8. pants
Kas attiecas uz šo lietu, šis pants nosaka sekojošo:

"1. Ikvienam ir tiesības uz savu

privāto un ģimenes dzīvi (..).

2. Valsts institūcijas nedrīkst

traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas

paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai

aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības vai valsts ekonomiskās

labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus,

lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu

tiesības un brīvības."

Tiesa konstatē, ka iesniedzēja

iesniegtās sūdzības ar atsauci uz šo pantu attiecas uz divām

sūdzībām ar atšķirīgiem faktiem. Tādējādi Tiesa tās izskatīs

atsevišķi.

1. Par

atteikumu legalizēt iesniedzēja uzturēšanos Latvijas

teritorijā

a) Pušu

argumenti

i. Valdība

Valdība vispirms uzsver, ka

iesniedzējam nebija tikusi "patvaļīgi atņemta Latvijas

pilsonība", kā viņš to uzskata (skat. tālāk). Patiesībā viņam

nekad nav bijusi ne Latvijas pilsonība, ne pat tiesības uz to;

viņš sākotnēji bija PSRS pilsonis, tās valsts, kura beidza

pastāvēt 1991.gadā un kuras tiesiskais pēctecis nav Latvijas

Republika. Fakts, ka iesniedzējs tika uzskatīts kā "Latvijas

Padomju Sociālistiskās Republikas" pilsonis neko nemaina, jo runa

ir par Padomju Savienības vienu teritoriālu veidojumu, kas beidza

pastāvēt kopā ar Padomju Savienību un kurai nebija nekāda

juridiska sakara ar Latvijas Republiku, valsti, kas tika

nodibināta 1918.gadā un kura vienmēr ir pastāvējusi de

iure, pat laikā, kad tās teritoriju bija anektējusi PSRS.

Attiecībā uz to, ka iesniedzējs

sūdzas par viņa uzturēšanās atļaujas lūguma noraidījumu, valdība

sāk ar Konvencijā nodibināto institūciju pastāvošās prakses

atgādināšanu, saskaņā ar kuru 8.pants negarantē kā tādas tiesības

iebraukt vai uzturēties valstī, kuras pilsonis nav attiecīgā

persona, un saskaņā ar kuru valstij ir tiesības kontrolēt

personu, kuras nav attiecīgās valsts pilsoņu, iebraukšanu un

uzturēšanos tās teritorijā. Tāpat valdība atgādina, ka principā

Konvencija negarantē tiesības izvēlēties vispiemērotāko vietu,

lai veidotu ģimenes dzīvi.

Valdība tālāk uzsver, ka

iesniedzējam bija jāpamet Latvijas teritorija saskaņā ar

1994.gada 30.aprīļa Latvijas-Krievijas līgumu par Krievijas

Federācijas bruņoto spēku pilnīgas izvešanas no Latvijas

Republikas teritorijas nosacījumiem, termiņiem un kārtību un to

tiesisko statusu izvešanas laikā. Šajā sakarā valdība uzsver, ka

šis līgums tika noslēgts, pirms Latvija ratificēja Konvenciju un

tās protokolus. Tādējādi valdība uzskata, ka vēlāk noslēgts

līgums (tas ir, Konvencija) nevar attaisnot iepriekš noslēgta

līguma neizpildi. Valdība uzskata, ka Krievijas-Latvijas līguma

attiecināmība uz iesniedzēju nerada nekādas šaubas; kas attiecas

uz lietā iesaistījušās trešās puses iebildumiem (skat.tālāk),

valdība tos uzskata par neargumentētiem un nepamatotiem. Jo īpaši

valdība atzīmē, ka saskaņā ar līguma 15.panta noteikumiem līgums

"piemērojams pagaidām no līguma parakstīšanas dienas", tas ir,

sākot ar 1994.gada 30.aprīli. Iesniedzējs atstāja Krievijas

armiju 1994.gada 14.jūlijā. Tādējādi līgums acīmredzami

attiecināms uz viņu, jo vairāk tāpēc, ka viņa vārds bija iekļauts

izvešanai pakļauto militārpersonu sarakstā. Tādējādi Latvijas

varas iestādēm nevar pārmest nekādu patvaļīgu rīcību.

Pieņemot, ka Latvijas varas

iestāžu attieksme pret iesniedzēju rada iejaukšanos viņa

tiesībās, ko garantē Konvencijas 8.panta 1.daļa, valdība uzskata,

ka šī iejaukšanās atbilst šī panta otrās daļas prasībām.

Pirmkārt, valdība ir pārliecināta,

ka iejaukšanās ir "noteikta ar likumu", jo Krievijas-Latvijas

līgums paredz skaidru, juridisku pamatu iesniedzēja pienākumam

atstāt Latviju. Otrkārt, valdība uzskata, ka iejaukšanās ir

leģitīms mērķis, proti, nacionālās drošības aizsardzība. Šajā

sakarā valdība atgādina, ka iesniedzējs ir ieguvis ārvalsts

pilsonību, ka viņš brīvprātīgi ir iestājies šīs valsts bruņotajos

spēkos, kas dislocēti Latvijas teritorijā, un ka viņš nav

atstājis Latviju, kā to paredzēja Krievijas-Latvijas līgums.

Valdība atzīmē, ka kopš 1995.gada iesniedzējs bija informēts par

to, ka viņam nav bijušas tiesības uz pastāvīgās uzturēšanās

atļauju un ka viņš ir turpinājis dzīvot Latvijā, neskatoties uz

viņa nedrošo situāciju, kuru viņš apzinājās.

