19. pants
Patiesības noskaidrošana

Tiesai, tiesnesim, prokuroram un izziņas izdarītājam ir pienākums pilnīgi, vispusīgi un objektīvi izmeklēt lietas apstākļus un atbilstoši objektīvajai patiesībai noskaidrot noziedzīga nodarījuma esamību un to, kas vainīgs noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kā arī citus apstākļus, kam ir nozīme pareizā krimināllietas izlemšanā.

Lietas apstākļu noskaidrošanai var izmantot tikai tos pierādījumus, kas iegūti, pārbaudīti un novērtēti šajā kodeksā noteiktajā kārtībā.

Izlemjot jebkādus jautājumus lietā, jānoskaidro un jāņem vērā apsūdzēto (tiesājamo) apsūdzošie un attaisnojošie, kā arī atbildību mīkstinošie un pastiprinošie apstākļi.

25

(27.04.1993. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.06.1994. un 14.10.1998. likumu, kas stājas spēkā 01.04.1999.)

19.1 pants. Nevainīguma prezumpcija

Nevienu nevar atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un sodīt, kamēr viņa vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā un atzīta ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu.

Pierādīšanas pienākums ir apsūdzētājam. Apsūdzētajam (tiesājamam) nav jāpierāda savs nevainīgums.

Notiesājoša sprieduma pamatā jābūt tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem, kas apstiprina tiesājamā vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.

Visas šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu apsūdzētajam (tiesājamam). Tāpat vērtējamas šaubas, kas rodas, tulkojot un piemērojot krimināllikumus un kriminālprocesa likumus.

26

(27.04.1993. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.10.1998. likumu, kas stājas spēkā 01.04.1999.)