2. pants

Izteikt 14.1 un 14.2 pantu šādā

redakcijā:

"14.1 pants. Darba devēja pienākumi,

nosūtot darbinieku veikt darbu Latvijā

(1) Ja darba devējs no citas Eiropas Savienības

dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts nosūta darbinieku

veikt darbu Latvijā, tad neatkarīgi no darba līgumam un darba

tiesiskajām attiecībām piemērojamā likuma šim nosūtītajam

darbiniekam nodrošināmi darba apstākļi un nodarbinātības

noteikumi, kas paredzēti Latvijas normatīvajos aktos un ko paredz

atbilstoši šā likuma 18. panta ceturtajai daļai noslēgtā

ģenerālvienošanās, un kas regulē:

1) maksimālo darba laiku un minimālo atpūtas laiku;

2) minimālo ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu;

3) darba samaksu, tajā skaitā piemaksas par darbu, kas

saistīts ar īpašu risku, virsstundu darbu, nakts darbu, darbu

svētku dienās, papildu darbu. Darba samaksa šā punkta izpratnē

neietver iemaksas papildpensijas kapitālā, ko veic darba

devējs;

4) noteikumus par darbaspēka nodrošināšanu, īpaši ar

darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzēja starpniecību;

5) drošību, veselības aizsardzību un higiēnu darbā;

6) aizsardzības pasākumus personām, kuras ir jaunākas par

18 gadiem, grūtniecēm, sievietēm pēcdzemdību periodā, kā arī

šo personu darba un nodarbinātības noteikumus;

7) vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, kā arī

cita veida diskriminācijas aizliegumu;

8) to darbinieku izmitināšanas noteikumus, kuri atrodas ārpus

savas pastāvīgās darba vietas, ja darba devējs šādu pakalpojumu

nodrošina;

9) darbinieka izdevumu atlīdzināšanu saistībā ar darbinieka

komandējumu vai darba braucienu Latvijā, tajā skaitā komandējuma

dienas naudas izmaksu. Šo noteikumu piemēro izdevumu

atlīdzināšanai darbiniekam, kurš nosūtīts veikt darbu Latvijā, ja

viņu nosūta komandējumā vai darba braucienā Latvijas

teritorijā.

(2) Citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas

Ekonomikas zonas valsts darba devējam, kas nosūta darbinieku

veikt darbu Latvijā, ir pienākums pirms darbinieka nosūtīšanas

elektroniski valsts valodā informēt Valsts darba inspekciju par

šo darbinieku, norādot:

1) darba devēja - fiziskās personas - vārdu, uzvārdu, personu

apliecinošā dokumenta numuru un adresi vai juridiskās personas

nosaukumu (firmu), reģistrācijas numuru un adresi, darba devēja -

juridiskās personas - izpildinstitūcijas atbildīgās amatpersonas

vārdu, uzvārdu un adresi, kā arī citu kontaktinformāciju (tālruņa

numuru, elektroniskā pasta adresi). Ja darba devējs ir darbaspēka

nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs, to norāda īpaši un iesniedz

apliecinājumu, ka darba devējs kā darbiekārtošanas pakalpojumu

sniedzējs ir tiesīgs sniegt darbiekārtošanas pakalpojumus savā

mītnes valstī;

2) darbinieka vārdu un uzvārdu, kā arī personu apliecinošā

dokumenta numuru;

3) paredzamo nosūtīšanas ilgumu, kā arī darba uzsākšanas un

pabeigšanas laiku;

4) darba veikšanas vietas adresi vai adreses, ja darbu

paredzēts veikt vairākās vietās;

5) šā panta ceturtajā un piektajā daļā minētos darba devēja

pārstāvjus, norādot vārdu, uzvārdu, kā arī

kontaktinformāciju;

6) personu, kuras labā tiks veikts darbs (pakalpojuma

saņēmēju), kā arī pakalpojuma veidu, kas ir pamatā darbinieka

nosūtīšanai;

7) apliecinājumu, ka nosūtītais darbinieks, kas ir trešās

valsts pilsonis, likumīgi strādā pie darba devēja Eiropas

Savienības dalībvalstī vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī;

8) informāciju par sertifikātu par sociālā nodrošinājuma

tiesību aktiem, kas piemērojami sertifikāta saņēmējam (A1

sertifikāts), norādot izdevējvalsti un numuru.