Visbeidzot valdība uzskata, ka

apstrīdētā iejakušanās ir "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā"

un samērīga ar sasniedzamo leģitīmo mērķi, proti, nepieciešamību

izpildīt Latvijai saistošu starptautisku līgumu, jo īpaši, kad

iesniedzējs neapstrīd šīs iejaukšanās izvērtējuma tiesā

efektivitāti un vienlīdzīgumu. Valdība jo īpaši uzskata, ka, tā

kā iesniedzējs ir Krievijas Federācijas pilsonis un ir dienējis

šīs valsts bruņotajos spēkos, viņam principā nevajadzētu būt

šķēršļiem veidot savu ģimenes dzīvi Krievijā.

ii. Iesniedzējs

Iesniedzējs apstrīd valdības

argumentus. Viņš pašā sākumā atgādina, ka viņš ir dzīvojis

Latvijā aptuveni divdesmit piecus gadus un ka šajā laikā viņam

nav bijusi neviena dzīvesvieta ārvalstīs, ieskaitot Krievijā. Kas

attiecas uz viņa Krievijas pilsonību, iesniedzējs uzsver, ka viņš

bija spiests to iegūt sakarā ar Latvijas varas iestāžu rīcību.

Šajā sakarā viņš atgādina, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma

viņam nebija nevienas valsts pilsonības; saskaņā ar viņa teikto

Latvijas varas iestādes viņam atņēma Latvijas pilsonību, kura

viņam bija iepriekš. Pie tam, Latvijas varas iestādes atteicās

viņam piešķirt "nepilsoņa, pastāvīgā iedzīvotāja" statusu vai

vismaz ierakstīt viņu iedzīvotāju reģistrā saskaņā ar likumu.

Tādējādi šajā tiesiski neskaidrajā situācijā viņš nolēma

izvēlēties Krievijas pilsonību un iestāties Krievijas Federācijas

armijā.

Iesniedzējs jo īpaši uzsver, ka

1993.gadā viņam un viņa ģimenei tika atteikta legalizēšana,

pamatojoties uz to, ka viņi dzīvoja namā, kas piederēja armijas

namu "komunālās-ekspluatācijas daļai"; pamatojums, kuru

iesniedzējs pats uzskata par patvaļīgu un pretrunā ar tajā laikā

spēkā esošajiem noteikumiem. Iesniedzējs uzskata, ka šī atteikuma

patvaļīgais raksturs apstiprinās ar faktu, ka pēc viņa tēva

uzturēšanās legalizēšanas 1995.gadā Pilsonības un migrācijas

[lietu] pārvalde mainīja motivāciju un pamatoja savu attieksmi ar

faktu, ka iesniedzējs bija dienējis Krievijas Federācijas

bruņotajos spēkos.

Bez tam iesniedzējs uzskata, ka

Latvijas tiesu atsauce uz Ārvalstnieku likumu nav pamatota, jo,

tā kā šis likums attiecas tikai un vienīgi uz personām, kuras

iebraukušas Latvijas teritorijā pēc 1992.gada 1.jūlija, šis

likums nav attiecināms uz viņu. Tāpat lielākā daļa no tiesību

aktiem, kuri attiecas uz viņa lietu, nevar tikt piemēroti viņam

par sliktu, jo šie tiesību akti ir pieņemti pēc viņa

atvaļināšanās.

Runājot par Krievijas-Latvijas

līgumu, ko valdība piesauc kā attaisnojumu pieņemtajam lēmumam,

iesniedzējs vērš uzmanību, pirmkārt, uz to, ka šis līgums

oficiāli stājās spēkā pēc viņa atvaļināšanās no Krievijas armijas

un, otrkārt, uz to, ka šis līgums attiecas tikai uz personām,

kuras iebraukušas Latvijas teritorijā kā militārpersonas; viņš

pats iestājās Krievijas armijā laikā, kad viņš jau dzīvoja

Latvijā. Pretēji tam, ko apgalvo valdība, viņš uzsver, ka viņa

vārds nekad nav bijis ierakstīts to personu sarakstā, kuras

pakļautas izvešanai no Latvijas teritorijas. Iesniedzējs tāpat

uzskata, ka Nepilsoņu likuma 1.panta 3.punkta tekstam, izslēdzot

no tā attiecināšanas uz personām, kuras atvaļinājušās no aktīvā

militārā dienesta pēc 1992.gada 28.janvāra, izņemot tās, kurām

"viņu iesaukšanas laikā (..) bija (..) pastāvīgā dzīvesvieta

Latvijas teritorijā", ir jāinterpretē tādā veidā, lai piešķirtu

viņam tiesības dzīvot brīvi Latvijas teritorijā.

Visbeidzot iesniedzējs uzsver, ka

sieviete, ar kuru viņš nodibinājis kopdzīvi, un viņa nepilngadīgā

meita dzīvo likumīgi Latvijā un ka bez uzturēšanās atļaujas viņš

nevar legalizēt savu ģimenes stāvokli attiecībā uz šīm divām

personām. Tāpat viņš nevar atrast likumīgu darbu un izmantot

Latvijas tiesībās paredzēto sociālo garantiju kopumu. Tāpat viņš

atgādina, ka gados vecais un slimais tēvs pastāvīgi dzīvo Latvijā

un ka viņam ir jārūpējas par savu tēvu.

Tādējādi viņš uzskata, ka viņa

tiesības, ko garantē Konvencijas 8.pants, ir tikušas

pārkāptas.

b) Trešās puses

paskaidrojumi

Krievijas valdība piekrīt

iesniedzēja nostājai. Tā uzsver, ka iesniedzējs ir dzīvojis

Latvijā vairāk nekā divdesmit trīs gadus, kopš septiņu gadu

vecuma, un ka viņam nav nevienas citas dzīvesvietas ārpus šīs

valsts. Turklāt iesniedzēja tēvs dzīvo Latvijā likumīgi un

pastāvīgi, viņa uzvārds tika ierakstīts Latvijas iedzīvotāju

reģistrā, un iesniedzēja iespējamā izraidīšana tāpat iejauktos

neattaisnojošā veidā iesniedzēja ģimenes saitēs ar viņa tēvu.

