3. pants
(sal. ar supra). Tiesa atzina sekojošo:

"11. (..) [J]āatzīmē, ka, uzdodot

abus šos jautājumus, iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai

Līguma 52.pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas iestājas pret

to, ka tāda Grieķijas pilsoņa uzvārds, kas ierodas citā

dalībvalstī nolūkā tajā būt par pašnodarbinātu personu, ir

iekļauts šīs valsts civilstāvokļa aktu reģistros saskaņā ar

rakstību, kas neatbilst viņa uzvārda fonētiskai atveidei, un pret

to, ka viņa uzvārda izruna tiek izmainīta un izkropļota.

12. Lai atbildētu uz šo jautājumu,

vispirms jāatgādina, ka, kā jau Tiesa to ir konstatējusi vairākas

reizes, Līguma 52. pants ir viens no Kopienas pamatnoteikumiem.

Aizliedzot valsts likumos, noteikumos un praksē ietverto

diskrimināciju pilsonības dēļ, šis pants attiecībā uz tiesībām

veikt uzņēmējdarbību tiecas nodrošināt to, ka dalībvalsts

attiecas pret citu dalībvalstu pilsoņiem tāpat kā pret savējiem

pilsoņiem (..).

13. Tādējādi jāizvērtē, vai valsts

tiesību normas par Grieķijas pilsoņa uzvārda atveidi latīņu

alfabēta burtos tās dalībvalsts civilstāvokļa aktu reģistros,

kurā viņš veic uzņēmējdarbību, var viņu nostādīt no tiesību vai

faktisko apstākļu viedokļa neizdevīgā situācijā salīdzinājumā ar

situāciju, kura attiecināma tādos pašos apstākļos uz šīs

dalībvalsts pilsoni.

14. Šajā sakarā jākonstatē, ka

nekas Līgumā neiestājas pret grieķu uzvārda atveidi latīņu

alfabēta burtos tās dalībvalsts civilstāvokļa aktu reģistros,

kura lieto latīņu alfabētu. Šādos apstākļos šai dalībvalstij

pašai ir jāpieņem noteikumi likumdošanas vai administratīvā veidā

un saskaņā ar tādās starptautiskajās konvencijās ietvertiem

noteikumiem, kuras pieņemtas civilstāvokļa aktu jomā.

15. Šāda veida noteikumi ir

uzskatāmi par nesaderīgiem ar Līguma 52. pantu tikai tad, ja to

piemērošana rada Grieķijas pilsonim tādas neērtības, kas kavē

tiesību uz uzņēmējdarbību īstenošanu, ko garantē šis pants.

16. Taču tāds ir gadījums, ja tās

dalībvalsts tiesību akti, kurā persona veic uzņēmējdarbību,

uzliek par pienākumu Grieķijas pilsonim lietot savā profesijā

sava uzvārda rakstību, kādā tas tika transliterēts civilstāvokļa

aktu reģistros, ar nosacījumu, ka šī rakstība ir tāda, ka izruna

ir mainījusies, un ar nosacījumu, ka šīs izmaiņas rada varbūtību,

ka viņa potenciālie klienti varētu viņu sajaukt ar citām

personām.

17. Tādējādi iesniedzējtiesai

jāatbild šādi - Līguma 52.pants ir interpretējams tādējādi, ka

tas iestājas pret to, ka Grieķijas pilsonim ir ar piemērojamiem

valsts tiesību aktiem uzlikts pienākums, pildot savu profesiju,

lietot tādu sava uzvārda rakstību, kura izruna to izmaina un

kuras rezultātā radušais izkropļojums rada varbūtību, ka viņa

potenciālie klienti varētu viņu sajaukt ar citām personām."

SŪDZĪBA

Atsaucoties uz Konvencijas

8.pantu, iesniedzēja sūdzas par to, ka viņas uzvārda rakstības

pārveidošana viņas pasē ir neattaisnota un nesamērīga iejaukšanās

viņas tiesībās uz privāto un ģimenes dzīvi.

JURIDISKAIS

ASPEKTS

Iesniedzēja sūdzas, ka veids, kādā

viņas uzvārds ir ierakstīts viņas pasē pārkāpj viņas tiesības uz

privāto un ģimenes dzīvi, ko garantē Konvencijas 8.pants. Šis

pants, ciktāl tas ir būtisks šajā lietā, nosaka sekojošo:

"1. Ikvienam ir tiesības uz savu

privāto un ģimenes dzīvi (..).

2. Publiskās institūcijas nedrīkst

traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir

paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai

aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās

labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus,

lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu citu

tiesības un brīvības."

