Grozījums Kultūras ministrijas 1998.gada 29.oktobra rīkojumā Nr.128 "Par Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstu"

4. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Inspekcijas Kultūras pieminekļu uzskaites ekspertu padomes

un Kultūras pieminekļu uzskaites komisijas 2012.gada 13.novembra

apvienotajā sēdē izvērtēti īpašnieka (valdītāja) iebildumi,

piedaloties Latvijas dzelzceļa un Ventspils pilsētas domes

pārstāvjiem, un konstatēts, ka Objektu vērtība atbilst valsts

nozīmes arhitektūras pieminekļa statusam un atbalstāma to

iekļaušana Pieminekļu sarakstā.

4.1. Saskaņā ar likuma "Par kultūras pieminekļu

aizsardzību" 1.pantu kultūras pieminekļi ir kultūrvēsturiskā

mantojuma daļa - kultūrvēsturiskas ainavas un atsevišķas

teritorijas, kā arī atsevišķi kapi, ēku grupas un atsevišķas

ēkas, mākslas darbi, iekārtas un priekšmeti, kuriem ir

vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras

vērtība un kuru saglabāšana nākamajām paaudzēm atbilst Latvijas

valsts un tautas, kā arī starptautiskajām interesēm. Saskaņā ar

Ministru kabineta 2003.gada 26.augusta noteikumu Nr.474

"Noteikumi par kultūras pieminekļu uzskaiti, aizsardzību,

izmantošanu, restaurāciju un vidi degradējoša objekta statusa

piešķiršanu" (turpmāk - Noteikumi Nr.474) 7.3.punktā

noteikto Pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes arhitektūras

pieminekli var iekļaut objektus ar izcilu zinātnisku,

kultūrvēsturisku vai izglītojošu nozīmi - būves, ēkas un to

konstrukcijas, ieskaitot to detaļas un rotājumus, kas ir

starptautiski vai nacionāli nozīmīgi stilu paraugi, ievērojamu

arhitektu darbi vai reti sastopamu tipu celtnes (vecākas par 50

gadiem).

4.2. Objektu kultūrvēsturiskā vērtība atbilst Noteikumu Nr.474

7.3.punktā noteiktajiem kritērijiem. Tie celti kompleksi

19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā grandioza Krievijas

impērijas industriāla dzelzceļa attīstības projekta ietvaros, ko

īstenojusi Maskavas - Ribinskas - Vindavas dzelzceļa

sabiedrība un kura rezultātā šajā līnijā uzceltas vairāk kā

100 stacijas ar palīgēkām. Stacijas ēka un ūdenstornis ir

nedaudzi no objektiem, kas līdz mūsdienām saglabājušies praktiski

nepārveidoti. Stacijas ēka ir viens no arhitektoniski

izteiksmīgākajiem 19.gadsimta beigu/ 20.gadsimta sākuma dzelzceļa

staciju paraugiem Latvijā, tās arhitektūra pārstāv sava laikmeta

t.s. "kroņa būvju", jeb valsts administratīvi -

sabiedriskās būvmākslas tendences. Pēc tipveida projekta

veidotais ūdenstornis ir eklektisma arhitektūras paraugs, tā

fasāžu dekoratīvajai apdarei un būvelemetiem ir ļoti augsta

izpildījuma kvalitāte. Objekti pilnībā saglabājuši oriģinālos

būvapjomus un konstruktīvo risinājumu, fasāžu arhitektoniski

māksliniecisko kompozīciju, augstvērtīgu apdari un būvdetaļas,

pamatplānojumu. Stacijas ēkā ir lielā apjomā saglabājusies

oriģinālā interjera dekoratīvā apdare, kas kopā ar ārējo tēlu

veido vienotu māksliniecisku ansambli. Objekti ir tipoloģiski

vērtīgi kā daļa no gala stacijas apbūves vienā no stratēģiski

svarīgākajām cariskās Krievijas dzelzceļa līnijām Ribinska -

Maskava - Vindava, kas bez pārtraukuma funkcionējuši simts

gadu garumā (ūdenstornis savas funkcijas veic arī šodien).

Objektiem ir augsta kultūrvēsturiska vērtība kā liecībai par

Latvijai nozīmīgās Ventspils ostas un dzelzceļa uzplaukumu

19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā.

Objektu saglabājamās vērtības: iesaiste apkārtējā

pilsētainavā, apjomu telpiskais risinājums, fasāžu arhitektoniski

dekoratīvais risinājums, vēsturiskās būvkonstrukcijas un

būvgaldniecības izstrādājumi, plānojums, saglabājusies interjera

dekoratīvā apdare stacijas ēkai.