālās apdrošināšanas iemaksas), bet

darba devējam - mazāka izmaksa (netiek segta sociālās

apdrošināšanas iemaksu daļa, kas jāveic darba

devējam).

Piekrītot Sprieduma

19. punktā norādītajam, ka nelegālā nodarbinātība rada

būtisku kaitējumu speciālā budžeta finansiālajai ilgtspējai,

tomēr jāsecina ka apstrīdētās normas nav vērstas uz ēnu

ekonomikas apkarošanu, jo nemazina nelegālo nodarbinātību un

darba algas izmaksu "aploksnēs".

Rīgā 2012.gada 2.janvārī

Satversmes tiesas tiesneši:

G.Kūtris, U.Ķinis, S.Osipova