A. Pušu

argumenti

1.

Valdība

Valdība savu argumentāciju uzsāk,

izskaidrojot dažas latviešu valodai piemītošas īpatnības, un jo

īpaši to, ka ikviens citvalodu uzvārds šajā valodā tiek rakstīts

atbilstoši latviešu valodas izrunas noteikumiem. Šis princips ir

tikpat vecs, cik veca ir latviešu rakstiskā valoda; tā, piemēram,

pirmā iespiestā grāmata latviešu valodā, Sv.Pētera

Canisius sarakstītā "Catechismus catholicorum",

tika izdota 1585.gadā un to, ņemot vērā šo pieeju, uz latviešu

valodu bija tulkojuši vācu garīdznieki, tostarp atveidojot vācu

valodas fonēmu z vai tz kā c. Valdība arī

atsaucas uz pēc simt gadiem izdoto darbu, proti, H. Ādolfa izdoto

latviešu valodas gramatiku (1685), kā arī pirmo Bībeles pilnīgo

tulkojumu (1685 - 1689), kas bija pieņēmis identisku pieeju. Tā

atsaucas uz vēl diviem mūsdienu avotiem, proti, Zinātņu

akadēmijas "Citvalodu vārdu pareizrakstības un izrunas vadlīnijām

latviešu literārajā valodā" (1960) un Valsts valodas centra

"Vārdu un uzvārdu lietošanas un izrunas vadlīnijām latviešu

valodā" (1998). Kopumā valdība uzsver to, ka latvieši vienmēr un

visur ir rakstījuši vācu valodas z vai tz kā

c; tādējādi, ieviešot šo noteikumu noteikumos Nr.96,

Latvijas valdība tikai apkopoja jau pastāvošu vispārējo un

neapstrīdamo praksi.

Tas pats ir sakāms par uzvārdiem

pievienojamām fleksīvām galotnēm; kopš laika, kad pastāv latviešu

valoda, tās lietotāji vienmēr tās ir lietojuši. Valdība atzīst,

ka abi iepriekš minētie principi, proti, transkribēšana un

galotņu pievienošana, nav attiecināmi uz tirdzniecības zīmēm.

Tomēr šī atšķirība ir dabiska, jo latviešu valodas lietotājs,

runājot vai rakstot, savā prātā atsaucas uz attiecīgo vispārējo

lietvārdu - [veikals] "X", [ledusskapis] "Y", [mašīna] "Z" -, pat

ja tas nav minēts. Turklāt attiecībā uz preču zīmju lietošanu

tekstā tās vienmēr tiek rakstītas vai nu pēdiņās vai

slīprakstā.

Valdība uzreiz atzīst, ka saskaņā

ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Konvencijas 8. pants ir

piemērojams šajā lietā. Tāpat tā piebilst, ka, atveidojot

iesniedzējas uzvārdu, Latvijas iestādes ir iejaukušās viņas

tiesībās uz privāto dzīvi, ko garantē šis pants. Valdība tomēr

uzskata, ka šī iejaukšanās atbilst 8.panta 2.punkta prasībām,

proti, tā ir "noteikta ar likumu", tai ir leģitīms mērķis un tā

ir "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā", lai sasniegtu šo

mērķi.

Pirmkārt, valdība ir pārliecināta,

ka apstrīdētā iejaukšanās ir "noteikta ar likumu" Konvencijas

8.panta 2.punkta izpratnē. Šajā sakarā tā atgādina, ka valsts

iestādes, izsniedzot iesniedzējai viņas pasi, tajā ierakstīja

uzvārdu "Mencena" saskaņā ar iepriekš spēkā esošā Valodu likuma

18.pantu, noteikumiem Nr.310 un noteikumiem Nr.174, kuru ar 2000.

gada 1.septembri aizstāja noteikumi Nr.295. Neviena minētajos

noteikumos iekļautā tiesību norma neļauj atbildīgajiem ierēdņiem

patvaļīgi ierakstīt ziņas dzimšanas apliecībās vai pasēs;

citvalodu uzvārds netiek ierakstīts sazin kā, bet gan saskaņā ar

iedibinātiem principiem, kas pastāv četrus gadsimtus.

