2. pants

Saimnieciskās

darbības ierobežojumi:

2.1. Kultūras pieminekļa - pilsētbūvniecības

pieminekļa teritorijā un pilsētbūvniecības pieminekļa

aizsardzības zonā veicot būvniecību un zemes vienību robežu

korekcijas, maksimāli saglabā kultūrvēsturisko vidi. Saglabā

vēsturiski nozīmīgo plānojuma sistēmu, ko veido ielu un laukumu

tīkls, kvartālu struktūru. Saglabā apbūves mērogu, ko nosaka

būvapjomu proporciju sistēma: kvartāla vidējais apbūves blīvums,

zemes vienību frontes garumi, attālumi starp ēkām, vidējie ēku

augstumi. Apbūves raksturu, ko nosaka konkrētam apbūves

fragmentam raksturīgu autentisku apbūves raksturlielumu

kopums - apbūves blīvums, apbūves augstums un stāvu

skaits, fasādes frontes garums un attālums starp ēkām, ēku apjomu

proporcijas, jumtu ģeometrija, fasāžu ritms un dominējošie jeb

raksturīgie apdares materiāli. Nodrošināma/ saglabājama

raksturīgā ainaviskā vide, ko veido reljefs, dabas elementi,

apstādījumi un labiekārtojums. Labiekārtojuma elementi - mazās

arhitektūras formas (vides raksturam atbilstoši žogi, vārti,

celiņi, kāpnes, atbalsta sienas, baseini, strūklakas, lapenes un

citi ārtelpas elementi). Lai saglabātu vēsturisko teritorijas

raksturu, jaunbūvējamo un pārbūvējamu ēku apjomu nosaka

atbilstoši šādām prasībām:

ēkas maksimālo būvapjomu nosaka atbilstoši vidējam ēku

būvapjomam apkārtnē (aprēķina teritorijā) un ēkas būvapjomu

aprēķina pa virszemes būves vai tās daļas ārējo kontūru (virsmu);

ēkas būvapjoms nedrīkst pārsniegt aprēķināto vidējo ēkas

būvapjomu vairāk kā par 20%. Aprēķinā neietver

palīgēkas - aprēķina teritorija aptver apbūvētās zemes

vienības, kas robežojas ar apbūvējamo zemes vienību (pie

ielas - arī zemes vienības ielas pretējā pusē), vai

piecas apbūvējamajai zemes vienībai tuvākās apbūvētās zemes

vienības; ja tuvākajās apbūvētajās zemes vienībās ir ēkas ar

ievērojami atšķirīgu apbūves laukumu, tad aprēķina teritoriju

nosaka, ietverot kvartālu, kas robežojas ar tuvākajām B, C vai D

kategorijas ielām. Šādā gadījumā aprēķinā neietver ēkas ar

netipiskiem apjomiem. Atkāpes attiecībā uz prasību par ēku

maksimālo būvapjomu aplēsi pieļaujamas Jūrmalas valstspilsētas

Teritorijas plānojumā noteiktajās teritorijās, kurās atļauta

paaugstināta apbūve (atļautais maksimālais būvju

augstums - vismaz 15 metri). Valsts aizsargājamo

kultūras pieminekļu un to aizsargjoslu (aizsardzības zonu)

teritorijās, kā arī atsevišķu kultūras pieminekļu un to

aizsargjoslu (aizsardzības zonu) teritorijās, kurās atļauta

paaugstināta apbūve (atļautais maksimālais būvju

augstums - vismaz 15 metri), izstrādājot

būvniecības ieceri vai detālplānojumu jāveic vizuālās ietekmes

analīze. Veicot vizuālās ietekmes analīzi jāņem vērā konkrētās

vides konteksts un jāizvērtē ietekme uz kultūrvēsturiskajām

vērtībām, pilsētas panorāmu un siluetu kopumā, prognozējot

iecerētā objekta vizuālo ietekmi uz apkārtējām teritorijām.

Gadījumā, ja tiek konstatēta iecerētā objekta būtiska ietekme uz

apkārtējām teritorijām, precizē piemērojamos apbūves parametrus

un projektētos risinājumus, vai apbūves parametrus un

arhitektoniskos risinājumus nosaka arhitektūras un

pilsētbūvniecības metu konkursa rezultātā, balstoties uz

veiktajām izpētēm un institūciju nosacījumiem.

Ēku fasāžu arhitektūrā un apdarē aizliegts lietot neapmestu

ķieģeļu mūrējumu (arī mūrējuma imitācijas), apaļkoku guļbaļķus,

plēsto laukakmeņu mūri, plastikāta apšuvumu un dabīgo materiālu

imitācijas. Vienā zemes vienībā izvietotas ēkas būvē savstarpēji

saskanīgā arhitektūrā, materiālos un apdarē.