Krievijas valdība uzsver

iesniedzēja argumentu, saskaņā ar kuru Latvijas varas iestāžu

attieksme bija tā, kas piespieda viņu kļūt par Krievijas pilsoni

un iestāties šīs valsts armijā; kopš tā laika Krievijas militārā

bāze bija kļuvusi par viņa ienākumu vienīgo avotu visā šajā laika

periodā. Tādējādi iesniedzēja formālās saites ar Krieviju,

neizrādot no savas puses nekādu reālu gribu stiprināt saites ar

šo valsti, nevar tikt viņam pārmestas. Kas attiecas uz 1994.gada

Krievijas-Latvijas līgumu, šis līgums nav attiecināms uz

iesniedzēju, jo viņš neiebrauca Latvijā kā Krievijas Federācijas

bruņoto spēku loceklis. Tas pats tāpat secināms par valdības

atbildētājas piesauktajiem tiesību aktiem.

c) Tiesas

vērtējums

i. Par iejaukšanās esamību

Tiesa vispirms konstatē, ka

iesniedzējs uzskata, ka viņam patvaļīgi ir atņemta Latvijas

pilsonība, kas viņam piederēja līdz tam. Šajā sakarā Tiesa

atgādina, ka tiesības uz pilsonību, kas vienādas ar to, kura

ierakstīta Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 15.pantā, netiek

kā tādas garantētas ne Konvencijā, ne tās protokolos. Taču

pilsonības patvaļīgs atteikums var noteiktos apstākļos iejaukties

to tiesību izmantošanā, kuras izriet no Konvencijas 8.panta

(skat. lietu Karassev et famille c. Finlande, Nr.

31414/96, CEDH 1999-II). Tomēr jautājumam par to, vai personai ir

aizsargājama tiesība uz kādas valsts pilsonību, principā ir jābūt

izvērtējamam ar atsauci uz šīs valsts tiesībām. Šajā lietā no

lietas materiāliem skaidri izriet, ka iesniedzējam sākotnēji bija

Padomju Savienības pilsonība, tās valsts, kas beidza pastāvēt

1991.gadā, un ka viņam nevienā brīdī nav bjusi Latvijas

pilsonība. Nekas tāpat neliecina par to, ka viņš juridiski varēja

pretendēt uz Latvijas pilsonību saskaņā ar šīs valsts likumiem un

ka tā viņam bija to atteikusi patvaļīgā veidā (skat., mutatis

mutandis, Lielās palātas lēmumu lietā Slivenko c.

Lettonie, Nr. 48321/99, 77.-78.punkts, CEDH 2002-II, un

2003.gada 9.oktobra lēmumu lietā Fedorova et autres c.

Lettonie, Nr. 69405/01). Tādējādi iesniedzēja apgalvojumi nav

pamatoti šajā jautājumā.

Runājot par Latvijas varas iestāžu

atteikumu legalizēt iesniedzēja uzturēšanos Latvijā, Tiesa

atgādina, ka Konvencija negarantē personai tiesības iebraukt vai

dzīvot valstī, kuras pilsonis nav attiecīgā persona, vai netikt

izraidītam no šīs valsts, un ka līgumslēdzējvalstīm saskaņā ar

starptautiskajās tiesībās nodibinātu principu ir tiesības

kontrolēt personu, kuras nav attiecīgās valsts pilsoņi,

iebraukšanu, uzturēšanos un izbraukšanu (skat., starp daudziem

citiem lietu Baghli c. France, Nr. 34374/97, 45.punkts,

CEDH 1999-VIII, un lietu Boultif c. Suisse, Nr. 54273/00,

39.punkts, CEDH 2001-IX). Tomēr atsevišķos gadījumos valstu

pieņemtie lēmumi šajā jautājumā var iejaukties personas tiesībās

uz privāto un ģimenes dzīvi, ko aizsargā Konvencijas 8.pants.

Šajā lietā Tiesa konstatē, ka

iesniedzējs ir iebraucis Latvijas teritorijā septiņu gadu vecumā

un kopš tā laika viņš tur ir vienmēr dzīvojis, pat laikā, kad

pildīja dienestu Krievijas armijā. Bez tam kopš 1995.gada

iesniedzējs izveidoja kopdzīvi ar Latvijas "nepilsoni, pastāvīgo

iedzīvotāju", no kuras viņam ir meita, kas tāpat dzīvo pastāvīgi

Latvijā. Tā kā šīs attiecības ir pastāvējušas laikā, kad

iesniedzējs pēdējo reizi bija lūdzis piešķirt viņam uzturēšanās

atļauju, Tiesa atzīmē, ka iesniedzējs var atsaukties uz šīm

attiecībām Tiesā (skat., mutatis mutandis, spriedumu

iepriekš minētajā lietā Baghli c. France, 36.punkts).

Visbeidzot, acīmredzams, ka viņa ilgās uzturēšanās laikā Latvijā

iesniedzējs ir nodibinājis personiskas, sociālas un ekonomiskas

saites, kas veido ikviena cilvēka privāto dzīvi (skat. Lielajā

palātā skatīto lietu Slivenko c. Lettonie, Nr. 48321/99,

96.punkts, paredzēts publicēt CEDH 2003-…).

No otras puses, kas attiecas uz

iesniedzēja tēvu, kurš pastāvīgi dzīvo Latvijā, Tiesa uzskata, ka

iesniedzējs nevar atsaukties uz "ģimenes dzīves" pastāvēšanu

attiecībā uz savu tēvu. Tā kā attiecības starp pieaugušiem

bērniem un viņu vecākiem nepieder pie nukleārās ģimenes, tās

netiek aizsargātas ar 8.pantu, ja vien nepierāda papildu

atkarības apstākļu esamību, kas ir vairāk par parastām attiecībām

(skat., jo īpaši, 2000.gada 7.novembra lēmumu lietā Kwakye-Nti

et Dufie c. Pays-Bas, Nr.31519/96). Šajā lietā, tā kā

iesniedzējs nav pietiekami pamatojis savus argumentus par viņa

tēva lielo vecumu un slimību, Tiesa uzskata, ka šādas īpašas

atkarības saites esamība nav pierādīta. Tomēr Tiesa ņems vērā

iesniedzēja attiecības ar savu tēvu "privātās" dzīves kontekstā

(skat. spriedumu iepriekš minētajā lietā Slivenko c.

Lettonie, 97.punkts).