Kas attiecas uz "leģitīmo mērķi",

valdība atzīst, ka Konvencijas 8.panta 2.punktā ietverto mērķu

uzskaitījums ir izsmeļošs. Tomēr tā ir pārliecināta, ka attiecībā

uz apstrīdēto iejaukšanos ir piemērojams šis uzskaitījums, jo tās

"nolūks ir aizsargāt citu cilvēku tiesības dzirdēt un lietot

pareizu latviešu valodu Latvijas teritorijā, atpazīstot arī

personas pēc viņu personvārdiem, kā arī nodrošināt latviešu

valodas kā Latvijas valsts valodas statusa pilnīgu īstenošanu".

Šajā sakarā valdība atgādina, ka latviešu valoda savu valsts

valodas statusu atguva tikai samērā nesen un ka padomju

piecdesmit gados tikai latviešu griba saglabāt un cik vien

iespējams veicināt savas valodas lietošanu ļāva tai izdzīvot. Pat

šodien, laikā, kad latviešu valodas valsts valodas statuss ir

aizsargāts konstitucionālā veidā, nepieciešamība stiprināt tās

lietošanu sabiedrībā ir vēl svarīgāka, lai "saglabātu nācijas

identitāti, lai vienotu un garantētu valsts darbību", kā arī lai

nepieļautu iespēju, ka tā nākotnē varētu izzust. Tādējādi - ja

latviešu valoda ir valsts valoda, ir loģiski, ka tiek prasīta

pareiza tās lietošana oficiālos dokumentos.

Valdība nenoliedz, ka ikvienai

personai, kas atrodas iesniedzējai līdzīgā situācijā, varētu būt

īpašas vēlmes par viņas uzvārda rakstīšanu personu apliecinošā

dokumentā; tomēr šādas personiskās vēlmes vienmēr ir

sabalansējamas ar sabiedrības leģitīmajām vajadzībām. Jo īpaši,

valdība uzskata, ka uzvārda lietošana personas apliecinošā

dokumentā nevar būt nošķirta no tā lietošanas sabiedrībā - gan

oficiālā, gan neoficiālā veidā.

Šajā lietā, ierakstot iesniedzējas

uzvārda oriģinālformu viņas pasē kā "Mentzen", nozīmētu, ka

sabiedrībai tiek prasīts lietot izkropļotu valodu, kas ir

pretrunā latviešu valodas izrunas un gramatikas principiem.

Valdība iesniedz dažus pārpratumu piemērus, kuri varētu rasties

gadījumā, ja minētais uzvārds būtu ietverts teikumā bez fleksīvās

galotnes: visbiežāk nebūs iespējams saprast, vai "Mentzen" ir

darbības vārda subjekts vai objekts, kas tādējādi teikumu varētu

padarīt par nelasāmu. Ja tiktu atļauta uzvārdu sistemātiska

lietošana bez galotnes pasēs, tas prasītu cilvēkiem tos lietot

arī sarunvalodā; taču, padarot šādu praksi par ikdienišķu, tas

novestu pie valodas izkropļošanas un tās nopietnas postīšanas.

Šajā sakarā valdība uzskata, ka būtu bīstami tik pēkšņi mainīt

četrus gadsimtus senu praksi, pat nemaz nerunājot par lielākās

iedzīvotāju daļas noteikti negatīvu attieksmi. Proti, nav

pieņemams, ka viena persona var visai pārējai sabiedrībai uzlikt

par pienākumu lietot "pretdabiskas" valodas formas un tādējādi

izkropļotu valodu, kamēr citiem ir tiesības lietot, lasīt un

dzirdēt pareizu latviešu valodu.

Valdība tādējādi uzskata, ka šajā

lietā pastāv "neatliekama sabiedrības vajadzība" atveidot

iesniedzējas uzvārdu. Tā ir arī pārliecināta, ka apstrīdētā

iejaukšanās nepārsniedz to, kas ir strikti nepieciešams šīs

vajadzības apmierināšanai. Šajā sakarā valdība uzsver Eiropas

Padomes dalībvalstu lielo valodu dažādību, no kurienes izriet

pieņemto izvēļu dažādība vārdu un uzvārdu jomā. Atbilstoši

valdības teiktajam to, ka šajā jomā nepastāv vienotas normas un

principi, parāda nelielais CIEC Konvencijas Nr. 14 (skat.

supra) parakstītāju skaits, kuru vidū nav Latvija. Valdība

uzskata, ka citvalodu uzvārda atveide citā valodā, burtu pa

burtam, ir tikai viens no vairākiem risinājumiem, kas varbūt

apmierinātu dažus, bet būtu neizdevīgi citiem. Nav universāli

pieņemamas sistēmas un var būt cilvēki, kuri labāk gribētu

dzirdēt attiecīgā uzvārda pareizu izrunu.

