Vairogs239.2. pants
Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-17
"Sūdzību var iesniegt tiesā pēc
tam, kad sūdzība par valsts pārvaldes vai pašvaldības
institūcijas (…) rīcību (lēmumu) iesniegta pakļautības kārtībā
augstākai institūcijai vai amatpersonai, ja likumā nav noteikta
cita kārtība.
Sūdzību var iesniegt tiesā fiziskā
persona, kuras tiesības pārkāptas [..].
Sūdzību iesniedz tā rajona
(pilsētas) tiesā, kur atrodas valsts pārvaldes vai pašvaldības
institūcija [..], kuru rīcība (lēmums) tiek pārsūdzēta."
1995. gada 13. jūnija noteikumu
Nr. 154 "Administratīvo aktu procesa noteikumi" 74. pants piešķir
personām vispārīgu tiesību apstrīdēt administratīvu aktu,
iesniedzot sūdzību nākamajā augstākajā iestādē.
SŪDZĪBAS
1. Atsaucoties uz Konvencijas 5.
panta 1. punktu, iesniedzējs sūdzas par to, ka nav attaisnojama
viņa turēšana apcietinājumā.
2. Atsaucoties pēc būtības uz
Konvencijas 5. panta 3. punktā garantētajām tiesībām, iesniedzējs
sūdzas par viņa turēšanas apcietinājumā ilgumu (četri gadi,
deviņi mēneši un divdesmit viena diena), ko viņš uzskata par
pārmērīgu. Jo īpaši viņš uzsver faktu, ka Rīgas apgabaltiesa
saņēma izmeklēšanas materiālus 1998. gada 7. septembrī, kurpretim
lēmums par viņa nodošanu tiesai bija pieņemts tikai 1999. gada 7.
aprīlī. Taču Kriminālprocesa kodeksa 223. panta ceturtā daļa
uzliek par pienākumu pirmās instances tiesai pieņemt šādu lēmumu
četrpadsmit dienu laikā pēc tam, kad tiesas kanceleja ir saņēmusi
lietas materiālus.
3. Atsaucoties uz Konvencijas 6.
panta 1. punktu, iesniedzējs sūdzas par kriminālprocesa pārmērīgo
ilgumu.
4. Iesniedzējs tāpat uzsver, ka ne
policija, ne prokuratūra nebija devusi viņam iespēju viņa lietas
pirmstiesas izmeklēšanas laikā iztaujāt lieciniekus vai panākt,
ka tiek iztaujāti liecinieki. Atbilstoši iesniedzēja teiktajam
tas pārkāpa viņa tiesības, kas garantētas Konvencijas 6. panta 3.
punkta d) apakšpunktā.
5. Atsaucoties uz Konvencijas 3.
pantu, iesniedzējs sūdzas par to, ka Latvijas iestādes ir
izturējušās necilvēciski un pazemojoši, nedodot viņam uzturu
laikā, kamēr viņš atradās Rīgas apgabaltiesas telpās.
6. Konvencijas 8. panta sakarā
attiecībā uz tiesībām uz ģimenes dzīvi iesniedzējs sūdzas par
gandrīz pilnīgu aizliegumu viņa ģimenei apmeklēt viņu laikā,
kamēr viņš tika turēts apcietinājumā; viņš apstrīd Rīgas
apgabaltiesas tiesneša 2001. gada 9. novembrī sniegto atteikumu.
Iesniedzējs jo īpaši uzsver to, ka valsts tiesību akti viņam
nepiedāvāja nekādas tiesību aizsardzības iespējas, lai viņš
varētu izmantot savas tiesības sazināties ar savu ģimeni.
Atbilstoši iesniedzēja teiktajam šis fakts norāda uz Konvencijas
13. panta pārkāpumu.
7. Atsaucoties pēc būtības uz
Konvencijas 34. pantu, iesniedzējs uzskata, ka viņa vēstules, kas
bija adresēta Tiesai, izņemšana 2000. gada maijā ir kavējis viņa
tiesību iesniegt sūdzību efektīvu izmantošanu. Šī paša panta
sakarā viņš sūdzas par to, ka Ieslodzījuma vietu pārvalde viņam
atteica izsniegt dokumentus, kurus viņš uzskatīja par būtiskiem
tikt pievienotiem viņa sūdzībai. Pie tam 13. panta sakarā
iesniedzējs kritizē to, ka valsts tiesību akti neparedzēja
nekādas tiesību aizsardzības iespējas pret šādiem cietuma iestāžu
liktajiem šķēršļiem.
8. Visbeidzot, iesniedzējs norāda,
ka sakarā ar viņa turēšanu apcietinājumā notikusī tiesību
atņemšana un ierobežošana norāda uz diskrimināciju, ko aizliedz
Konvencijas 14. pants.
JURIDISKAIS
ASPEKTS
A. Sūdzība par
Konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu
Atsaucoties uz Konvencijas 5.
panta 1. punktu, iesniedzējs norāda uz viņa turēšanas
apcietinājumā nepamatotību. Tiesa uzskata, ka šī sūdzība ir
izskatāma šī panta c) apakšpunkta sakarā, kas nosaka
sekojošo:
"Ikvienam ir tiesības uz
personisko brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību,
izņemot sekojošos gadījumos un saskaņā ar likumā noteikto
kārtību:
[..]
c) ja persona tiek tiesiski
aizturēta vai apcietināta ar nolūku nodot viņu kompetentām
tiesību aizsardzības iestādēm, balstoties uz pamatotām aizdomām,
ka šī persona ir izdarījusi sodāmu nodarījumu, vai ja ir pamatots
iemesls uzskatīt par nepieciešamu aizkavēt viņu izdarīt
likumpārkāpumu vai nepieļaut viņa bēgšanu pēc likumpārkāpuma
izdarīšanas; [..]."
1.
Par valdības iebildumiem
a) Iebildums par
to, ka Tiesa pēc savas iniciatīvas izskata iesniegumu Konvencijas
5. panta 1. punkta c) apakšpunkta sakarā
i.
Pušu argumenti
Valdība pārmet Tiesai, ka tā pēc
savas iniciatīvas ir izvērtējusi jautājumu par Konvencijas 5.
panta 1. punkta c) apakšpunkta ievērošanu. Šajā sakarā valdība
uzsver, ka iesniedzēja sākotnēji norādītās sūdzības par 5. pantu
attiecas tikai uz viņa atrašanās apcietinājumā ilgumu šī panta
trešā punkta izpratnē un nevis uz viņa atrašanās apcietinājumā
likumīgumu pirmā punkta izpratnē. Valdība uzskata - lai Tiesa
varētu pēc savas iniciatīvas izvērtēt sūdzību, ir jābūt
iesniegtai sūdzībai no attiecīgās personas; tikai pastāvot šādai
sūdzībai, Tiesa var juridiski novērtēt attiecīgās lietas faktus
atšķirīgi nekā iesniedzējs vai izskatīt šos faktus citā aspektā.
Jo īpaši, valdība kritizē Tiesas īpaši noteikto ierobežojošo
laika periodu, proti, no 1998. gada 11. marta līdz 7. septembrim.
Atbilstoši valdības teiktajam šie datumi ir "nepareizi", norādot,
ka runa "drīzāk ir par laiku no 1997. gada 20. jūnija līdz 1998.
gada 26. novembrim". Taču iesniedzējs nekad nebija tieši
norādījis šo laiku savā sūdzībā. Turklāt, tā kā Konvencija
attiecībā uz Latviju kļuva saistoša tikai 1997. gada 27. jūnijā,
Tiesa jebkurā gadījumā nebūtu kompetenta ratione temporis
izvērtēt iesniedzēja atrašanos apcietinājumā no 20. līdz 27.
jūnijam. Kopumā ņemot, iesniedzējs nekad nebija iesniedzis
sūdzību par Konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu un
Tiesa nebija kompetenta to izskatīt pēc savas iniciatīvas; tas
pārkāpj Konvencijas 34. pantu, saskaņā ar kuru tikai persona,
"kas uzskata sevi par pārkāpumā cietušo" (angļu valodā -
"claiming to be the victim of a violation"), ir tiesīga
vērsties Tiesā, iesniedzot individuālu iesniegumu.