Ēku jumtu iesegumiem izmanto apkārtnē raksturīgo jumta

ieseguma materiālu vai iesegumu, kas materiāla, faktūras un

krāsas ziņā pielīdzināms raksturīgajiem tradicionālajiem jumtiem.

Pilsētbūvniecības pieminekļu teritorijās un to aizsargjoslās

(aizsardzības zonās) ēku pārbūvei saņem kultūras pieminekļa vai

aizsargājamas teritorijas objekta projekta dokumentācijas

izstrādāšanas darba uzdevumu. Šī prasība attiecas arī uz

kultūrvēsturiski vērtīgām, saglabājamām ēkām ārpus

pilsētbūvniecības pieminekļu teritorijām un to aizsardzības

zonām. Darba uzdevums nav nepieciešams būvēm bez

kultūrvēsturiskas vērtības un būvēm, kas būvētas pēc

1940. gada un neatrodas pilsētbūvniecības pieminekļu

teritorijā vai tās aizsardzības zonā.

2.2. Kultūras pieminekli - arhitektūras pieminekli ir

aizliegts iznīcināt vai bojāt. Kultūras pieminekļa pārveidošana

vai tā oriģinālo daļu aizstāšana ar jaunām daļām pieļaujama tikai

tad, ja tā ir labākā iespēja, kā saglabāt kultūras pieminekli,

vai arī tad, ja pārveidojuma rezultātā nepazeminās kultūras

pieminekļa vērtība.

2.3. Vēsturiskā apbūve:

2.3.1. Kultūrvēsturiski vērtīgas, saglabājas ēkas

kultūras pieminekļa teritorijā un to aizsardzības zonās ir

aizliegts nojaukt. Ēku atļauts pārvietot esošās zemes vienības

robežās un pārbūvēt, veicot ēkas demontāžu un izvērtējot

demontāžas ietekmi uz kultūrvēsturisko vidi, saskaņā ar

demontāžas projektu. Tās saglabājamas un veicot ēkas pārbūvi,

saglabā tās apjomu proporcijas, stilistiku, raksturīgās

būvdetaļas, fasāžu apdari, funkcionālos un dekoratīvos elementus.

Aizliegts vienkāršot ēkas fasādes apdari un nomainīt sākotnējos

logus ar plastikāta logiem vai vienkāršotiem un asimetriskiem

logiem, kuru ārējais izskats neatbilst fasādes raksturam,

proporcijām un dalījumam. Veicot ēkas atjaunošanu, saglabājams

tās apjoms, konstruktīvā sistēma, jumta forma, fasāžu elementi un

apdare. Verandas aizliegts siltināt no ārpuses. Pārbūvējot

vēsturisku ēku, ja ir paredzēta tās atjaunošana vai pārvietošana

citā vietā, veic tās demontāžu un ēkas izjaukšanu pa daļām. Ēku

atjaunojot tajā pašā vai citā vietā, saglabā ēkas vizuālo izskatu

un izmanto atkārtoti saglabājamās būvdetaļas, konstrukciju

elementus vai dekoratīvo apdari. Demontāžas projektā ietver ēkas

uzmērījumus, fotofiksāciju, demontāžas - marķēšanas

dokumentāciju, plānu ar konkrētu vietu ēkas uzstādīšanai no jauna

un citas būves pārvietošanai nepieciešamās projekta daļas.

Demontējot ēku tiek saglabāti ēkas pamati un tā netiek dzēsta

zemesgrāmatā; pirms ēkas pārbūves projekta izstrādes veic ēkas

arhitektoniski māksliniecisko inventarizāciju. Ja

kultūrvēsturiski vērtīgas, saglabājamas ēkas saglabāšana,

atbilstoši speciālistu atzinumam nav mērķtiecīga, tās vietā būvē

jaunu ēku, saglabājot oriģinālās ēkas proporcijas un fasāžu

apdari. Ēkas verandu atļauts būvēt vienīgi koka konstrukcijās.

Ēku apjomu nosaka, ievērojot šo noteikumu prasības. Ja

kultūrvēsturiski vērtīga, saglabājama ēka ir bojāta tā, ka nav

iespējama tās atjaunošana un restaurācija un ir zudusi attiecīgās

būves kultūrvēsturiskā vērtība īpašnieka apzinātas patvaļīgas

darbības vai bezdarbības dēļ (piemēram, ēka ir nodegusi vai

sabrukusi, jo nav pienācīgu uzturēta), tās vietā pieļaujama tikai

tāda paša apjoma un būvmateriāla ēkas būvniecība, saglabājot

esošās autentiskās kultūrvēsturiskās vērtības

2.3.2. Vēsturiskā fona apbūves

ēkas - vēsturisko fona apbūvi veidojošu ēku

kategorijā ir ietvertas ēkas, kas veido Jūrmalas tradicionālo

pilsētbūvniecisko struktūru. Ēkas atļauts pārbūvēt, atjaunojot to

vēsturisko arhitektūras kvalitāti, ja

nepieciešams - nojaukt, to vietā ceļot jaunus, vidē

iederīgus objektus. Verandas aizliegts siltināt no ārpuses.