Valdība tālāk atzīst, ka

iesniedzējas uzvārda atveidošana nav atcēlusi vai atņēmusi

oriģinālformas "Mentzen" juridisko spēku. Tieši pretēji,

noteikumi tieši atļauj ierakstīt šo formu attiecīgās personas

pasē; ar noteikumu Nr.245 pieņemšanu oriģinālforma tiek

ierakstīta ceturtajā lappusē. Tāpat noteikumi Nr.295 ietver

principu, saskaņā ar kuru abām formām ir vienāds juridiskais

spēks.

Visbeidzot, valdība nenoliedz

dažas neērtības, kas iesniedzējai varētu rasties ārzemēs, jo

īpaši sakarā ar uzņemošās valsts ierēdņu informācijas trūkumu.

Tomēr nevar nekad pilnībā izslēgt pārpratumu iespēju, jo visi

nevar zināt atveides sistēmas, kas pastāv dažādās valstīs. Tomēr

valdība norāda, ka iesniedzējas norādītās praktiska rakstura

neērtības notika laikā pirms noteikumu Nr.245 pieņemšanas;

tādējādi tā secina, ka visas šīs problēmas būtībā bija sakarā ar

uzvārda atveidotās un oriģinālās formas atrašanās vietu atstatumu

pasē. Taču iesniedzējai ir tiesības saņemt jaunu pasi, kurā viņas

uzvārda oriģinālforma būs ierakstīta ceturtajā lappusē, tādējādi

tuvāk oriģinālajai formai; saskaņā ar Pilsonības un migrācijas

lietu pārvaldes sniegto informāciju viņa vēl nav izmantojusi šīs

tiesības.

Kopumā ņemot, valdība ir

pārliecināta, ka Latvijas iestādes ir izvēlējušās mazāk

ierobežojošus līdzekļus, lai saskaņotu divus mērķus: no vienas

puses, apmierinātu neatliekamu sabiedrības vajadzību un, no otras

puses, samazinātu iespējamos šķēršļus iesniedzējas personiskai

identificēšanai un viņas identificēšanai ar ģimeni. Tādējādi bija

ievērots taisnīgs līdzsvars, un iejaukšanās atbilst Konvencijas

8.panta 2.punkta prasībām.

2.

Iesniedzēja

Tāpat kā valdība arī iesniedzēja

atzīst, ka iejaukšanās Konvencijas 8.pantā viņai garantētajās

tiesībās ir "noteikta ar likumu" šī panta 2.punkta izpratnē.

Tomēr viņa apstrīd šīs iejaukšanās sasniedzamo mērķi, kā arī tās

"nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā".

Attiecībā vispirmām kārtām uz

apstrīdētā pasākuma mērķi iesniedzēja atsaucas uz Satversmes

tiesas 2001.gada 21.decembra spriedumu, lai no tā secinātu, ka

Latvijas iestāžu patiesais mērķis bija valsts valodas aizsardzība

un nevis "citu cilvēku tiesību aizsardzība", kā to uzsver

valdība. Taču šāds mērķis nav "leģitīms mērķis" Konvencijas 8.

panta 2. punkta izpratnē.

Kas attiecas uz iejaukšanās

samērīgumu, iesniedzēja uzsver to, ka minētā prakse rada

sajaukumu starp viena un tā paša vārda divām rakstībām, kas

tādējādi citiem kavē personas identificēšanu. Iesniedzēja no tā

secina, ka mērķis, uz kuru atsaucas valdība, proti, "citu personu

tiesību aizsardzība", būtu labāk sasniegts ar pilnīgi pretēju

praksi tai, kāda ir spēkā. Proti, lai aizsargātu citu personu

tiesības, būtu labāk jāsaglabā uzvārda sākotnējā rakstība.

Turklāt attiecībā uz

nepieciešamību aizsargāt valsts valodu iesniedzēja uzsver to, ka

latviešu valoda kā jebkura cita valoda netiek lietota izolētā

vidē; to neizbēgami ietekmē citas valodas un sarunvalodā ir

vairāki citvalodu vārdi, kuri nemaz nav tādi, kurus visi nevar

salasīt vai kuru izruna visiem nav skaidra. Turklāt šajā

jautājumā Latvijas iestāžu pieņemtā prakse nav vienota.