Iesniedzējs tam nepiekrīt. Viņš
uzskata - lai arī ir būtiski, ka iesniedzējs juridiski pamato
apgalvotos pārkāpumus, tas nenozīmē, ka šis pamatojums ir galīgs
un ka Tiesa nevar to mainīt; to turklāt apstiprina Konvencijas
32. panta saturs.
ii.
Tiesas vērtējums
Saskaņā ar Konvencijas 32. panta
2. punktu "strīds par to, vai lieta ir piekritīga Tiesai, ir
atrisināms ar Tiesas lēmumu". Tādējādi tai ir jālemj par to, vai
tai ir piekritīga šī sūdzība.
Tiesa atgādina, ka Tiesa ir tā,
kas juridiski novērtē lietas faktus, un ka to nesaista
novērtējums, ko sniedz iesniedzēji vai valdības. Piemēram,
saskaņā ar jura novit curia principu tā pēc savas
iniciatīvas ir izskatījusi vairākas sūdzības par tādu pantu vai
tā daļu, uz kuru nebija atsaukušās puses, un pat par apakšpunktu,
attiecībā uz kuru bijusī Komisija to atzina par nepieņemamu
izskatīšanai, izvērtējot to cita panta sakarā. Sūdzību raksturo
fakti, uz kuriem norāda iesniedzējs, un nevis norādītie tiesiskie
pamati vai argumenti (skat. 1998. gada 19. februāra spriedumu
lietā Guerra et autres c. Italie (Guerra un citi
pret Itāliju), Recueil des arrêts et décisions, 1998-I,
p. 223, 44. punkts). Tādējādi tiklīdz Tiesā ir iesniegta
sūdzība, tai ir visas tiesības to izskatīt: Tiesas kompetencē ir
izskatīt, pat pēc savas iniciatīvas, visus faktiska un juridiska
rakstura jautājumus, kas parādās sūdzības izskatīšanas laikā,
ņemot vērā Konvenciju (skat. tostarp 1991. gada 27. augusta
spriedumu lietā Philis c. Grèce (Philis pret
Grieķiju), série A, Nr. 209, p. 19, 56.
punkts).
Šajā lietā no lietas materiāliem
izriet, ka 2000. gada 13. novembrī iesniedzējs nosūtīja Tiesai
rokrakstā rakstītu vēstuli, kas bija iesniegta iesnieguma
formulāra vietā. Daļā, kas nosaukta par "Iespējamo Konvencijas
un/vai tās protokolu pārkāpumu, kā arī pamatojuma izklāsts",
iesniedzējs norādīja uz to, ka viņš "atradās apcietinājumā,
gaidot spriedumu, trīs gadus un vienpadsmit mēnešus, kas bija
viņa tiesību pārkāpums Konvencijas 5. panta 1. punkta izpratnē".
Tiesa uzskata, ka tā ir tieša norāde, kas ir pietiekama, lai
Tiesa būtu kompetenta izskatīt attiecīgo sūdzību un izskatīt to
saskaņā ar precīzāku šī punkta apakšpunktu.
Attiecībā uz to, ka valdība
kritizē Tiesas norādītos datumus, kad tā nosūtīja iesniegumu,
Tiesa atgādina, ka nedz Konvencija, nedz Tiesas reglaments to
neierobežo attiecībā uz to jautājumu saturu un precizēšanu, kas
formulēti laikā, kad tā nosūta iesniegumus saskaņā ar minētā
reglamenta 54. panta 2. punktu. Tādējādi laikā, kad Tiesa lemj
par to, vai konkrētā laikā ir ievērota Konvencija, nekas tai
neliedz šo laiku sadalīt un izvērtēt katru daļu atsevišķi;
turklāt valdība pati to ir darījusi attiecībā uz 5. panta 3.
punktu (skat. tālāk). Ņemot to vērā, tas, ka iesniedzējs nav
tieši minējis Tiesas noteikto laika periodu, nav būtisks lietas
izskatīšanā.
Tādējādi Tiesa ir kompetenta
izskatīt iesniegumu, kas skar Konvencijas 5. panta 1. punkta c)
apakšpunktu, un valdības iebildums ir noraidāms.
b) Iebildums par
tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu
i.
Pušu argumenti
Papildus valdība norāda uz to, ka
iesniedzējs nav izsmēlis valstī esošās tiesību aizsardzības
iespējas Konvencijas 35. panta 1. punkta izpratnē. Atbilstoši
valdības teiktajam turpināšana turēt iesniedzēju apcietinājumā
pēc tam, kad bija beidzies tiesneša noteiktais pēdējais termiņš
iesniedzēja turēšanai apcietinājumā, balstījās uz prokurora 1997.
gada 20. jūnija lēmumu, kurā tika nolemts pabeigt lietas
pirmstiesas izmeklēšanu, nosūtīt lietas materiālus aizstāvībai
nolūkā iepazīties ar tiem un apturēt apcietinājuma termiņa
atskaiti. Tādējādi iesniedzējam bija tiesības apstrīdēt šo
lēmumu, iesniedzot sūdzību amatā augstākam prokuroram saskaņā ar
KPK 222. pantu, ko viņš neizdarīja. Pie tam viņš varēja izmantot
95. pantā paredzēto sūdzību iesniegšanas iespēju un lūgt
prokuratūru pārskatīt viņa atrašanās apcietinājumā likumīgumu
iepriekš minētajā laikā; taču viņš neizmantoja arī šo
iespēju.
Valdība uzskata, ka abas iepriekš
minētās tiesību normas izpilda prasības, kas noteiktas Tiesas
judikatūrā; proti, tās abas ir pieejamas un tās var sniegt
aizsardzību attiecībā uz iesniegtajiem pārkāpumiem. Šajā sakarā
valdība atgādina, ka saskaņā ar KPK 83. pantu un izņemot
gadījumus, kas noteikti 222.1. pantā, prokuroram ir tiesības
grozīt tiesas piemēroto drošības līdzekli. Tāpat valdība
atgādina, ka KPK 221. pants uzliek par pienākumu prokuroram
pamatot savus lēmumus; tādējādi prokuroram ir pienākums faktiski
izskatīt ikvienu lūgumu par drošības līdzekļa grozīšanu.
Ņemot vērā iepriekš minēto,
valdība secina, ka iesniedzējs nav devis Latvijas iestādēm
iespēju sniegt tiesisku aizsardzību viņa sūdzībām, izskatot tās
valsts tiesību aktos paredzēto procedūru ietvaros, un ka
iesniegums ir atzīstams par nepieņemamu izskatīšanai sakarā ar
valstī esošo tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu.
Iesniedzējs apstrīd valdības
norādīto tiesību aizsardzības iespēju pieejamību un efektivitāti.
Atbilstoši viņa teiktajam procesuāli lēmumi, kā, piemēram,
prokurora lēmums izbeigt lietas pirmstiesas izmeklēšanu un visas
no tā izrietošās tiesiskās sekas nevar tikt pārsūdzēts saskaņā ar
Latvijas tiesībām. Kas attiecas uz KPK 222.1. pantu, tas attiecas
tikai un vienīgi uz tiesas piemērotajiem drošības līdzekļiem un
nevis tiem, ko piemērojis prokurors. Jebkurā gadījumā 1997. gada
20. jūnija lēmums attiecās tikai uz pirmstiesas izmeklēšanas
pabeigšanu un nekādi neskāra iesniedzēja atrašanos apcietinājumā;
tas, ka šīs turēšanas apcietinājumā termiņa atskaite tika
apturēta, bija tikai likumsakarīgs turpinājums, kas izrietēja no
likuma piemērošanas.