(3) Citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas

Ekonomikas zonas valsts darba devējam, kas nosūta darbinieku

veikt darbu Latvijā, ir pienākums triju darbdienu laikā no

izmaiņu rašanās dienas elektroniski valsts valodā informēt Valsts

darba inspekciju par izmaiņām, kas ir notikušas saistībā ar šā

panta otrajā daļā minēto informāciju.

(4) Citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas

Ekonomikas zonas valsts darba devējam, kas nosūta darbinieku

veikt darbu Latvijā, ir pienākums noteikt Latvijā savu pārstāvi,

kurš ir pilnvarots pārstāvēt darba devēju Latvijas valsts

iestādēs un tiesā.

(5) Citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas

Ekonomikas zonas valsts darba devējam, kas nosūta darbinieku

veikt darbu Latvijā, ir pienākums, ja nepieciešams, noteikt savu

pārstāvi, pie kura darba koplīguma puses var vērsties, lai

uzsāktu koplīguma noslēgšanas sarunas atbilstoši šā likuma

noteikumiem. Šī persona var nebūt tā pati persona, kas minēta šā

panta ceturtajā daļā, un tai nav jāatrodas Latvijā, tomēr jābūt

pieejamai pēc saprātīga un pamatota pieprasījuma.

(6) Citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas

Ekonomikas zonas valsts darba devējam, kas nosūta darbinieku

veikt darbu Latvijā, darbinieka nosūtīšanas laikā ir pienākums

nodrošināt noslēgtā darba līguma, darba samaksas aprēķinu un

darba samaksas izmaksu apliecinošo dokumentu, kā arī darba laika

uzskaites dokumentu glabāšanu pie šā panta ceturtajā daļā minētās

personas un uzrādīt uzraudzības un kontroles institūcijām, kā

arī, ja nepieciešams, nodrošināt to tulkojumu valsts valodā.

(7) Citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas

Ekonomikas zonas valsts darba devējam, kas nosūta darbinieku

veikt darbu Latvijā, ir pienākums divu gadu laikā pēc darbinieka

nosūtīšanas perioda beigām nodrošināt šā panta sestajā daļā

minēto dokumentu uzrādīšanu uzraudzības un kontroles

institūcijām.

(8) Šā panta pirmās daļas noteikumus attiecina arī uz trešo

valstu pilsoņiem, kas nodarbināti Latvijā saistībā ar pārcelšanu

uzņēmuma ietvaros.

(9) Darbiniekam saistībā ar nosūtīšanu izmaksātā atlīdzība

uzskatāma par darba samaksas daļu Latvijā, ja vien tā nav

uzskatāma par izdevumu kompensāciju. Ja izdevumu kompensācijas

apmērs un elementi nav skaidri noteikti, tad visa darbiniekam

izmaksātā atlīdzība saistībā ar darbinieka nosūtīšanu uzskatāma

par izdevumu kompensāciju.

(10) Ja faktiskais darbinieka nosūtīšanas ilgums pārsniedz 12

mēnešus, tad papildus šā panta pirmajā daļā minētajiem

noteikumiem nosūtītajam darbiniekam nodrošināmi arī citi darba

apstākļi un nodarbinātības noteikumi, kas paredzēti Latvijas

normatīvajos aktos un ko paredz atbilstoši šā likuma

18. panta ceturtajai daļai noslēgtā ģenerālvienošanās,

izņemot noteikumus par darba līguma noslēgšanu un izbeigšanu,

tajā skaitā konkurences ierobežojumu pēc darba tiesisko attiecību

izbeigšanas un iemaksām papildpensijas kapitālā, ko veic darba

devējs.

(11) Ja citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas

Ekonomikas zonas valsts darba devējs, kas nosūtījis darbiniekus

veikt darbu Latvijā, iesniedz Valsts darba inspekcijai motivētu

paziņojumu, tad šā panta desmitajā daļā minētie noteikumi

piemērojami, ja nosūtīšanas faktiskais ilgums pārsniedz 18

mēnešus.