Piemēram, kopš Latvijas

neatkarības atgūšanas 1991.gadā liels skaits ārvalstnieku

ieradās, lai apmestos uz dzīvi vai vienkārši - lai uzturētos

valstī. Daudzi no viņiem tajā nodibināja uzņēmumus; taču viņu

vārdi Uzņēmumu reģistrā bija ierakstīti tādi, kādi tie bija,

nemainot to rakstību (iesniedzēja šajā sakarā min dažus

piemērus). Tāpat iesniedzēja iesniedz automašīnas reģistrācijas

kartes kopiju, kuru Latvijas iestādes izdeva viņas vīram un kurā

ir ierakstīts viņa uzvārda oriģinālforma ("Ferdinand Carl

Friedrich Mentzen" tā vietā, lai rakstītu "Ferdinands Kārlis

Frīdrihs Mencens", kā tam būtu jābūt, ja piemērotu minētos

noteikumus). Papildus, jaunas Latvijas estrādes dziedātājas

skatuves pseidonīms ir "Leen" un tāds tas parādās visās avīzēs un

žurnālos, un neviens to nevēlas atveidot kā "Līn(a)". Dažos

oficiālos iesniedzējas uzrādītos dokumentos, tostarp starp

ministrijām esošo saraksti un izraidīšanas rīkojumu, ārvalstnieku

uzvārdi tiek rakstīti to oriģinālformā. Iesniedzēja iesniedz

vairākus konkrētus citus piemērus; viņa atsaucas uz vislielāko

dienas laikrakstu latviešu valodā "Diena", kur ārvalstu sporta

komandu un klubu nosaukumi, kā arī ārvalstu skautu komandu

nosaukumi ir rakstīti slīprakstā to oriģinālvalodā. Kas attiecas

uz personu uzvārdiem, to rakstība faktiski vienmēr ir latviskota,

pat ja viņu personu apliecinošos dokumentos nav veikta nekāda

transkribēšana vai transliterācija (piemēram, "Jacques Chirac"

tiek rakstīts kā "Žaks Širaks" un "Ari Fleischer" kā "Ari

Fleišers"). Iesniedzēja nesaskata iemeslus, kāpēc to pašu nevar

darīt ar viņas uzvārdu: oficiālos dokumentos atstāt to tādu, kāds

tas ir, un formu "Mencena" lietot neoficiālos tekstos. Pretēji

tam, ko apgalvo valdība, jautājums par citvalodu uzvārdu rakstību

pasēs var tikt uzskatīts par atsevišķu jautājumu no šo uzvārdu

lietošanas sarunvalodā; ja nē, jāņem vērā, ka šiem uzvārdiem ir

nepieciešama īpaša uzņemošās valsts iestāžu "leģitimizācija".

Iesniedzēja arī apstrīd valdības

iesniegtos pārpratumu piemērus: pirmkārt, latviešu valodā jau

pastāv uzvārdi, kuri nav deklinējami; otrkārt, "saprātīgs"

lasītājs vienmēr sapratīs, par ko ir runa. Iesniedzēju arī

nepārliecina piemērs par preču zīmju nosaukumiem - viņas uzvārds

ļoti labi varētu iekļauties teikumā, izmantojot vārdu "kundze"

vai viņas vārdu "Juta", kuri ir deklinējami. Visbeidzot, viņas

uzvārdu varētu rakstīt slīprakstā, kā to jau dara ar preču

zīmēm.

Kopumā ņemot, iedzīvotāju (un

dažreiz arī valsts iestāžu) pieņemtie rakstības principi ir daudz

liberālāki nekā tiesību aktos noteiktās normas, un attiecīgo

uzvārdu "nepareiza" lietošana ir turpmāk sadzīves realitāte.

Atbilstoši iesniedzējas teiktajam neviens neapstrīd valsts

valodas aizsardzības svarīgumu; tomēr dzīva valoda nekad nevar

būt izolēta no sabiedrībā notiekošajām pārmaiņām un jo īpaši no

citvalodu vārdu masīvas ienākšanas. Iesniedzēja nepiekrīt

valdības argumentiem, kas balstīti uz 16. un 17.gs. praksi un uz

1927.gada likumu. Viņa uzskata, ka kopš tā laika ir notikušas

būtiskas izmaiņas, kas skar gan cilvēktiesības, gan sabiedrības

komunikācijas līdzekļus, proti, tas, ko uzskatīja par atbilstošu

pagājušā gadsimta sākumā, var būt pārāk ierobežojošs šodien.

Iesniedzēja arī vērš Tiesas

uzmanību uz daudz neierobežojošākām šajā jautājumā esošajām

tiesību normām, kuras pastāv divās citās Baltijas valstīs.