Iesniedzējs apstrīd valdības
sniegto faktu versiju. Iesniedzējs uzskata, ka laikā no 1998.
gada 11. marta līdz 7. septembrim viņš iesniedza sūdzību amatā
augstākam prokuroram saskaņā ar KPK 222. pantu, kas tika
noraidīta. Kas attiecas uz turpināšanu viņu turēt apcietinājumā,
kas pamatojās uz KPK 77. panta piekto daļu, iesniedzējs uzsver,
ka problēma ir likumā; taču, tā kā likums tika formāli ievērots,
bija skaidrs, ka prokuratūra noraidītu sūdzības, kas apstrīd šīs
turēšanas apcietinājumā likumīgumu. Kopumā ņemot, iesniedzējs
uzskata, ka viņš ir izpildījis Konvencijas 35. panta 1. daļas
prasības.
ii.
Tiesas vērtējums
Tiesa atgādina, ka Konvencijas 35.
panta 1. punktā paredzētā noteikuma par iekšējo tiesību
aizsardzības iespēju izsmelšanu mērķis ir dot Līgumslēdzējvalstīm
iespēju novērst vai sniegt tiesisku aizsardzību iespējamiem
pārkāpumiem no šo valstu puses, pirms Tiesa tos izskata (skat. kā
vienu no - Lielajā palātā skatīto lietu Selmouni c. France
(Selmouni pret Franciju), Nr. 25803/94, 74. punkts, CEDH
1999-V, un Lielajā palātā skatīto lietu Kudla c. Pologne
(Kudla pret Poliju), Nr. 30210/96, 152. punkts, CEDH
2000-XI). Tomēr 35.panta 1.daļa prasa tikai tādu tiesisko
aizsardzības iespēju izsmelšanu, kas ir pieejamas, efektīvas un
atbilstošas, tas ir, tām jābūt pietiekami noteiktām - kā praksē,
tā teorijā, bez kā tām nav nepieciešamās efektivitātes un
pieejamības (skat., piemēram, 1996. gada 23. aprīļa spriedumu
lietā Remli c. France (Remli pret Franciju),
Recueil 1996-II, p. 571, 33. punkts, un lietu
Wloch c. Pologne (Wloch pret Poliju), Nr. 27785/95,
89. punkts, CEDH 2000-XI). Pie tam 35. panta 1. punkts ir
piemērojams elastīgi un bez pārmērīga formālisma (skat. 1997.
gada 27. novembra spriedumu lietā K.-F. c. Allemagne
(K.-F. pret Vāciju), Recueil 1997-VII, pp.
2670-2671, 46. punkts).
Bez tam Tiesa atgādina, ka
iepriekš minētā 35.panta 1.daļa paredz arī pierādījuma nastas
sadali. Valdībai, uzsverot tiesību aizsardzības iespēju
neizsmelšanu, ir pienākums pārliecināt Tiesu, ka faktu norises
laikā pastāvēja efektīva tiesiskās aizsardzības iespēja. Kad tas
tiek pierādīts, tālāk iesniedzējam ir jāpierāda, ka valdības
piesauktā tiesiskās aizsardzības iespēja nebija efektīva,
ievērojot lietas faktus vai vēl bija kādi noteikti apstākļi,
kurus viņš bija spiests izmantot (skat. iepriekš minēto spriedumu
lietā Selmouni c. France (Selmouni pret Franciju),
76. punkts).
Visbeidzot, Tiesa atgādina -
jautājumā par brīvības atņemšanas likumīgumu Konvencijas 5. panta
1. punkta izpratnē ir rūpīgi jānošķir divas dažādas tiesības,
proti, no vienas puses, tiesības, lai tiesa izvērtē atrašanās
apcietinājumā likumīgumu, un, no otras puses, tiesības saņemt
zaudējumu atlīdzību par atrašanos apcietinājumā, kas ir pretrunā
5. pantam (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Włoch c.
Pologne (Włoch pret Poliju), 90. punkts, kā arī 2000.
gada 6. aprīļa lēmumu lietā Zdebski et autres c. Pologne
(Zdebski un citi pret Poliju), Nr. 27748/95, un 2003. gada
4. marta lēmumu lietā Imre c. Hongrie (Imre pret
Ungāriju), Nr. 53129/99). Tā kā puses nekad nav pieminējušas šo
pēdējo minēto tiesību, Tiesa uzskata, ka vienīgā sūdzība,
attiecībā uz kuru valdība varētu norādīt uz tiesību aizsardzības
iespēju neizsmelšanu, būtu iesniedzējam pieejama sūdzību
iesniegšanas iespēja iebildumā minētajā laika periodā, proti,
laikā no 1997. gada 27. jūnija līdz 1998. gada 7. septembrim.
Tiesa atzīst - ja attiecīgajās
valsts tiesībās prokuratūrai ir tiesības grozīt drošības
līdzekli, sūdzības iesniegšana visiem šīs institūcijas
kompetentiem amatā augstākiem prokuroriem var būt efektīva
sūdzību iesniegšanas iespēja, kas ir izsmeļama 35. panta 1.
punkta izpratnē (skat. iepriekš minēto lēmumu lietā Zdebski et
autres c. Pologne (Zdebski un citi pret Poliju)).
Tomēr Tiesa norāda, ka prokuratūras 1997. gada 20. jūnija lēmums
attiecas tikai uz pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu un
izmeklēšanas materiālu nosūtīšanu iesniedzējam un viņa aizstāvim;
tādējādi tas jebkurā gadījumā ir vienkāršs un nemainīgs
procesuāls lēmums. Šis lēmums apturēja iesniedzēja turēšanas
apcietinājumā termiņa atskaiti, bet šī apturēšana bija tikai
likumsakarīgs turpinājums, kas izrietēja no KPK 77. panta piektās
daļas; proti, prokuratūras ziņā nebija pateikt, vai bija
nepieciešams vai nebija nepieciešams apturēt minētā termiņa
atskaiti. Tādējādi Tiesa secina, ka turpināšanas turēt personu
apcietinājumā pēc noteiktā termiņa iestāšanās ir noteikts likumā,
jo prokuratūras pieņemtais lēmums par izmeklēšanas pabeigšanu
tikai izraisa šādas sekas. Šādos apstākļos nevar pārmest
iesniedzējam to, ka viņš nav iesniedzis sūdzību pret 1997. gada
20. jūnija lēmumu.
Attiecībā uz KPK 95. pantu Tiesa
konstatē, ka šis pants satur tikai apsūdzēto procesuālo
pamattiesību vispārīgu uzskaitījumu; taču tas neprecizē ne
iespējamās sūdzības iesniegšanas iespējas izmantošanas kārtību,
ne pat kompetento iestādi, kurai būtu piekritīga šāda sūdzība.
Tādējādi iepriekš minētais 95. pants neparedz nekādu sūdzības
iesniegšanas iespēju, par kuru varētu teikt, ka tā "pastāv
pietiekami skaidri", un valdība nevar atsaukties uz šo tiesību
normu, lai apgalvotu, ka nav ievērots Konvencijas 35. panta 1.
punkts.
Kopumā ņemot, valdība nav
pārliecinājusi Tiesu par to, ka Latvijas tiesību sistēmā pastāv
tāda efektīva tiesību aizsardzības iespēja Konvencijas 35. panta
1. punkta izpratnē, kuru iesniedzējs būtu varējis izsmelt, lai
saņemtu tiesību aizsardzību attiecīgajai sūdzībai. Tādējādi šis
valdības iebildums ir arī noraidāms.
2.