Visbeidzot, Tiesa atzīmē, ka

nekāds formāls izbraukšanas rīkojums nav ticis pieņemts attiecībā

uz iesniedzēju. Tomēr Tiesa atgādina, ka tāpat kā visi citi

Konvencijas un tās protokolu panti 8.pants ir jāinterpretē tādā

veidā, lai garantētu konkrētas un efektīvas tiesības un nevis

teorētiskas un iluzoras (skat., mutatis mutandis,

1980.gada 13.maija spriedumu lietā Artico c. Italie, A

sērija, Nr. 37, 16.lpp., 33.punkts; un 1989.gada 7.jūlija

spriedumu lietā Soering c. Royaume-Uni, A sērija, Nr.161,

34.lpp., 87.punkts). Bez tam, ja 8.pants attiecībā uz tiesībām uz

privāto un ģimenes dzīvi pēc būtības ir domāts, lai aizsargātu

indivīdu no publiskās varas patvaļīgas iejaukšanās, tad tas

nebeidzas ar valstu piespiešanu atturēties no līdzīgām

iejaukšanām: šim uzņemtajam vairāk negatīvajam pienākumam var

pievienot pozitīvos pienākumus, kas ir neatņemama privātās un

ģimenes dzīves efektīvas aizsardzības sastāvdaļa (skat.,

piemēram, 1996.gada 19.februāra spriedumu lietā Gūl c.

Suisse, Recueil 1996-I, 174.-175.lpp., 38.punkts;

lietu Ignaccolo-Zenide c. Roumanie, Nr. 31679/96,

94.punkts, CEDH 2000-I, un lietu Mehemi c. France, Nr.

53470/99, 45.punkts, paredzēts publicēt CEDH 2003-…). Citiem

vārdiem, nepietiek, ka uzņemošā valsts atturas izraidīt personu;

vēl ir nepieciešams, ka valsts nodrošina viņam, pieņemot

nepieciešamos pozitīvos pasākumus, iespēju izmantot attiecīgās

tiesības bez iejaukšanās.

Tādējādi Tiesa uzskata, ka

Latvijas varas iestāžu atteikums izsniegt iesniedzējam

uzturēšanās atļauju rada iejaukšanos viņa tiesību uz privāto un

ģimenes dzīvi izmantošanā. Šāda iejaukšanās pārkāpj Konvencijas

8.pantu, ja vien to var attaisnot saskaņā ar šī panta 2.daļu, tas

ir, ja iejaukšanās bija "noteikta likumā", tai bija viens vai

vairāki leģitīmie mērķi, kas uzskaitīti šajā pantā, un šī

iejaukšanās bija "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā", lai

sasniegtu vienu vai vairākus šos leģitīmos mērķus.

ii. Par iejaukšanās

attaisnojumu

Tiesa atklāj, ka, noraidot

iesniedzēja lūgumu par viņa statusa legalizēšanu, Pilsonības un

migrācijas lietu pārvalde pamatojās uz Krievijas-Latvijas līguma

par Krievijas Federācijas bruņoto spēku izvešanu no Latvijas

teritorijas normām, kā arī uz Ārvalstnieku likumu. Tiesa

atgādina, ka iepriekš minētajā Slivenko c. Lettonie

spriedumā tā konstatēja, ka iepriekš minētā līguma piemērošana,

kā to bija veikušas Latvijas tiesas, izpildīja "likumīguma"

kritēriju Konvencijas 8.panta 2.daļas izpratnē (loc.cit.,

100.-109.punkts), un Tiesai nav iemeslu, lai nonāktu pie cita

secinājuma šajā lietā. Tiesa uzskata, ka līguma 2.pants ir

uzrakstīts pietiekami skaidri; tas uzliek pienākumu visām tām

personām, kuras atrodas Latvijā dislocētās Krievijas bruņoto

spēku sastāvā, atstāt šo valsti līdz 1994.gada 31.augustam. Kas

attiecas uz 15.pantu, tas tāpat skaidri nosaka līguma tūlītēju

piemērošanu. Tā kā iesniedzējs atbilst iepriekš minētā 2.panta

definīcijai līguma parakstīšanas brīdī, Tiesa neuzskata par

nepieciešamu apstrīdēt šī līguma piemērošanu attiecībā uz

iesniedzēju, ko konstatējušas nacionālās tiesas (skat.,

mutatis mutandis, 1990.gada 28.marta spriedums lietā

Groppera Radio AG et autres c. Suisse, A sērija, Nr.173,

26.lpp., 68.punkts). Papildus Tiesa atzīmē, ka Ārvalstnieku

likuma 49.pants nodibina starptautisko līgumu pār vietējiem

likumiem prioritātes principu. Tiesa atgādina, ka tas ir pirmām

kārtām nacionālo tiesu ziņā, interpretēt un piemērot nacionālās

tiesību normas, ieskaitot tās tiesību normas, kuras izpilda

valstij atbildētājai saistošos starptautiskos līgumus; ja nav

bijusi patvaļīga pieeja, Tiesa nav kompetenta apstrīdēt nacionālo

tiesu vērtējumu (skat. iepriekšminēto spriedumu lietā Slivenko

c. Lettonie, 105.punkts, kā arī Lielajā palātā skatīto lietu

Amann c. Suisse, Nr. 27798/95, 52.punkts, CEDH 2000-II).

Tādējādi Tiesa secina, ka apstrīdētā iejaukšanās ir "noteikta ar

likumu" Konvencijas 8.panta 2.daļas izpratnē.

Runājot par šīs iejaukšanās

leģitīmo mērķi, kā arī par to, vai šī iejaukšanās bija

"nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā", Tiesa uzskata par

nepieciešamu atgādināt vispārīgos secinājumus, pie kuriem tā

nonāca iepriekš minētajā spriedumā Slivenko c.