Igaunijā citvalodu uzvārdus raksta tā, kā tie tiek rakstīti

oriģinālformā; Lietuvā pastāv iespēja saglabāt oriģinālformu, ja

persona to vēlas. Iesniedzēja uzskata, ka no visām valstīm, kuras

lieto latīņu alfabētu, tikai Latvija izmanto stingru

transkribēšanas metodi.

Iesniedzēja tāpat uzsver

iejaukšanos viņas ģimenes dzīvē. Izvēloties sava vīra uzvārdu,

viņa parādīja savu vēlēšanos identificēties ar sava vīra ģimeni;

šajā gadījumā runa ir par "kultūras, psiholoģisko un tiesisko

izvēli" un viņas uzvārda rakstības pārveidošana kaitē "[viņas]

jaunās identitātes stabilitātei un drošībai". Iesniedzēja norāda

vairākas problēmas un neērtības, ar kurām viņa ir spiesta

saskarties sakarā ar viņas uzvārda un viņas vīra uzvārda

rakstības atšķirībām.

Iesniedzēja nepiekrīt valdības

argumentam par Latvijas iestāžu centieniem samazināt atstatumu

starp abām rakstībām. Faktiski tas, ka pastāv abas, juridiski

vienādas rakstības, var pieļaut to, ka pastāv divas dažādas

personas. Neko nemaina tas, ka oriģinālformas rakstība atrodas

4.lappusē un nevis 14.lappusē: pirmkārt, vienmēr vajag pāršķirt

lapu, lai ieraudzītu oriģinālformu; otrkārt, nebrīdināta persona

to nedarīs, jo visi pases turētāja pamatdati ir iekļauti

galvenajā lapā. Tieši šī iemesla dēļ viņa nav apmainījusi savu

pašreizējo pasi pret pasi, kas atbilst jaunajiem noteikumiem.

Iesniedzēja visbeidzot izklāsta

praktiska rakstura neērtības, kas viņai rodas sakarā ar viņas

uzvārda rakstības atšķirīgumu dažādos dokumentos; Vācijas iestāžu

izdotie dokumenti visbiežāk raksta oriģinālo formu "Mentzen". Kā

piemēru iesniedzēja norāda - tad, kad viņa brauc uz citu valsti,

šo valstu iestādes dažreiz apšauba viena un tā paša uzvārda abu

rakstību līdzvērtīgumu; tādējādi tās apšauba viņas personisko

identitāti. Protams, visi šie pārpratumi vienmēr tiek atrisināti,

bet tas prasa papildu paskaidrojumus, kas paņem laiku.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto,

iesniedzēja secina, ka apstrīdētā iejaukšanās neatbilst nekādai

"neatliekamai sabiedrības vajadzībai"; tādējādi tā nebija

samērīga leģitīmam mērķim, kuru šāda iejaukšanās varētu

sasniegt.

B. Tiesas

vērtējums

1.

Par Konvencijas 8. panta piemērojamību un iejaukšanās esamību

attiecīgajās tiesībās

a) 8. panta

piemērojamība

Neviena no pusēm neapšauba

Konvencijas 8.panta piemērojamību šajā lietā un Tiesa pati

nesaskata nevienu iemeslu, lai to darītu. Strīdos par fizisko

personu uzvārdiem un vārdiem Tiesa pati ir vairākas reizes

atzinusi 8.panta piemērojamību - kā "privātās dzīves", tā arī

"ģimenes dzīves" kontekstā (skat. 1994.gada 22.februāra spriedumu

lietā Burghartz c. Suisse (Burghartz pret Šveici),

A sērija, Nr. 280-B, 28. lpp.; 1994.gada 25.novembra spriedumu

lietā Stjerna c. Finlande (Stjerna pret Somiju), A

sērija, Nr. 299-B, 60. lpp., 37.punkts; 1996.gada 24.oktobra

spriedumu lietā Guillot c. France (Guillot pret

Franciju), Recueil des arrets et décisions 1996-V, 1602. -

1603. lpp., 21.punkts; kā arī 1999.gada 29.jūnija lēmumu lietā

Szokolczy-Syllaba un Palffy de Erdoed

Szokoloczy-Syllaba c. Suisse (Szokolczy-Syllaba un

Palffy de Erdoed Szokoloczy-Syllaba pret Šveici), Nr.

41843/98; 2000.gada 27.aprīļa lēmumu lietā Bijleveld c.

Pays-Bas (Bijleveld pret Nīderlandi), Nr. 42973/98;

2001. gada 20.marta lēmumu lietā Taieb dite Halimi c.

France (Taieb dite Halimi pret Franciju), Nr.