Par sūdzības būtību
Nedz valdība, nedz iesniedzējs
neiesniedz nevienu argumentu par šīs sūdzības būtību. Tiesa
uzskata, ka šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un tiesiskus
jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma
izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā
izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami
nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Neviens cits
arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika
iesniegts.
B. Sūdzība par
Konvencijas
5. panta 3.
punktu
Iesniedzējs kritizē viņa turēšanas
apcietinājumā ilgumu, kuru viņš uzskata par pārmērīgu. Viņš
atgādina, ka viņš ir atradies apcietinājumā sešus gadus, astoņus
mēnešus un desmit dienas (skaitot no 1996. gada 4. decembra, kad
viņš tika aizturēts, līdz 2003. gada 6. augustam, kad Augstākās
tiesas Senāts noraidīja viņa kasācijas sūdzību) vai četrus gadus,
deviņus mēnešus un divdesmit vienu dienu (skaitot no 1996. gada
4. decembra līdz 2001. gada 25. septembrim, kad viņš tika
notiesāts pirmajā instancē). Šajā sakarā iesniedzējs atsaucas uz
Konvencijas 5. panta 3. punktu, kas nosaka sekojošo:
"Jebkura persona, kas aizturēta
vai apcietināta saskaņā ar šī panta 1.c. punktu, ir nekavējoties
nododama tiesnesim vai citai amatpersonai, kura saskaņā ar likumu
ir pilnvarota veikt tiesu varas funkcijas, un ir tiesājama
saprātīgās laika robežās vai iztiesāšanas laikā atbrīvojama.
Atbrīvošana var būt nosacīta, piemērojot līdzekļus, kas nodrošina
personas ierašanos tiesā"
1.
Pušu argumenti
a) Valdība
Valdība vispirms norāda, ka laika
periods, kas ņemams vērā, sākas ar 1997. gada 27. jūniju, kad
Konvencija kļuva saistoša attiecībā uz Latviju, līdz 2001. gada
25. septembrim, kad iesniedzēju notiesāja pirmajā instancē. Ņemot
vērā Tiesas pastāvīgo judikatūru, valdība uzskata, ka iesniedzēja
atrašanās apcietinājumā ilgums nav pārsniedzis saprātīguma
robežas Konvencijas 5. panta 3. punkta izpratnē. Valdība sadala
visu attiecīgo periodu divās daļās: pirmo - no 1997. gada 27.
jūnija līdz 1998. gada 26. novembrim (kad lietu pēc būtības
izskatošais tiesnesis pieņēma lietu) un otro - no pēdējā minētā
datuma līdz iesniedzēja notiesāšanai. Valdība uzskata, ka abi
periodi izpilda 5. panta 3. punkta prasības.
Attiecībā uz pirmo periodu valdība
atgādina, ka attiecīgā krimināllieta bija ļoti sarežģīta. Tā bija
ierosināta sakarā ar sevišķi smagu noziegumu izdarīšanu:
bandītismu un kopumā divpadsmit laupīšanām, kas bija izdarītas
dažādās Latvijas vietās. Pie tam lietā bija piecpadsmit
apsūdzētie, un lietas materiāli kopā sastāvēja no piecpadsmit
sējumiem. Tas atstāja nozīmīgas sekas, pirmkārt, attiecībā uz
ilgumu, tiesnesim sagatavojot lietu iztiesāšanai, jo tiesnesim
bija jāpārbauda, vai savāktie pierādījumi bija pietiekami lietas
iztiesāšanas uzsākšanai, un, otrkārt, attiecībā uz ilgumu, ko
apsūdzētie un viņu aizstāvji veltīja, iepazīstoties ar lietas
materiāliem; faktiski, kopējais laiks, ko aizstāvība veltīja,
iepazīstoties ar lietas materiāliem, ilga no 1997. gada 20.
jūnija līdz 1998. gada 6. augustam. Pēc šī pēdējā minētā datuma
daži apsūdzētie un viņu aizstāvji - bet nedz iesniedzējs, nedz
arī viņa aizstāvis - vērsās prokuratūrā, iesniedzot vairākus
procesuāla rakstura lūgumus, kuru izskatīšana arī prasīja zināmu
laiku. Kopumā ņemot, valsts iestādes izrādīja nepieciešamo
rūpību, kas prasīta šādos apstākļos, un par visiem kavējumiem
procesā ir vainojams vai nu iesniedzējs vai viņa
līdzapsūdzētie.
Kas attiecas uz otro periodu, kurš
pārklājas ar procesu pirmās instances tiesā un kas ilga divus
gadus un desmit mēnešus, valdība ir arī pārliecināta, ka nav
pārkāpts Konvencijas 5. panta 3. punkts. Valdība uzreiz atgādina,
ka kopš 1999. gada februāra piecpadsmit apsūdzētajiem tika
pievienots vēl viens lietā apsūdzētais un ka kopējais lietas
materiālu skaits sasniedza divdesmit sējumus. Valdība sniedz garu
aprakstu par visiem gadījumiem, kad Rīgas apgabaltiesa atlika
lietas izskatīšanu, lai parādītu to, ka visos šajos kavējumos ir
vainojama vai nu aizstāvības rīcība vai izmeklēšanas prasības un
atbilstoša lietas izskatīšanas norise tiesā, vai arī force
majeure rakstura gadījumi. Jo īpaši, attiecībā uz bezdarbībā
pavadītajiem sešiem mēnešiem laikā no 1999. gada 29. aprīļa līdz
25. oktobrim valdība informē Tiesu, ka 1999. gada 7. aprīlī
Tiesnešu disciplinārlietu kolēģija ierosināja disciplinārlietu
pret tiesnesi A.L., kurš bija atbildīgs par lietas izskatīšanu;
ka tā paša gada 18. maijā tā nolēma neatbrīvot viņu no savu
pienākumu veikšanas; ka 1999. gada 3. jūlijā pret viņu tika
ierosināta jauna disciplinārlieta; ka 1999. gada 28. jūlijā
kolēģija nolēma ieteikt atcelt šo tiesnesi no savu pienākumu
veikšanas un ka 1999. gada 2. septembrī parlaments atcēla viņu no
tiesneša pienākumu veikšanas. Pie tam dažas dienas vēlāk, 9.
septembrī, A.L. izdarīja pašnāvību. Taču valsts iestādes nevarēja
paredzēt šādu notikuma attīstību; tādējādi tas bija force
majeure gadījums. Valdība atzīst, ka apgabaltiesai bija
vajadzīgs pusotrs mēnesis, lai nozīmētu lietas izskatīšanu citam
tiesnesim, kam vajadzēja zināmu laiku, lai iepazītos ar lietu.
Tomēr atbilstoši valdības teiktajam šie kavējumi ir uzskatāmi par
saprātīgiem, ņemot vērā tostarp Tiesas pastāvīgo judikatūru,
saskaņā ar kuru lietas izskatīšanas steidzamība, uz kuru
ieslodzītam apsūdzētajam ir tiesības, nedrīkst kavēt tiesnešu
centienus veikt rūpīgi savus pienākumus.
Visbeidzot, valdība uzsver, ka
iesniedzējs ir norādījis uz jautājumu par viņa atrašanās
apcietinājumā likumīgumu tikai 2000. gada 10. oktobra tiesas
sēdē; tādējādi šis ir papildu pierādījums tam, ka viņa atrašanās
apcietinājumā ilgumā ir vainojams tieši viņš pats.