Lettonie:

a) To personu izvešanai, uz kurām

attiecināms 1994.gada Krievijas-Latvijas līgums, ir leģitīms

mērķis, proti, Latvijas nacionālās drošības aizsardzība. Šis

mērķis nevar tikt atšķirts no plašākā konstitucionālo un

starptautisko tiesību mehānismu konteksta pēc tam, kad Latvija

atguva neatkarību (loc.cit., 111.punkts). Precīzāk,

prasīt, lai neatkarīgas valsts (Krievijas) bruņotie spēki atstāj

citas valsts (Latvijas) teritoriju, Konvencijas izpratnē ir

leģitīms veids dažādo no PSRS sabrukuma izrietošo politisko,

sociālo un ekonomisko problēmu risināšanai. Fakts, ka šajā

gadījumā Krievijas-Latvijas līgums paredz visu to militārpersonu

izbraukšanu, kuras atrodas Krievijas jurisdikcijā - ieskaitot tās

militārpersonas, kuras ir atvaļinājušās pirms šī līguma spēkā

stāšanās -, pats par sevi nav kritizējams no Konvencijas 8.panta

viedokļa, uzliekot Krievijai pienākumu pieņemt savā teritorijā

visas savas militārpersonas, neskatoties uz personas izcelsmi un

pilsonību (loc.cit., 116.punkts).

b) Pieņemot, ka konkrētajā lietā

ir notikusi iejaukšanās tiesībās, ko garantē Konvencijas 8.pants,

šī iejaukšanās parasti nav nesamērīga, ņemot vērā militārā

dienesta apstākļus. Tā tas ir it īpaši aktīvā karadienesta

militārpersonu un viņu ģimeņu gadījumā: viņu izvešanu var

uzskatīt par līdzīgu pārcelšanai uz citu dienesta vietu, kas

citos gadījumos varētu notikt viņu parastā dienesta laikā. Vēl jo

vairāk, ir acīmredzams, ka turpmāka ārvalstu armijas aktīvā

dienesta militārpersonu klātbūtne kopā ar savām ģimenēm varētu

tikt uzskatīta par nesavietojamu ar neatkarīgas valsts

suverenitāti un par draudu nacionālajai drošībai. Tādēļ

sabiedrības ieinteresētība aktīvā karadienesta militārpersonu un

viņu ģimeņu izvešanā no teritorijas parasti būtu svarīgāka par

indivīda ieinteresētību palikt šajā valstī (loc.cit.,

117.punkts).

c) Tajā pašā laikā Tiesa atgādina,

ka Krievijas-Latvijas līguma noteikumu nelokāma, formāla un

neselektīva piemērošana bez jebkādas iespējas ņemt vērā to

personu situāciju, kuras nacionālās tiesības neatbrīvo no

izvešanas, var pārkāpt Konvencijas 8.pantu. Pat to personu

gadījumā, uz kurām attiecas līgums, izvešanas pasākumi var

izrādīties neattaisnojami Konvencijas izpratnē, ievērojot

personas īpašo situāciju. Izvešanas pasākumu pamatojums tādā pašā

mērā neattiecas uz pensijā atvaļinātajām bruņoto spēku

militārpersonām un viņu ģimenēm, kuru leģitīmajām privātām

interesēm jāpelna daudz lielāka uzmanība, un attiecībā uz šīm

personām nacionālās drošības intereses nebūs tik svarīgas

(loc.cit., 117.-118.punkts). Citiem vārdiem, lai

nodrošinātu taisnīgu līdzsvaru starp indivīda un sabiedrības

konkurējošām interesēm, izraidīšanai vai tā sekām pielīdzināmam

pasākumam nevajag tikt izpildītam, ja tas ir nesamērīgs

sasniedzamajam leģitīmajam mērķim (loc.cit.,

122.punkts).

Tiesa izvērtēs iesniedzēja

personisko situāciju, ņemot vērā iepriekš minētos

secinājumus.

Pirmkārt, Tiesa atklāj, ka

Krievijas-Latvijas līguma parakstīšanas brīdī iesniedzējs bija

Latvijā dislocētās Krievijas armijas aktīvā karadienesta

militārpersona. Šajā ziņā šī lieta skaidri atšķiras no

Slivenko lietas, kurā abas iesniedzējas bija tikai

Krievijas militārpersonas, uz kuru attiecās līgums, sieva un

meita (loc.cit., 114.punkts). Tādējādi Latvijas varas

iestāžu leģitīmā interese, lai Kolosovska kungs pamestu valsti,

bija ievērojami spēcīgāka nekā Tatjanas un Karinas Sļivenko

lietā.

Otrkārt, Tiesa ievēro, ka

iesniedzēja visa dzīve bija ļoti cieši saistīta ar padomju (un

pēc tam ar Krievijas) armiju. Esot aktīvā karadienesta

militārpersonas dēls, iesniedzējs piedzima bijušajā Austrumvācijā

dislocētajā padomju armijas bāzē. Septiņu gadu vecumā viņš sekoja

savam tēvam, kuru nozīmēja citā militārā vienībā, Dobelē

(Latvijā), kur viņa tēvs dienēja līdz viņa atvaļināšanai.

1993.gada jūnijā iesniedzējs iestājās Krievijas Federācijas

bruņotajos spēkos. Šajā ziņā atkal šī lieta ir pēc būtības

atšķirīga no Slivenko lietas. Sļivenko ģimenes tēvs bija

kļuvis par profesionālu padomju militārpersonu 1970.gados, laikā,

kad Latvijas teritorija atradās PSRS sastāvā (loc.cit.,

16.punkts). Pēc Padomju Savienības sabrukuma Latvijā dislocētās

padomju armijas vienības pārgāja Krievijas jurisdikcijā; proti,

sākot savu dienestu padomju karadienestā, Sļivenko kungs kļuva

par Krievijas virsnieku viņa atvaļināšanās brīdī

(loc.cit., 17.un 21.punkts). Pretēji, Kolosovska kungs

brīvprātīgi kļuva par Krievijas Federācijas bruņoto spēku locekli

gandrīz divus gadus pēc Latvijas neatkarības formālas atgūšanas.

Lai arī kāda bija iesniedzēja motivācija šajā sakarā, Tiesa

uzskata, ka šajā laikā abu valstu statuss starptautiskajās

tiesībās neradīja nekādas šaubas; tādējādi iesniedzējs nevarēja

ignorēt, ka, iestājoties ārvalsts militārā dienestā, kas

izvietots suverēnā valstī, un kuram agrāk vai vēlāk būs pienākums

to atstāt, viņam bija jāapzinās šīs darbības sekas.