50614/99; 2001.gada 27.septembra lēmumu lietā G.M.B. un

K.M. c. Suisse (G.M.B. un K.M. pret Šveici),

Nr. 36797/97; 2001.gada 8.novembra lēmumu lietā Šiškina un

Šiškins c. Lettonie (Šiškina un Šiškins pret

Latviju), Nr.59727/00; un 2001.gada 6.decembra lēmumu lietā

Petersen c. Allemagne (Petersen pret Vāciju),

Nr.31178/96). Tādējādi Konvencijas 8.pants ir piemērojams šajā

lietā.

b) Iejaukšanās

esamība

Valdība neapstrīd iesniedzējas

apgalvojumu par to, ka veids, kādā viņas vīra uzvārds bija

ierakstīts Latvijas pasē, ir iejaukšanās viņas tiesībās uz

privāto un ģimenes dzīvi. No savas puses Tiesa atgādina, ka

jebkurš tiesisks regulējums uzvārdu un vārdu jomā ne vienmēr rada

šādu iejaukšanos. Taisnība, ka pienākums mainīt uzvārdu

acīmredzami ir šāda iejaukšanās (skat. iepriekš minēto spriedumu

lietā Stjerna c. Finlande (Stjerna pret Somiju),

60. - 61.lpp., 38.punkts). Tomēr šajā lietā Tiesa neuzskata, ka

iesniedzējas ģimenes uzvārda rakstība varētu tikt pielīdzināta šī

uzvārda reālai izmainīšanai. Atveidojot uzvārdu "Mentzen" kā

"Mencena", Latvijas iestādes piemēroja likumus un noteikumus par

citvalodu uzvārdu un vārdu lietošanu, kuru mērķis, no vienas

puses, ir tuvināt uzvārda rakstību tā izrunai un, no otras puses,

pielāgot to latviešu valodas gramatiskās sistēmas īpatnībām.

Tiesa jo īpaši atzīmē, ka Valsts valodas likuma 19.panta otrā

daļa un noteikumu Nr.310 6.pants (sal. ar supra,

nacionālās tiesību normas, kas attiecas uz lietu) piešķir

attiecīgajām personām iespēju savās pasēs norādīt sava uzvārda

oriģinālo rakstību, kas ir juridiski vienāda ar atveidoto

rakstību; iesniedzēja turklāt ir izmantojusi šo iespēju. Tādējādi

Tiesa uzskata, ka runa ir par uzvārda lietošanas tiesisko

regulējumu un nevis par tā piespiedu izmainīšanu. Tomēr Tiesa

uzskata, ka šāda tiesiskā regulējuma ieviešana arī var radīt

iejaukšanos Konvencijas 8.pantā garantētajās tiesībās.

Tiesa konstatē, ka Latvijas

iestādes, norādot attiecīgo uzvārdu iesniedzējas pasē, ir

atveidojušas fonēmu "tz" kā "c", pievienojot uzvārdam fleksīvo

galotni. Tiesa neuzskata par nepieciešamu atsevišķi izvērtēt

katru no šīm izmaiņām; Tiesa tikai atzīmē, ka vizuālā atšķirība

starp atveidoto rakstību ("Mencena") un oriģinālo rakstību

("Mentzen") ir pietiekami liela, lai neuzmanīgs vērotājs varētu

apšaubīt to, ka runa ir par vienu un to pašu uzvārdu. No

iesniedzējas paskaidrojumiem izriet, ka dažos oficiālajos

dokumentos, kas attiecas uz viņu, un jo īpaši Vācijas iestāžu

izdotajos oficiālajos dokumentos viņas uzvārds ir rakstīts

oriģinālformā ("Mentzen"), kas nozīmē, ka dažreiz viņai ir

nepieciešams gan Latvijā, gan ārvalstīs sniegt papildu

paskaidrojumus par viņas identitāti un abu uzvārdu formu

identumu. Tādējādi Tiesa pieņem iesniedzējas argumentu par to, ka

šāda situācija var viņai radīt noteiktas problēmas un grūtības

viņas sabiedriskajā un profesionālajā dzīvē; Tiesa šajā sakarā

atgādina, ka tiesības uz privāto dzīvi Konvencijas 8. panta

izpratnē iekļauj tiesības indivīdam veidot attiecības ar citiem

indivīdiem un dzīvot normālu sabiedrisko dzīvi (skat. iepriekš

minēto spriedumu lietā Burghartz c. Suisse

(Burghartz pret Šveici), 28.lpp., 24.punkts, un 1992.gada

16.decembra spriedumu lietā Niemietz c. Allemagne

(Niemietz pret Vāciju), A sērija, Nr. 251-B, 33.-34. lpp.,

29.punkts).