Ņemot vērā iepriekš minēto,
valdība secina, ka nav noticis Konvencijas 5. panta 3. punkta
pārkāpums.
b)
Iesniedzējs
Iesniedzējs uzreiz norāda, ka
Latvijas iestādes nav ievērojušas KPK ietvertās tiesību normas
par lietas izskatīšanas termiņiem, jo īpaši KPK 223. un 241.
pantu. Iesniedzējs uzskata, ka neatkarīgi no valdības sniegtā
attaisnojuma šiem procesa kavējumiem tas neatbrīvo valdību no
pienākuma ievērot likumā noteiktos termiņus. Tāpat iesniedzējs
atgādina - tā kā viņš vēl nebija notiesāts, viņam bija tiesības
uz nevainīguma prezumpciju; tas nozīmē, pirmkārt, to, ka viņu kā
nenotiesātu nevarēja turēt tik ilgi cietumā, un, otrkārt, to, ka
pamatojums, kas balstījās uz viņa "personību", nevarēja būt
pamatā viņam nelabvēlīga pasākuma piemērošanā.
Atzīstot, ka šī lieta skāra
sarežģītu krimināllietu, kurā bija liels skaits apsūdzēto un kas
balstījās uz lietas materiāliem, kuri sastāvēja no vairākiem
sējumiem, iesniedzējs apstrīd to, ka valsts iestādes bija
patiešām izrādījušas pietiekamu rūpību šīs lietas izmeklēšanā.
Tāpat kā valdība, iesniedzējs sadala savas atrašanās
apcietinājumā laiku atsevišķos periodos, lai parādītu procesuālo
kavējumu nepamatotību katrā no šiem periodiem. Attiecībā, jo
īpaši, uz laiku, kas tika veltīts, iepazīstoties ar lietas
materiāliem pēc pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas, viņš
uzsver, ka viņš nevar būt atbildīgs ne par vienu kavējumu šajā
sakarā; prokuratūra vienlaicīgi nosūtīja tos pašus lietas
materiālus vairākiem līdzapsūdzētajiem, kas nozīmē, ka
iesniedzējam tie bija pieejami tikai dažas stundas dienā. Īpašais
ilgums, ko aizstāvība pavadīja, iepazīstoties ar lietas
materiāliem, ir attiecināms tikai uz valsts iestāžu rīcību.
Iesniedzējs tikai izmantoja savas likumīgās tiesības, ko
garantēja KPK.
Attiecībā uz to, ka valdība pārmet
iesniedzējam to, ka viņš nav iesniedzis lūgumus par atbrīvošanu
no apcietinājuma, iesniedzējs atbild, ka iestāžu, jo īpaši
prokuratūras rīcība, viņu atturēja to darīt. Faktiski visi lūgumi
par atbrīvošanu no apcietinājuma, kurus bija iesnieguši viņa
līdzapsūdzētie, bija noraidīti bez pamatojuma, un lietas
pirmstiesas izmeklēšanas laikā prokuratūra tikai vienu reizi bija
nopratinājusi iesniedzēju. Jebkurā gadījumā, ņemot vērā to, kā
praksē tiek piemērotas attiecīgās KPK tiesību normas, nebija
reāli sagaidīt no prokuratūras, ka tā nolems atbrīvot
iesniedzēju, kas bija apsūdzēts smagu noziedzīgu nodarījumu
izdarīšanā. Pie tam iesniedzējs vēlējās, lai viņa lietu pēc
iespējas ātrāk nosūta tiesnesim, jo jebkurš lūgums par
atbrīvošanu no apcietinājuma nozīmētu procesa papildu
kavēšanu.
Attiecībā uz to, ka valdība
atsaucas uz lietas sarežģītību, iesniedzējs uzskata, ka šis
arguments var būt nozīmīgs attiecībā uz pret viņu ierosinātā
kriminālprocesa ilgumu, bet nevis attiecībā uz viņa atrašanās
apcietinājumā ilgumu. Maksimālais turēšanas apcietinājumā ilgums
ir pusotrs gads, neatkarīgi no tā, vai lietas izmeklēšana bija
pabeigta vai nebija.
Visbeidzot, iesniedzējs nenoliedz,
ka tiesneša A.L. atcelšana un pašnāvība bija force majeure
apstāklis šajā lietā; tomēr viņš atgādina, ka no šī apstākļa
izrietošais kavējums nebija vienīgais.
2.
Tiesas vērtējums
Tiesa uzskata, ka šī sūdzība skar
nopietnus faktiskus un tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt
atrisināti šajā iesnieguma izskatīšanas stadijā, bet kuri ir
izskatāmi pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt
atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta
izpratnē. Neviens cits arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama
izskatīšanai, netika iesniegts.
C. Sūdzība par
Konvencijas 6. panta 1. punktu
Iesniedzējs arī uzskata, ka pret
viņu ierosinātā procesa kopējais ilgums (vairāk nekā seši gadi un
septiņi mēneši) pārkāpj Konvencijas 6. panta 1. punktu, kuru
attiecīgās daļas nosaka sekojošo:
"Ikvienam ir tiesības, nosakot
[..] jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību
krimināllietā, uz [..] lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos
[..] tiesā. [..]"
1.
Pušu argumenti
Valdība noliedz, ka šajā lietā ir
noticis 6. panta 1. punkta pārkāpums. Attiecībā uz laiku no 1998.
gada 7. septembra līdz 2001. gada 25. septembrim tā atsaucas uz
saviem argumentiem, kurus tā izklāstīja Konvencijas 5. panta 3.
punkta sakarā (skat. iepriekš). Kas attiecas uz otru periodu pēc
2001. gada 25. septembra, proti, apelācijas un kasācijas procesu,
valdība uzskata, ka visi iespējamie kavējumi ir notikuši sakarā
ar iesniedzēja un viņa līdzapsūdzēto rīcību, nevis valsts iestāžu
rīcību. Tā, piemēram, no 2001. gada 12. oktobra līdz 2002. gada
1. martam apsūdzētie, kas bija notiesāti pirmajā instancē,
iepazinās ar tiesas sēžu protokoliem (iesniedzējs to pabeidza
2002. gada 14. februārī). Tāpat 2002. gada 18. februārī
iesniedzējs lūdza tiesnesim pievienot viņa apsvērumus protokolam;
tā kā viņa lūgums netika apmierināts, viņš iesniedza sūdzību
Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā. Šis process ilga
līdz 2002. gada 19. jūnijam, kad tiesnesis beidzot izpildīja
iesniedzēja lūgumu. Pirms ikviena lēmuma pieņemšanas šādā īpašā
procesā katrai no attiecīgajām tiesām bija nepieciešams aptuveni
mēnesis, lai iepazītos ar lietu. Turklāt 2002. gada vasarā par
lietu atbildīgais tiesnesis bija paņēmis ikgadējo atvaļinājumu,
uz kuru viņam bija tiesības.
Iesniedzējs nepiekrīt valdības
vērtējumam. Jo īpaši, viņš norāda, ka pēc viņa notiesāšanas
pirmajā instancē viens nozīmīgs kavējums radās sakarā ar veidu,
kādā Rīgas apgabaltiesa organizēja to, lai aizstāvība iepazītos
ar tiesas sēžu protokoliem. Iesniedzējs un viņa līdzapsūdzētie
bija aizvesti uz apgabaltiesas telpām, lai iepazītos ar lietas
materiāliem; tomēr šo atvešanu uz tiesu biežums bija pilnībā
atkarīgs no attiecīgā tiesneša gribas, un tās nebija visai
regulāras.
Attiecībā uz to, ka valdība
atsaucas uz procedūru, kuras pamatā bija iesniedzēja apsvērumu
pievienošana lietas materiāliem, iesniedzējs atbild, ka viņš šajā
gadījumā izmantoja savas likumīgās procesuālās tiesības, kuru
izmantošanu viņam nevar pārmest. Turklāt pat šīs procedūras
ietvaros tiesu pieļautie kavējumi bija acīmredzami pārmērīgi;
iesniedzējs atzīst, ka viņš neticēja, ka tik vienkārša jautājuma
kā aizstāvībai uzlikto termiņu ievērošana savu apsvērumu
iesniegšanā prasīja vienu mēnesi katrā instancē. Visbeidzot,
iesniedzējs uzskata, ka valdība nav attaisnojama, atsaucoties uz
to tiesnešu atvaļinājumiem, kuri bija atbildīgi par lietas
izskatīšanu, kā apstākli, kas attaisno procesa kavēšanos. Kopumā
ņemot, attiecīgās lietas izskatīšanas termiņš nebija saprātīgs un
bija pārkāpts Konvencijas 6. panta 1. punkts.