Saskaņā ar iesniedzēja teikto viņa

izvēle iestāties Krievijas armijā bija tikai un vienīgi pamatota

ar Latvijas varas iestāžu sākotnējo atteikumu piešķirt viņam

uzturēšanās atļauju Latvijā; tādējādi viņš runā par viltību, kas

ļautu viņam tur palikt. Tomēr Tiesa atsaucas uz savu secinājumu

par militārā dienesta īpašajiem apstākļiem (skat.iepriekš). Visa

iesniedzēja militārā dienesta laikā Krievijas armijā (un pat

pieņemot, ka uz viņu neattiecās Krievijas-Latvijas līgums)

iesniedzējs varēja jebkurā brīdī sagaidīt, ka Krievijas militārās

varas iestādes viņu pārcels uz citu vietu, iespējams, ārpus

Latvijas teritorijas. Kopumā Tiesa uzskata, ka iesniedzējs ir

apzināti sevi nostādījis vēl vairāk juridiski nedrošā situācijā

nekā tajā, kurā viņš atradās un kura sekas viņš nevarēja

ignorēt.

Kas attiecas uz iesniedzēja

personiskajām un ģimeniskajām saitēm Latvijā, Tiesa konstatē, ka

iesniedzējs ir dzīvojis Latvijā kopš 1978.gada, tas ir, no

septiņu gadu vecuma, ka viņš ir izgājis savu apmācību un ir

strādājis noteiktu laiku. Šādos apstākļos Tiesa brīvprātīgi

atzīmē, ka viņam ir izdevies attīstīt šajā valstī personiskās un

sociālās attiecības, kas iziet ārpus strikti militārās jomas.

Tomēr no lietas materiāliem un pušu paskaidrojumiem izriet fakts,

ka iesniedzējs ir pavadījis savu vislielāko dzīves daļu blakus

padomju (Krievijas) militārajai bāzei Dobelē un ka viņš faktiski

dzīvoja namā, kas piederēja armijas namu "komunālās

ekspluatācijas daļai" (skat.iepriekš). Tādējādi šajā ziņā šī

lieta ir atšķirīga no Slivenko lietas (loc.cit.,

123.punkts).

Tāpat ir taisnība, ka kopš

1995.gada iesniedzējs ir nodibinājis kopdzīvi ar sievieti, kas

likumīgi un pastāvīgi dzīvo Latvijā, un ka kopš 1996.gada viņam

ir meita, kurai ir tāds pats statuss kā sievietei, ar kuru viņš

ir nodibinājis kopdzīvi. Nenoliedzot šīs ģimeniskās saites

svarīgumu kā tādu, Tiesa tomēr uzskata, ka tās nespēlē noteicošo

lomu šajā lietā. No vienas puses, Tiesa ievēro, ka laikā, kad

iesniedzējs nodibinaja šīs kopdzīves attiecības, 1995.gadā, viņš

jau bija saņēmis formālu atteikumu izsniegt viņam uzturēšanās

atļauju, un ne viņš pats, ne šī sieviete nevarēja ignorēt nedrošo

situāciju, kurā viņš atradās (skat., mutatis mutandis,

1985.gada 28.maija spriedumu lietā Abdulaziz, Cabales et

Balkandali c. Royaume-Uni, A sērija, Nr.94, 34.lpp.,

68.punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Badhli c.

France, 48.punkts; un 2000.gada 9.novembra lēmumu lietā

Shebashov c. Lettonie, Nr. 50065/99). No otras puses,

Tiesa neatklāj apstākļus, kas norādītu, ka Latvija būtu vienīgā

vieta, kur iesniedzējs, sieviete, ar kuru viņš izveidojis

kopdzīvi, un viņa meita varētu veidot normālu ģimenes dzīvi. No

lietas materiāliem izriet, ka iesniedzējs ir krievu tautības, ka

šī sieviete ir krievu izcelsmes un ka viņu dzimtā valoda ir

krievu. Šādos apstākļos viņi nevarētu saskarties ar lielām

sociāla un kultūras rakstura adaptācijas grūtībām Krievijā, pat

ja dzīvesvietas maiņa viņiem radītu zināmas neērtības (skat.

iepriekšminēto spriedumu lietā Gūl c. Suisse, 176.lpp.,

42.punkts; un 2000.gada 10.februāra lēmumu lietā Caruso c.

Suisse, Nr. 54448/00).

Visbeidzot, attiecībā uz

iesniedzēja atsauci uz viņa personiskajām saitēm ar savu tēvu,

kas likumīgi dzīvo Latvijā, Tiesa atsaucas uz saviem secinājumiem

par īpašas atkarības saites trūkumu starp tēvu un iesniedzēju

(skat.iepriekš). Šajā lietā iesniedzējs nav minējis nevienu

šķērsli, kas viņu kavētu apciemot savu tēvu Latvijā, saņemot

iebraukšanas vīzu, vai uzņemt savu tēvu pie sevis Krievijā.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto,

Tiesa uzskata, ka, ievērojot, ka sabiedrības interese (šajā lietā

- ārvalsts militārpersonu izbraukšana no valsts teritorijas) ir

lielāka par iesniedzēja personisko interesi palikt Latvijā,

Latvijas varas iestādes nav pārkāpušas tām piešķirto rīcības

brīvību saskaņā ar Konvencijas 8.panta 2.daļu. Tādējādi Latvijas

varas iestādēm nevar pārmest to, ka tās nav ievērojušas taisnīgu

līdzsvaru starp sasniedzamo leģitīmo mērķi (nacionālās drošības

aizsardzība) un Konvencijas 8.pantā paredzētās iesniedzēja

tiesības. Tādējādi šajā lietā nav noticis nekāds šī panta

pārkāpums.

No tā izriet, ka šī sūdzība ir

acīmredzami nepamatota un ir noraidāma, piemērojot Konvencijas

35.panta 3.un 4.daļu.

