2. pants

Esošās

situācijas vispārīgs apskats

Darba strīdi ieņem īpašu vietu

mūsdienu sabiedrībā un ir neatņemama ikvienas industriālo

attiecību sistēmas sastāvdaļa. Strīdi darba tiesisko attiecību

jomā skar gan darbiniekus un darba devējus, gan arī darbinieku un

darba devēju organizācijas. Tā kā pastāv iespējas darba strīdos

gan tieši, gan netieši iesaistīties lielam cilvēku skaitam, tad

gadījumā, ja nav izveidots mehānisms šādu strīdu ātrai un

efektīvai izšķiršanai, sabiedrībā palielinās sociālā spriedze,

kas negatīvi ietekmē valsts attīstību kopumā.

Lai nepieļautu sociālās spriedzes

palielināšanos, valstij ar normatīvo aktu starpniecību ir jārada

tāda darba strīdu izšķiršanas kārtība, kas nodrošina taisnīgu un

demokrātisku strīdu izšķiršanu. Šāds valsts pienākums izriet ne

tikai no vispārīgajiem demokrātiskas valsts principiem, bet arī

no valsts starptautiskajām saistībām.

Tā kā Latvija ir Apvienoto Nāciju

Organizācijas, Starptautiskās darba organizācijas un Eiropas

Padomes dalībvalsts un vēlas kļūt par Eiropas Savienības

dalībvalsti, attiecīgu normatīvo aktu izstrādāšanā ir jāņem vērā

minēto organizāciju pamatprincipi, kas ir iestrādāti Latvijai

saistošos starptautiskos dokumentos.

Starptautiskā līmenī strīdu

izšķiršanas jautājums nostiprināts ANO 1948.gada Vispārējā

Cilvēktiesību deklarācijā, ANO 1966.gada starptautiskajos paktos,

Starptautiskās darba organizācijas konvencijās Nr.87 "Par

asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties

organizācijā", Nr.98 "Par tiesībām uz apvienošanos organizācijās

un koplīgumu slēgšanu", Nr.154 "Par kolektīvo pārrunu

atbalstīšanu" un rekomendācijās Nr. 93, 130, 163, Eiropas

Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un Eiropas

1961.gada Sociālajā Hartā.

Latvijas kontekstā darba strīdu

izšķiršanas jautājums ir īpaši nozīmīgs. Pēc sabiedrības aptauju

datiem, cilvēktiesības visbiežāk tiek pārkāptas darba tiesisko

attiecību jomā, jo īpaši attiecībā uz darbinieku un darba devēju

tiesību un interešu aizstāvēšanu darba strīdu gadījumā. 2000.gadā

Latvijā ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits sasniedza 1 131 900

cilvēkus jeb aptuveni pusi no visiem Latvijas iedzīvotājiem,

tātad teorētiski katrs otrais Latvijas iedzīvotājs var tikt

iesaistīts darba strīdā.

2000.gadā kopējais izskatīto darba

strīdu lietu skaits Latvijas tiesās pirmajā instancē ir 1378 (no

tām rajonu (pilsētu) tiesās - 868; Rīgas pilsētas tiesās - 510).

Atbilstoši Tieslietu ministrijas sagatavotajam pārskatam par

darba strīdu izskatīšanas ilgumu Latvijas tiesās pirmajā instancē

2000.gadā, darba strīdu lietu izskatīšanas ilgums ir šāds:

1) līdz 3 mēnešiem ir 611 lietas,

t.i., 44,7%;

2) 3-6 mēnešiem ir 376 lietas,

t.i., 27,3%;

3) 6-12 mēnešiem ir 279 lietas,

t.i., 20,2%;

4) 12-18 mēnešiem ir 54 lietas,

t.i., 3,9%;

5) 18-24 mēnešiem ir 18 lietas,

t.i., 1,3%;

6) 24-30 mēnešiem ir 10 lietas,

t.i., 0,7%;

7) 30-36 mēnešiem ir 7 lietas,

t.i., 0,5%,

8) 36 un vairāk mēneši - 23

lietas, t.i., 1,7%. (Pielikumā Nr.1 skatīt pārskatu par darba

strīdu lietu izskatīšanas ilgumu Latvijas tiesās pirmajā instancē

2000.gadā; pielikumā Nr.2 skatīt pārskatu par civillietu

izskatīšanas ilgumu Latvijas tiesās pirmajā instancē

2000.gadā.)

2000.gadā 142 pirmās instances

tiesas spriedumi par atjaunošanu darbā un 79 - par darba samaksas

piedziņu un citiem strīdiem, kas izriet no darba tiesiskajām

attiecībām, tika pārsūdzēti apelācijas kārtībā.

2000.gadā neizskatīto darba strīdu

lietu skaits par atjaunošanu darbā - 42 lietas, par darba

samaksas piedziņu un citiem strīdiem, kas izriet no darba

tiesiskajām attiecībām, - 26 lietas.

Patlaban spēkā esošais darba

strīdu izšķiršanas tiesiskais regulējums nenodrošina darbiniekiem

un darba devējiem, kā arī arodbiedrībām un darba devēju

organizācijām iespēju ātri un efektīvi aizsargāt savas aizskartās

tiesības un intereses. Turklāt šis tiesiskais regulējums ir

uzskatāms par nepilnīgu, jo paredz tikai dažas iespējas no

teorētiski iespējamajiem daudzajiem veidiem. Piemēram, Latvijā

nav attīstīts vidutājības un samierināšanas institūts, kas

demokrātiskās valstīs uzskatāms par vienu no efektīvākajiem darba

strīdu izšķiršanas veidiem.

Tā kā darba strīds kā darba

tiesību institūts nav viendabīgs, pastāv objektīva nepieciešamība

darba strīdus iedalīt vairākos veidos, jo no tā ir atkarīga

attiecīga darba strīda izšķiršanas veida piemērošana.

Darba strīdu iedalījums dažādās

valstīs var būt atšķirīgs, taču kopēja iezīme ir tā, ka darba

strīdi tiek iedalīti grupās pēc subjektu sastāva un strīda

priekšmeta.

Tādējādi iespējams nošķirt

individuālus un kolektīvus darba strīdus, tiesību un interešu

strīdus. Minētie darba strīdu iedalījuma veidi savā starpā ir

cieši saistīti, jo papildina viens otru. Ņemot vērā šo faktu un

iespējamos darba strīdu izšķiršanas veidus, darba strīdus

nepieciešams iedalīt - individuālos tiesību strīdos, kolektīvos

tiesību strīdos un kolektīvos interešu strīdos.

Tā kā katram no augstāk

norādītajiem darba strīdu veidiem piemērojamas atšķirīgas strīdu

izšķiršanas metodes, tad turpmāk katrs no strīdu veidiem un to

izšķiršana tiks aplūkoti atsevišķi.