2.
Tiesas vērtējums
Tiesa uzskata, ka šī sūdzība skar
nopietnus faktiskus un tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt
atrisināti šajā iesnieguma izskatīšanas stadijā, bet kuri ir
izskatāmi pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt
atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta
izpratnē. Neviens cits arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama
izskatīšanai, netika iesniegts.
D. Sūdzība par
Konvencijas
6. panta 3.
punkta d) apakšpunktu
Iesniedzējs sūdzas par to, ka
Latvijas iestādes nebija viņam devušas nekādu iespēju nopratināt
lieciniekus vai panākt to, ka tiek nopratināti liecinieki viņa
lietas pirmstiesas izmeklēšanas laikā. Iesniedzējs uzskata, ka
tas pārkāpa viņa tiesības Konvencijas 6. panta 3. punkta d)
apakšpunkta izpratnē, kas nosaka sekojošo:
"Ikvienam, kas tiek apsūdzēts
noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības vismaz:
d) nopratināt vai panākt
nopratināt apsūdzības lieciniekus un pieprasīt aizstāvības
liecinieku klātbūtni un nopratināšanu ar tādiem pašiem
nosacījumiem kā apsūdzības lieciniekus; [..]."
Tiesa atgādina, ka attiecībā uz
Latviju Konvencija kļuva saistoša 1997. gada 27. jūnijā. Taču
iesniedzēja lietas pirmstiesas izmeklēšana oficiāli bija pabeigta
1997. gada 20. jūnijā, proti, pirms minētā datuma. No tā izriet,
ka šī sūdzība ir nesavienojama ratione temporis ar
Konvencijas noteikumiem 35. panta 3. punkta izpratnē un ir
noraidāma atbilstoši 35. panta 4. punktam.
E. Sūdzība par
Konvencijas 3. pantu
Iesniedzējs kritizē to, ka
Latvijas iestādes nedeva viņam uzturu laikā, kamēr notika tiesas
sēdes Rīgas apgabaltiesā. Viņš uzskata, ka šajā gadījumā ir
notikusi apiešanās, ko aizliedz Konvencijas 3. pants, kas nosaka
sekojošo:
"Nevienu nedrīkst spīdzināt vai
cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt."
1.
Par valdības iebildumu
Valdība uzreiz uzsver iebildumu
par nepieņemšanu izskatīšanai sakarā ar to, ka iesniedzējs
ļaunprātīgi izmanto savas tiesības iesniegt individuālu
iesniegumu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Valdība
uzskata, ka iesniedzējs ir apzināti sniedzis Tiesai nepatiesu
informāciju šajā sakarā. Atbilstoši iekšlietu ministra 1998. gada
17. aprīļa pavēlei par ieslodzīto barošanu - ja ieslodzītais,
kuram piemērots drošības līdzeklis - apcietinājums, tiek pārvests
uz citu iestādi, viņam ir izsniedzama sausā pārtika. Bez tam savā
sūdzībā, ko iesniedzējs nosūtījis tieslietu ministram 2000. gada
31. oktobrī saistībā ar ēdināšanu tiesas sēžu laikā, viņš pats
apstiprināja, ka "ikviens, kas tiek atvests uz tiesu, [saņēma]
šādu barību: maizes šķēli, sīpolu un ceptas zivs šķēli vai
kotleti". Nesniedzot šo precizējošo informāciju Tiesai,
iesniedzējs ir apzināti to maldinājis. Viņš tāpat apzināti
maldināja par tiesas sēžu laikiem; faktiski, tās nekad neilga
visu pilnu dienu. Kopumā ņemot, iesniedzējs mēģināja "nomelnot
valdības reputāciju Tiesas acīs", iesniedzot Tiesai melīgu
informāciju, tādējādi ļaunprātīgi izmantojot savas tiesības
iesniegt individuālu iesniegumu, ko aizliedz Konvencijas 35.
panta 3. punkts.
Iesniedzējs pastāv uz savu
apgalvojumu patiesumu, ko, viņaprāt, pierāda viņa sūdzības saturs
tieslietu ministram. Viņš norāda, ka barības niecīgais daudzums,
ko viņš saņēma, neko nemaina viņa sūdzībā; tāpēc nevar viņam
pārmest to, ka viņš ir vēlējies maldināt Tiesu. Faktiski,
iesniedzēja 2000. gada 31. oktobra sūdzība bija nosūtīta
Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniekam, kas viņu satika
personiski un apsolīja uzlabot to pārtikas produktu kvalitāti un,
jo īpaši daudzumu, kuri tika sniegti ieslodzītajiem, kad tos veda
uz tiesu. Jo īpaši, iesniedzējs atzīst, ka pēc šīs tikšanās
ieslodzītie, kuri atradās tādā pašā situācijā, sāka saņemt vairāk
pārtikas.
Tiesa atgādina, ka principā
iesniegums var tikt noraidīts, pamatojoties uz to, ka iesniedzējs
ļaunprātīgi izmanto savas tiesības, tikai tad, ja tas ir apzināti
balstīts uz nepatiesiem faktiem (skat. kā pēdējo 2004. gada 29.
janvāra lēmumu lietā Kolosovskiy c. Lettonie (Kolosovskis
pret Latviju), Nr. 50183/99). Taču šajā lietā, ņemot vērā abu
pušu sniegto informāciju, Tiesa nevar pārliecinoši secināt, ka
iesniedzēja sniegtie fakti bija melīgi vai apzināti neprecīzi.
Ņemot to vērā, valdības iebildums ir noraidāms.
2.
Par sūdzības būtību
Valdība uzskata, ka apiešanās, par
kuru sūdzas iesniedzējs, nav acīmredzami sasniegusi to pakāpi, ko
prasa Tiesas pastāvīgā judikatūra, lai šādu apiešanos skartu 3.
panta tvērums. Viņš saņēma brokastis no rīta, pirms vešanas uz
tiesu, un vakariņas vakarā pēc tam, kad atgriezās cietumā. Pie
tam tiesas sēdes nenotika katru dienu.
Iesniedzējs apstrīd valdības
argumentu, saskaņā ar kuru viņš vienmēr bija vakariņojis,
atgriežoties cietumā. Šajā sakarā iesniedzējs uzsver, ka dažreiz
viņš tika atvests atpakaļ uz cietumu vienu stundu pēc tam, kad
jau bija beidzies ierastais vakariņu laiks, un ka šādā gadījumā
viņam bija jāsamierinās ar vienkāršu maizes bulciņu. Taču
vienmēr, kad notika tiesas sēdes, iesniedzējam bija paaugstināta
intelektuāla un emocionāla piepūle, kas loģiski prasīja
pietiekamu uzturu. Iesniedzējs arī atsaucas uz Latvijas
Satversmes tiesas 2001. gada 19. decembra spriedumu, kas atzina
par antikonstitucionāliem ministra pavēles noteikumus, ar ko
aizliedz ieslodzītajiem saņemt pārtikas produktus no savām
ģimenēm. Tādējādi iesniedzējs uzskata, ka sūdzībā norādītā
apiešanās skaidri pārkāpa minimālo slieksni, ko nosaka Tiesas
judikatūra attiecībā uz Konvencijas 3. pantu.