2. Par

atteikumu reģistrēt iesniedzēja paternitāti

a) Pušu un

lietā iesaistījušās trešās puses argumenti

Runājot par civilstāvokļa reģistra

amatpersonas atteikumu ierakstīt iesniedzēja vārdu civilstāvokļa

aktā un savas nepilngadīgās meitas dzimšanas apliecībā, valdība

no paša sākuma uzsver argumentu par lietas nepieņemšanu

izskatīšanai sakarā ar visu valstī pieejamo tiesību aizsardzības

līdzekļu neizsmelšanu. Šajā sakarā valdība atgādina, ka likuma

"Par civilstāvokļa aktiem" 10.pants piešķīra iesniedzējam tiesību

apstrīdēt amatpersonas rīcību tiesās. Ja iesniedzējs būtu

izmantojis šo sūdzības iesniegšanas iespēju, nacionālās tiesas

būtu efektīvi izvērtējušas jautājumu par to, vai uzturēšanās

atļaujas trūkums varēja būt likumīgs pamats, lai noraidītu

personai tikt oficiāli atzītai par bērna tēvu. Tādējādi valdība

uzskata, ka iesniedzējs nav izsmēlis Latvijas tiesībās viņam

pieejamu efektīvu sūdzības iesniegšanas procedūru.

Papildus valdība atgādina, ka šīs

sūdzības pamatā esošie notikumi notika 1996.gadā, tādējādi pirms

1997.gada 27.jūnija, kas ir datums, ar kuru Konvencija stājās

spēkā attiecībā uz Latviju. Tādējādi šī sūdzības daļa būtu

jānoraida kā nesavienojama ratione temporis ar Konvencijas

noteikumiem.

Visbeidzot, pat pieņemot, ka šī

sūdzība nevarētu tikt atzīta par nepieņemamu izskatīšanai sakarā

ar iepriekš izklāstītajiem motīviem, valdība uzskata, ka

atteikums ierakstīt iesniedzēju kā savas meitas tēvu neaizskar

viņa tiesības veidot normālu un efektīvu ģimenes dzīvi ar savu

meitu. Saskaņā ar valdības teikto, ja iesniedzējs būtu izpildījis

Latvijas varas iestāžu likumīgās prasības, viņa vārds noteikti

būtu ierakstīts civilstāvokļa reģistrā un viņa meitas dzimšanas

apliecībā.

Iesniedzējs atzīmē, ka 2002.gada

aprīlī viņa paternitāte beidzot tika reģistrēta; tomēr viņš

uzskata, ka šis fakts nepadara par nenotikušu Konvencijas 8.panta

pārkāpumu.

Krievijas valdība tāpat uzskata,

ka ir noticis Konvencijas 8.panta pārkāpums.

b) Tiesas

vērtējums

Pat pieņemot, ka šī sūdzība būtu

savienojama ratione temporis ar Konvenciju, Tiesa

atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.daļu tai nav

tiesību izskatīt sūdzību, kā tikai pēc tam, kad izsmeltas

nacionālās tiesību aizsardzības iespējas, kas ir saskaņā ar

vispāratzītiem starptautisko tiesību principiem. Šī noteikuma

mērķis ir dot Līgumslēdzējvalstīm iespēju novērst vai sniegt

tiesisku aizsardzību iespējamiem pārkāpumiem no šo valstu puses,

pirms Tiesa tos izskata (skat., starp daudziem citiem, Lielajā

palātā skatītu lietu Selmouni c. France, Nr. 25803/94,

74.punkts, CEDH 1999-V). 35.panta 1.daļā ietvertais noteikums

pamatojas uz pieņēmumu, kas atspoguļots 13.pantā - ar kuru tam ir

ciešs sakars -, ka valstī iedibinātā tiesiskā kārtība piedāvā

efektīvu sūdzības izskatīšanas procedūru attiecībā uz iespējamo

pārkāpumu (skat., jo īpaši, Lielajā palātā skatīto lietu Kudla

c. Poland, Nr. 30210/96, 152.punkts, CEDH 2000-XI). Sekojot

šai loģikai, 35.panta 1.daļa prasa tikai tādu tiesisko

aizsardzības iespēju izsmelšanu, kas ir pieejamas, efektīvas un

atbilstošas, tas ir, tām jābūt pietiekami noteiktām - kā praksē,

tā teorijā, un tām jāvar sniegt tiesisko aizsardzību attiecībā uz

iesniegtajām sūdzībām (skat., piemēram, 1996.gada 18.decembra

spriedumu lietā Aksoy c. Turquie, Recueil des arrźts et

decisions 1996-VI, 2275.-2276.lpp., 51.-52.punkts).

Bez tam Tiesa atgādina, ka

iepriekš minētā 35.panta 1.daļa paredz arī pierādījuma nastas

sadali. Valdībai, uzsverot tiesību aizsardzības iespēju

neizsmelšanu, ir pienākums pārliecināt Tiesu, ka faktu norises

laikā pastāvēja efektīva tiesiskās aizsardzības iespēja. Kad tas

tiek pierādīts, tālāk iesniedzējam ir jāpierāda, ka valdības

piesauktā tiesiskās aizsardzības iespēja nebija efektīva,

ievērojot lietas faktus, vai vēl bija kādi noteikti apstākļi,

kurus viņš bija spiests izmantot (skat., starp citiem, 1997.gada

20.marta spriedumu lietā Beēs c. Gr¸ce, Recueil

1997-II, 569.lpp., 32.punkts; iepriekšminēto lietu Selmouni c.

France, 76.punkts; un Lielajā palātā skatīto lietu V. c.

Royaume-Uni, Nr.24888/94, 57.punkts, CEDH 1999-IX).

