304. pants
Tiesas spriedums

Tiesas spriedums var būt notiesājošs vai attaisnojošs. Tiklab notiesājošs, kā arī attaisnojošs spriedums tiesai jāmotivē.

Notiesājošu spriedumu nevar taisīt, ja tiesājamā vaina ir pierādīta tikai un vienīgi ar tādu personu liecībām, kuru identitātes dati netiek izpausti atbilstoši šā kodeksa 106.6 pantam, un citu pierādījumu lietā nav.

Notiesājošs spriedums nedrīkst balstīties uz pieņēmumiem un taisāms tikai ar nosacījumu, ka iztiesāšanas gaitā tiesājamā vaina noziedzīgā nodarījumā ir pierādīta. Tiesa taisa notiesājošu spriedumu, nepiespriežot sodu, ja līdz lietas iztiesāšanas brīdim noskaidrots, ka persona gan izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, kuram ir Krimināllikumā paredzētā nodarījuma pazīmes, bet ar to nav radīts tāds kaitējums, lai vajadzētu piespriest kriminālsodu. Šā kodeksa 5.panta 3. un 4.punktā paredzētajos gadījumos tiesa taisa notiesājošu spriedumu, atbrīvojot notiesāto no soda.

Attaisnojošu spriedumu taisa gadījumos, ja nav konstatēts noziedzīga nodarījuma notikums, ja tiesājamā nodarījumā nav noziedzīga nodarījuma sastāva, kā arī tad, ja tiesājamā piedalīšanās noziedzīgā nodarījumā nav pierādīta vai kā pierādījumi lietā ir tikai tādu personu liecības, kuras saskaņā ar šā kodeksa 106.4 pantu atzītas par speciāli procesuāli aizsargājamām un tām piemēroti šā kodeksa 106.5 pantā paredzētie speciālās procesuālās aizsardzības pasākumi.

Ja, tiesai taisot attaisnojošu spriedumu tādēļ, ka nav pierādīta tiesājamā piedalīšanās noziedzīgā nodarījumā, šo noziedzīgo nodarījumu izdarījusī persona paliek nenoskaidrota, tiesa pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā nosūta lietu prokuroram vajadzīgo pasākumu veikšanai, lai konstatētu personu, kas saucama pie atbildības kā apsūdzētais.

367

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.08.1961. dekrētu, 20.02.1997., 12.06.1997., 14.10.1998. un 20.06.2002. likumu, kas stājas spēkā 01.11.2002.)