Tiesa uzskata, ka, ņemot vērā
visus pušu argumentus, šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un
tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma
izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā
izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami
nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Neviens cits
arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika
iesniegts.
F. Sūdzības par
Konvencijas 8. pantu attiecībā uz tiesībām uz ģimenes dzīvi,
skatot atsevišķi un kopā ar Konvencijas 13. pantu
Iesniedzējs sūdzas par gandrīz
pilnīgu aizliegumu satikties ar ģimeni laikā, kamēr viņš atradās
apcietinājumā; viņš atsaucas uz Konvencijas 8. pantu, kas nosaka
sekojošo:
"1. Ikvienam ir tiesības uz savas
privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un sarakstes
neaizskaramību.
2. Publiskās institūcijas nedrīkst
traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir
paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai
aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās
labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus,
lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu citu
tiesības un brīvības."
Bez tam iesniedzējs uzskata, ka
valsts tiesību akti viņam nepiedāvāja nevienu tiesību
aizsardzības iespēju, kas ļautu norādīt uz viņa tiesībām
satikties ar savu ģimeni. Viņš uzskata, ka tas pārkāpj
Konvencijas 13. pantu, kas lasāms šādi:
"Ikvienam, kura tiesības un
brīvības, kas noteiktas šajā Konvencijā, ir pārkāptas, ir
tiesības uz efektīvu aizsardzību no valsts institūciju puses,
neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot
publiskos dienesta pienākumus."
1.
Par valdības iebildumiem
Valdība iesniedz četru lēmumu
kopijas, kurus parakstījis tiesnesis A.L. 1998. gada 24.
decembrī, 1999. gada 12. martā, 3. maijā un 26. jūlijā, atļaujot
iesniedzēja sirdsdraudzenei I.V. apmeklēt viņu cietumā. Tādējādi
valdība, tāpat kā attiecībā uz iepriekšējo sūdzību, uzskata, ka
iesniedzējs ļaunprātīgi izmanto savas tiesības iesniegt
individuālu iesniegumu, sniedzot Tiesai neprecīzu informāciju.
Tāpēc šī sūdzība ir nepieņemama izskatīšanai saskaņā ar
Konvencijas 35. panta 3. punktu.
Attiecībā uz Rīgas apgabaltiesas
tiesneša 2001. gada 9. novembra lēmumu, ar ko atteikts
iesniedzēja sirdsdraudzenei satikties ar viņu, valdība atgādina,
ka KPK 321. pants atļauj iesniegt šādus lūgumus divām personām:
pašam ieslodzītajam un "viņa tuviem radiniekiem". Šajā lietā
tikai iesniedzējs pats bija iesniedzis tiesnesim lūgumu par
atļauju satikties; tā kā viņa sirdsdraudzene to nebija darījusi,
jāuzskata, ka iesniedzējs nav izsmēlis viņa rīcībā esošos tiesību
aizsardzības līdzekļus.
Iesniedzējs uzskata, ka viņš nav
maldinājis Tiesu, jo nav "normāli", ka piecarpus gadu laikā viņam
tika piešķirtas tikai četras satikšanās, kas katra ilga vienu
stundu. Attiecībā uz otru iebildumu viņš paskaidro, ka praksē
atļauju izsniegšana satikšanām ar ģimeni notiek šādi: ieslodzītā
ģimenes locekļi iesniedz rakstisku lūgumu par lietu atbildīgajam
tiesnesim, kas uzliek savu parakstu uz šī paša lūguma; turpretim
gadījumā, kad viņš atsaka, netiek pieņemts nekāds lēmums.
Iesniedzējs uzsver to, ka viņa ģimene bija vairākas reizes lūgusi
satikšanos, bet visi tās lūgumi tika noraidīti mutvārdos. Šajā
sakarā iesniedzējs apsūdz valdību par to, ka tā nav veikusi
izmeklēšanu, lai noteiktu, vai un cik reižu iesniedzēja ģimene
vai viņš pats bija lūdzis atļauju satikties. Kas attiecas uz
2001. gada 9. novembra lūgumu satikties, pēc tā noraidīšanas
viņam bija "pilnīgi skaidrs", ka gadījumā, ja viņš tūlīt vai
mazliet vēlāk iesniegtu otru lūgumu, tas tiktu noraidīts.
Attiecībā uz pirmo valdības
norādīto iebildumu Tiesa atgādina, ka principā iesniegums var
tikt noraidīts, pamatojoties uz to, ka iesniedzējs ļaunprātīgi
izmanto savas tiesības, tikai tad, ja tas ir apzināti balstīts uz
nepatiesiem faktiem (skat. augstāk). Tomēr šajā lietā nekas
pārliecinoši neliecina par to, ka iesniedzējs bija vēlējies
maldināt Tiesu. Attiecībā uz otru iebildumu Tiesa atgādina, ka
iekšējo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšana 35. panta 1.
punkta izpratnē prasa izsmelt tikai tādas iespējas, kas personai
ir pieejamas, proti, iespējas, kuras viņš pats var izmantot
(skat., mutatis mutandis, lēmumu lietā Kiiskinen c.
Finlande (Kiiskinen pret Somiju), Nr. 26323/95, CEDH
1999-V, un lēmumu lietā Moya Alvarez c. Espagne (Moya
Alvarez pret Spāniju), Nr. 44677/98, CEDH 1999-VIII).
Iesniedzējam nevar pārmest šajā sakarā to, ka trešā persona nav
izmantojusi kādu procedūru.
Tādējādi valdības iebildumi nav
atbalstāmi.
2.
Par sūdzības būtību
Valdība uzsver to, ka, izņemot
iepriekš minētos četrus lēmumus, iesniedzēja lietas materiāli
nesatur nevienu dokumentu, kas norādītu, ka viņš tiešām bija
lūdzis satikšanos; tomēr viņam bija šādas tiesības saskaņā ar
pavēles Nr. 113 32. pantu (skat. iepriekš valsts tiesības un
praksi, kas attiecas uz lietu).
Attiecībā uz atteikumu iesniedzēja
sirdsdraudzenei satikties ar viņu valdība atzīst, ka 8. pantā
ietvertais "ģimenes dzīves" jēdziens neaprobežojas tikai ar
ģimeni, kas nodibināta, apprecoties, bet var iekļaut arī citas
de facto attiecības. Tomēr, lai noteiktu, vai konkrētās
attiecības ir uzskatāmas par "ģimenes dzīvi", jāņem vērā vairāki
kritēriji, kā, piemēram, tas, vai pāris dzīvo kopā un cik ilgi,
vai viņiem ir kopēji bērni, kas ir iegūti vai nu dabiskā veidā
vai citādāk, utt. (skat. 1997. gada 22. aprīļa spriedumu lietā
X, Y un Z c. Royaume-Uni (X, Y un Z pret Apvienoto
Karalisti, Recueil 1997-II, pp. 629-630, 36.
punkts). Taču šajā lietā iesniedzējs nav pierādījis, ka viņam ar
savu sirdsdraudzeni bija "ģimenes dzīve"; pats fakts, ka viņš
viņu nosauca par tādu savās vēstulēs tiesām un savā iesniegumā
Tiesai nav pietiekams, lai pierādītu viņu attiecību stabilitāti
un patiesumu. Kopumā ņemot, Konvencijas 8. pants nav piemērojams
uz iesniedzēja attiecībām ar viņa sirdsdraudzeni, un šī sūdzība
ir noraidāma kā nesavienojama ratione materiae ar
Konvencijas noteikumiem. Kas attiecas uz sūdzību par 13. pantu,
tā ir nepieņemama izskatīšanai tā paša iemesla dēļ.