Šajā lietā valdība uzstāj uz

likuma "Par civilstāvokļa aktiem" 10.pantā paredzēto tiesiskās

aizsardzības iespējas neizsmelšanu no iesniedzēja puses; saskaņā

ar šo pantu "[p]ar dzimtsarakstu nodaļas pārziņa nepamatotu

atteikšanos reģistrēt civilstāvokļa aktus, atteikšanos labot vai

papildināt civilstāvokļa aktu reģistru ierakstus ieinteresētās

personas var iesniegt sūdzību tiesā". Saskaņā ar Tiesai pieejamo

informāciju iesniedzējs nekad nav mēģinājis iesniegt šādu

sūdzību. Vēl vairāk, savos rakstiski iesniegtajos paskaidrojumos,

atbildot uz valdības komentāriem, viņš nepiemin nevienu argumentu

par šīs procedūras neefektīvo raksturu. No savas puses un ņemot

vērā Tiesas praksē nodibinātos kritērijus, Tiesa nesaskata

nevienu iemeslu, lai uzskatītu šo tiesiskās aizsardzības iespēju

par neatbilstošu Konvencijas 35.panta 1.daļas prasībām. Tiesa

atgādina, ka pats fakts par šaubām attiecībā uz konkrētās

tiesiskās aizsardzības iespējas veiksmes perspektīvām, kura

acīmredzami nav pakļauta neveiksmei, nav atbilstošs iemesls, lai

attaisnotu šīs tiesiskās aizsardzības iespējas neizsmelšanu

(skat. 1996.gada 16.septembra spriedumu lietā Akdivar et

autres c. Turquie, Recueil 1996-IV, 1212.lpp.,

71.punkts).

Tādējādi iesniedzējs nav izsmēlis

Latvijas tiesībās pieejamu tiesiskās aizsardzības līdzekli, kura

neefektivitāte netika pierādīta; tāpēc valdības iebildumam par

sūdzības nepieņemšanu izskatīšanai ir pamats. Šādos apstākļos

Tiesa neuzskata par nepieciešamu izvērtēt jautājumu par to, vai

iesniedzējs vēl joprojām var tikt uzskatīts par pārkāpumā

"cietušo" Konvencijas 34.panta izpratnē.

No tā izriet, ka šī sūdzība ir

noraidāma sakarā ar nacionālajās tiesībās pieejamo tiesiskās

aizsardzības iespēju neizsmelšanu, piemērojot Konvencijas

35.panta 1.un 4.daļu.

C. Par sūdzību

sakarā ar

Konvencijas

12.pantu

Iesniedzējs sūdzas par to, ka,

atsakot reģistrēt viņa laulību ar sievieti, ar kuru viņš ir

nodibinājis kopdzīves attiecības, Latvijas varas iestādes ir

pārkāpušas Konvencijas 12.pantu, kas nosaka:

"Likumā noteikto vecumu

sasniegušiem vīriešiem un sievietēm ir tiesības stāties laulībā

un dibināt ģimeni saskaņā ar valsts iekšējiem tiesību aktiem, kas

nosaka šo tiesību izmantošanas kārtību."

a) Pušu un

lietās iesaistījušās trešās puses argumenti

Šīs sūdzības sakarā valdība uzsver

tādu pašu iebildumu par sūdzības nepieņemšanu izskatīšanai, ko tā

iesniedza attiecībā uz iepriekšējo sūdzību. Saskaņā ar valdības

teikto iesniedzējs nav izsmēlis viņam nacionālajās tiesībās

pieejamās tiesiskās aizsardzības iespējas, jo viņš nav vērsies

Latvijas tiesās ar sūdzību, ko paredz likuma "Par civilstāvokļa

aktiem" 10.pants. Tāpat valdība atgādina, ka iesniedzēja lūgums

atļaut viņam noslēgt laulību tika noraidīts 1996.gadā, kas ir

pirms 1997.gada 27.jūnija, datuma, ar kuru Konvencija stājās

spēkā attiecībā uz Latviju. Tādējādi šī sūdzība nav savienojama

ratione temporis ar Konvencijas noteikumiem.

Bez tam un pieņemot, ka šī

sūdzības daļa nevarētu tikt atzīta par nepieņemamu izskatīšanai,

pamatojoties uz iepriekš izklāstītiem motīviem, valdība uzskata,

ka Konvencijas 12.pants nav pārkāpts. Atsaucoties uz spriedumu

lietā F. c. Suisse (1987.gada 18.decembris, A sērija,

Nr.128), valdība atgādina, ka tiesības stāties laulībā un

nodibināt ģimeni pakļaujas Līgumslēdzēju valstu likumiem, ka

visās šajās valstīs šī tiesība ir pakļauta formāliem un

substantīviem nosacījumiem (loc.cit., 32.punkts). Šajā

lietā šāds nosacījums ir noteikts likuma "Par civilstāvokļa

aktiem"15.panta 3.daļā, kas prasa, lai vismaz vienai no personām,

kas vēlas stāties laulībā, ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja un

ka otra atrodas likumīgi Latvijas teritorijā.

Pretēji, iesniedzējs un Krievijas

valdība uzskata, ka noteikti ir noticis Konvencijas 12.panta

pārkāpums.

b) Tiesas

vērtējums

Tāpat kā attiecībā uz Latvijas

varas iestāžu atteikumu reģistrēt iesniedzēja paternitāti, Tiesa

konstatē, ka iesniedzējs nav apstrīdējis dzimtsarakstu nodaļas

amatpersonu rīcību, iesniedzot sūdzību saskaņā ar procedūru, kas

paredzēta likuma "Par civilstāvokļa aktiem" 10.pantā, un ka

iesniedzējs nav sniedzis nekādu paskaidrojumu, lai apstrīdētu

valdības argumentus šajā jautājumā. Tādējādi Tiesa uzskata, ka

valdības iebildums ir atbalstāms arī attiecībā uz Konvencijas

12.pantu.

No tā izriet, ka šī sūdzība arī ir

noraidāma sakarā ar nacionālajās tiesībās pieejamo tiesiskās

aizsardzības iespēju neizsmelšanu, piemērojot Konvencijas

35.panta 1.un 4.daļu.

Ņemot vērā šos motīvus, Tiesa ar

balsu vairākumu

Atzīst iesnieguma pārējo

daļu par nepieņemamu izskatīšanai.

(paraksts)

(paraksts)

Sōren

Nielsen

Christos

Rozakis

Sekretārs

Priekšsēdētājs

(Ārlietu

ministrijas tulkojums)