Lēmumu par to, vai ēka ir nojaucama, pieņem, izvērtējot būves

arhitektoniski mākslinieciskās inventarizācijas materiālus un

nojaukšanas ietekmi uz teritorijas kultūrvēsturisko vidi

2.3.3. Būves bez kultūrvēsturiskas vērtības ir

klasificētas būves, kuras no vēsturiskās arhitektūras

aizsardzības viedokļa nav nepieciešams saglabāt. Lēmumu par to,

vai ēka, kas vecākas par 50 gadiem, ir nojaucama, pieņem,

izvērtējot būves arhitektoniski mākslinieciskās inventarizācijas

materiālus un nojaukšanas ietekmi uz teritorijas kultūrvēsturisko

vidi.

2.4. Kultūras pieminekļa un/vai vēsturiskās apbūves

konservācijā, remontā un restaurācijā lieto oriģinālam un vēlāku

laiku vērtīgiem uzslāņojumiem atbilstošus un ar tiem saderīgus

materiālus.

2.5. Ja paredzēti kultūras pieminekļa pārveidošanas darbi, kas

rada izmaiņas kultūras pieminekļa saglabājamajās vērtībās,

nepieciešams saņemt Centra atļauju izpētes, konservācijas vai

restaurācijas darbiem.

2.6. Centrs kultūras pieminekļa īpašniekam (valdītājam)

izsniedz darbu atļauju, pamatojoties uz iesniegumu, kurā norādīta

paredzamo darbu nepieciešamība, vieta, apjoms un izpildīšanas

veids. Atļauju izsniedz pēc veicamo darbu dokumentācijas

(atkarībā no darbu rakstura un apjoma - darbu apraksts, darbu

metožu apraksts, izmantojamo materiālu pamatojums,

kartogrāfiskais materiāls ar atzīmētām plānoto darbu vietām,

vizuālā fiksācija, projekts un cita nepieciešamā informācija

darbu veikšanai) izvērtēšanas un saskaņošanas Centrā.

2.7. Dokumentācijas izstrādē un darbu veikšanā ir jāpieaicina

sertificēti vai diplomēti restauratori (u.c. speciālisti) ar

pieredzi arhitektūras pieminekļu remontēšanā, konservācijā,

restaurācijā un rekonstrukcijā. Darbi veicami restauratoru un

speciālistu uzraudzībā, kuru kompetenci pamato atbilstošs

kvalifikāciju apliecinošs dokuments.

2.8. Pēc darbu pabeigšanas un Centra atzinuma par darbu

atbilstību saņemšanai, 1 mēneša laikā jāiesniedz pārskatu

(restaurācijas darbu atskaite) par veiktajiem darbiem.

2.9. Kultūras pieminekļa vides pieejamības risinājumi, ja tos

izstrādājis diplomēts arhitekts, tie nepārveido kultūras

pieminekļa saglabājamās vērtības, nepasliktina tā uztveri un

nerada no publiskās ārtelpas vizuāli uztveramas izmaiņas kultūras

pieminekļa ārējā veidolā, īstenojami pēc konsultēšanās ar

Centru.

2.10. Par kultūras pieminekļa aizsardzības noteikumu

pārkāpšanu var tikt piemērota administratīvā atbildība

2.11. Kultūras piemineklī nedrīkst izvietot eksplozīvas,

ugunsnedrošas, ķīmiski aktīvas un atmosfēru piesārņojošas vielas,

kas var to apdraudēt, kā arī iekārtas, kas izraisa vibrāciju un

vidi degradējošas materiālu krautuves un izgāztuves. Kultūras

piemineklī nodrošināma ugunsdrošība un optimāla hidroģeoloģiskā

situācija.

2.12. Darbības, kuras var veikt bez Centra atļaujas: kultūras

pieminekļa un/vai vēsturiskās apbūves kopšana, uzturēšana un

apsaimniekošana, kas tiek veikta, izmantojot oriģinālam

atbilstošus materiālus un tehnoloģiju, nepārveidojot un

nesamazinot kultūras pieminekļa un vai vēsturiskās apbūves

saglabājamās vērtības.