Iesniedzējs atgādina, ka nav
"normāli", ka piecarpus gadu laikā viņam tika piešķirtas tikai
četras satikšanās, kas katra ilga vienu stundu. Attiecībā uz viņa
sirdsdraudzenes statusu 8. panta sakarā iesniedzējs uzsver, ka
valdība ir tikai apstrīdējusi vispārīgos vilcienos viņa ģimeniska
rakstura attiecības ar šo sievieti tā vietā, lai pārbaudītu, vai
minētais pants tiešām ir piemērojams uz viņu attiecībām.
Iesniedzējs apstiprina, ka pirms viņa aizturēšanas viņš un viņa
sirdsdraudzene dzīvoja kopā kā vīrs un sieva un viņiem bija
kopīga saimniecība. Turklāt viņš vērš Tiesas uzmanību uz valdības
argumentos pastāvošu pretrunu: valdība pati atzīst, ka tiesnesis
A.L. bija atļāvis iesniedzēja sirdsdraudzenei satikties ar viņu
četras reizes; tas nozīmē, ka viņš bija atzinis "ģimenes" saišu
pastāvēšanu starp viņiem.
Neviena no pusēm neiesniedz
atsevišķus argumentus attiecībā uz Konvencijas 13. pantu.
Tiesa uzskata, ka, ņemot vērā
visus pušu argumentus, šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un
tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma
izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā
izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami
nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Neviens cits
arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika
iesniegts.
G. Sūdzības par
Konvencijas 34. panta pēdējo teikumu, skatot atsevišķi un kopā ar
Konvencijas 13. pantu
Iesniedzējs sūdzas par to, ka
2000. gada maijā tika izņemta viņa Tiesai adresētā vēstule, un
par cietumu administrācijas atteikumu izsniegt viņam dokumentu
kopijas, kuras viņš uzskatīja par būtiskām pievienot savam
iesniegumam. Viņš uzskata, ka tas, ka Latvijas tiesībās nav
tiesību aizsardzības iespēju, lai apstrīdētu šādus lēmumus,
pārkāpj Konvencijas 13. pantu (skat. iepriekš). Tiesa uzskata, ka
šīs sūdzības būtība ir izvērtējama Konvencijas 34. panta pēdējā
teikuma kontekstā, kas nosaka sekojošo:
"Tiesa var saņemt sūdzību no
jebkuras fiziskas personas, nevalstiskas organizācijas vai
fizisko personu grupas, kas apgalvo, ka kāda no Augstajām
Līgumslēdzējām Pusēm ir pārkāpusi viņu tiesības, kas noteiktas
Konvencijā vai tās protokolos. Augstās Līgumslēdzējas Puses
apņemas nekādā veidā nekavēt šo tiesību efektīvu
izmantošanu."
1.
Par valdības iebildumu
Valdība uzskata, ka iesniedzējs
nav izsmēlis viņa rīcībā esošās tiesību aizsardzības iespējas, kā
to prasa Konvencijas 35. panta 1. punkts. Šajā sakarā tā
atgādina, ka "Matīsa" cietums, tāpat kā visas citas ieslodzījuma
vietas Latvijā, atrodas Ieslodzījuma vietu pārvaldes pakļautībā,
kura savukārt ir pakļauta Tieslietu ministrijai. Taču nekas šajā
lietā neliecina par to, ka iesniedzējs pārsūdzēja apstrīdamos
lēmumus, iesniedzot sūdzību Ieslodzījuma vietu pārvaldei. Pie tam
gadījumā, ja Ieslodzījuma vietu pārvalde būtu noraidījusi viņa
sūdzību, viņš varēja iesniegt otru sūdzību cietuma
ģenerālinspektoram, kas darbojās Tieslietu ministrijas ietvaros;
taču viņš neizmantoja šo iespēju. Valdība uzsver, ka tiesības
iesniegt šādu sūdzību skaidri izriet no Noteikumu Nr.154 par
administratīvo aktu procesu 74. pantu. Gadījumā, ja iesniedzēju
neapmierinātu ģenerālinspektora sniegtā atbilde, viņš varēja
vērsties attiecīgajā pirmās instances tiesā, iesniedzot
administratīvu sūdzību saskaņā ar bijušā, bet vēl spēkā esošā
Civilprocesa kodeksa 239.1. pantu un turpmākajiem pantiem.
Tāpat valdība norāda, ka
iesniedzējs būtu varējis iesniegt sūdzību attiecīgajam prokuroram
saskaņā ar Prokuratūras likuma attiecīgajiem pantiem. Prokuroram
bija piešķirtas pietiekamas tiesības, lai sniegtu tiesisku
aizsardzību jebkuram iespējamam iesniedzēja tiesību pārkāpumam;
pie tam iesniedzējs nekad nebija apgalvojis, ka viņam ir traucēta
sazināšanās ar prokuratūru.
Iesniedzējs apstrīd valdības
sniegto izklāstu un argumentus. Viņš uzskata, ka attiecīgajā
laikā cietumu ģenerālinspektora amats vēl nepastāvēja un tāpēc
nevar pārmest iesniedzējam to, ka viņš nebija iesniedzis sūdzību
šai amatpersonai.
Tiesa, ņemot vērā visus pušu
argumentus, uzskata, ka šis iebildums ir cieši saistīts ar
iesniedzēja sniegto sūdzību būtību. Tādējādi Tiesa nolemj
pievienot šo jautājumu lietas izskatīšanai pēc būtības.
2.
Par sūdzību būtību
Attiecībā uz jautājumu par to, vai
Latvijas iestādes ir kavējušas iesniedzēju efektīvi izmantot
savas tiesības, kas garantētas Konvencijas 34. panta pirmajā
teikumā, valdība uzsver, ka šajā lietā nekas nepierāda, ka 2000.
gada maijā iesniedzējs tiešām bija mēģinājis nosūtīt vēstuli uz
Strasbūru. Sava argumenta atbalstam valdība iesniedz vēstules
kopiju, kuru 2002. gada 10. jūnijā Ieslodzījuma vietu pārvaldes
priekšnieks ir nosūtījis valdības pārstāvei sakarā ar šo Tiesā
izskatīšanā esošo iesniegumu; saskaņā ar šo vēstuli "Matīsa"
cietuma administrācija nebija likusi nekādu šķērsli iesniedzēja
saziņai ar starptautiskajām cilvēktiesību aizsardzības iestādēm,
tostarp Tiesu. Visas citas vēstules tika nosūtītas Tiesai bez
jebkādas kavēšanās.
Iesniedzējs atgādina, ka saskaņā
ar pavēli, kas bija spēkā līdz 2001. gada 31. maijam, ikviena
ieslodzītā nosūtīta vēstule bija iesniedzama cietuma
administrācijai atvērtā aploksnē. 2000. gada maijā iesniedzējs
rakstīja vēstuli Tiesai un iesniedza to "Matīsa" cietuma
administrācijas personālam; viņš tai pievienoja otru vēstuli, kas
bija adresēta cietuma priekšniekam un kurā bija lūgts nosūtīt to
uz Strasbūru. Tomēr abas vēstules viņam bija atgrieztas atpakaļ;
tās nekad nebija nosūtītas uz Tiesu.
Tāpat kā attiecībā uz iepriekšējo
sūdzību, Tiesa uzskata, ka šī sūdzība skar nopietnus faktiskus un
tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā iesnieguma
izskatīšanas stadijā, bet kuri ir izskatāmi pēc būtības; no tā
izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami
nepamatotu Konvencijas 35. panta 3. punkta izpratnē. Neviens cits
arguments, kāpēc sūdzība būtu nepieņemama izskatīšanai, netika
iesniegts.
H. Sūdzība par
Konvencijas 14. pantu
Iesniedzējs uzskata, ka sakarā ar
viņa atrašanos apcietinājumā notikusī tiesību atņemšana un
ierobežošana norāda uz diskrimināciju, ko aizliedz Konvencijas