(12) Ja citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas

Ekonomikas zonas valsts darba devējs, kas nosūta darbinieku veikt

darbu Latvijā, aizstāj šo darbinieku ar citu darbinieku, kas veic

to pašu darbu tajā pašā darba izpildes vietā, tad nosūtīšanas

ilgums, kas minēts šā panta desmitajā un vienpadsmitajā daļā,

aprēķināms kā atsevišķo nosūtījumu kopējais ilgums.

(13) Citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas

Ekonomikas zonas valsts darba devējam, kas nosūta darbinieku

veikt darbu Latvijā, pirms sākt starptautiskā pakalpojuma

sniegšanu, ir pienākums informēt personu, kuras labā tiks veikts

darbs, par šā likuma 14.1 panta otrajā daļā minētā

pienākuma izpildi.

14.2 pants. Darba

devēja pienākumi, nosūtot darbinieku veikt darbu ārpus

Latvijas

(1) Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu citā

Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas Ekonomikas zonas

valstī, neatkarīgi no darba līgumam un darba tiesiskajām

attiecībām piemērojamā likuma ir pienākums šim darbiniekam

nodrošināt tādus nodarbinātības noteikumus un darba apstākļus,

kuri atbilst attiecīgās valsts normatīvajiem aktiem vai darba

koplīgumiem, kas atzīti par vispārsaistošiem.

(2) Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu citā

Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas Ekonomikas zonas

valstī, ir pienākums izpildīt tās valsts administratīvās prasības

un pakļauties uzraudzības un kontroles institūciju prasībām, uz

kuru darbinieks tiek nosūtīts.

(3) Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu citā

Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas Ekonomikas zonas

valstī, papildus šā likuma 40. panta otrajā daļā minētajām

prasībām ir pienākums rakstveidā pirms nosūtīšanas informēt

darbinieku par:

1) valsti vai valstīm, kurās paredzēts veikt darbu, un

paredzamo darba veikšanas ilgumu;

2) valūtu, kādā izmaksās darba samaksu;

3) naudas pabalstiem vai pabalstiem natūrā saistībā ar

darba uzdevumiem, ja tādi tiek nodrošināti;

4) repatriācijas iespēju un tās kārtību, ja tā tiek

nodrošināta;

5) darba samaksu, kas darbiniekam pienākas saskaņā ar

tās valsts normatīvo regulējumu, kurā viņš veiks darbu;

6) atlīdzību, kas saistīta ar darbinieka nosūtīšanu, un

kārtību, kādā tiek kompensēti izdevumi par ceļu, ēdināšanu un

izmitināšanu;

7) tās valsts, kurā tiks veikts darbs, vienoto oficiālo

tīmekļvietni, kur ietverta informācija par darbinieku

nosūtīšanu.

(4) Nosūtot darbinieku veikt darbu citā Eiropas

Savienības dalībvalstī vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī,

attiecīgi piemērojami normatīvie akti, kas regulē ar

komandējumiem saistīto izdevumu atlīdzināšanu, ciktāl šajā likumā

nav noteikts citādi.

(5) Nosūtot darbinieku veikt darbu citā Eiropas

Savienības dalībvalstī vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī, darba

devējs nosūtītajam darbiniekam izmaksā komandējuma dienas naudu

30 procentu apmērā no komandējuma dienas naudas normas, kas

noteikta normatīvajos aktos, kuri regulē ar komandējumiem

saistīto izdevumu atlīdzināšanu.

(6) Ja darba līgumā vai koplīgumā nav noteikts citādi,

darba devējam nav pienākuma nosūtītajam darbiniekam izmaksāt šā

panta piektajā daļā paredzēto komandējuma dienas naudu, ja ir

spēkā viens no šādiem nosacījumiem:

1) darbiniekam tiek nodrošināta ēdināšana trīs reizes

dienā;

2) darbiniekam izmaksājamā darba samaksa ir tāda pati kā

salīdzināmam darbiniekam valstī, uz kuru darbinieks ir nosūtīts

veikt darbu.

(7) Ja darba devējs atbilstoši likumam, darba līgumam vai

koplīgumam izmaksā darbiniekam komandējuma dienas naudu, tā

jebkurā gadījumā uzskatāma par izdevumu kompensāciju, bet ne

darba samaksas daļu."