Tāpat Tiesa atgādina - ja laulātie

izvēlas vienu uzvārdu, šis uzvārds ir būtisks faktors, kas

liecina par viņu savstarpējo saiti un ģimenes vienotību (skat.,

mutatis mutandis, iepriekš minēto lēmumu lietā

Szokolczy-Syllaba un Palffy de Erdoed

Szokoloczy-Syllaba c. Suisse (Szokolczy-Syllaba un

Palffy de Erdoed Szokoloczy-Syllaba pret Šveici). Kā Tiesa

atzina iepriekš, atšķirība starp rakstībām "Mentzen" un "Mencena"

ir pietiekami liela, lai radītu šaubas par šo abu rakstību

identiskumu; tādējādi, tā kā iesniedzēja un viņas vīrs ir spiesti

izmantot savas attiecīgās pases, kurās iekļauta dažāda viņu

uzvārda rakstība, viņu identificēšana kā ģimeni noteiktos

gadījumos var tikt traucēta.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto,

Tiesa secina, ka iesniedzējas ģimenes uzvārda transkribēšana un

gramatiska pielāgošana, kas izmaina viņas uzvārda oriģinālformu,

ir iejaukšanās viņas tiesībās uz privāto un ģimenes dzīvi. Šāda

iejaukšanās nepārkāpj Konvenciju, ja tā ir "noteikta ar likumu",

sasniedz vienu vai vairākus leģitīmos mērķus 8.panta 2.punkta

izpratnē un ir "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā", lai tos

sasniegtu.

2.

Par iejaukšanās attaisnojumu

a) Vai

iejaukšanās ir "noteikta ar likumu"?

Puses ir vienisprātis par to, ka

apstrīdētā iejaukšanās ir "noteikta ar likumu" (Valsts valodas

likuma 19. pants un attiecīgās noteikumu Nr.174., 295. un

310.tiesību normas). Tiesa nesaskata nevienu iemeslu, lai lemtu

savādāk.

b) Vai

iejaukšanās sasniedz "leģitīmu mērķi"?

Attiecībā uz mērķiem, ko sasniedz

apstrīdētais pasākums, Tiesa konstatē, ka Latvijas

Konstitucionālā tiesa [Satversmes tiesa] savā 2001.gada

21.decembra spriedumā attaisnoja citvalodu uzvārdu

transkribēšanas principu un to pielāgošanu gramatiskajām normām,

atsaucoties uz vairākiem apsvērumiem un jo īpaši uz

nepieciešamību saglabāt latviešu valodas kā valsts valodas

gramatisko sistēmu un pareizrakstības tradīcijas. Valdība pēc

būtības pārņem Satversmes tiesas argumentus, uzsverot Latvijas

valsts īpašo pienākumu saglabāt un veicināt latviešu valodu.

Tomēr, tā kā valsts valodas vai valodu aizsardzība nav tieši

minēta Konvencijas 8.panta 2.punktā, Tiesai jāizvērtē, vai

argumenti, uz kuriem atsaucas valdība, atbilst vienam vai

vairākiem šajā punktā uzskaitītajiem mērķiem.

Tiesa uzreiz atklāj, ka valodas

brīvība kā tāda nav iekļauta to jautājumu vidū, kurus reglamentē

Konvencija (skat., mutatis mutandis, lietu Podkolzina pret

Latviju (Podkolzina c. Lettonie), Nr.46726/99, 34.punkts,

CEDH 2002-II, kā arī Komisijas 1994.gada 29.jūnija lēmumu lietā

Pahor c. Italie (Pahor pret Itāliju), Nr. 19927/92,

2002.gada 10.janvāra lēmumu lietā Kozlovs pret Latviju (Kozlovs

c. Lettonie), Nr. 50835/99, un agrāku judikatūru -

Komisijas 1968.gada 16.decembra lēmumu lietā Un groupe

d'habitants de Leeuw-St-Pierre c. Belgique (Un groupe

d'habitants de Leeuw-St-Pierre pret Beļģiju), Nr. 2333/64,

Recueil 28, 1.-25.lpp.). Skaidrs, ka nav barjeras, kas

nodala valodas politiku no Konvencijas piemērošanas jomas, un

viens vai vairāki Konvencijas panti var attiekties uz ikvienu šīs

politikas ietvaros pieņemtu pasākumu. Tomēr jāņem vērā, ka,

izņemot Konvencijas 5.panta 2.punktā un 6.panta 3.punkta a) un b)

apakšpunktos paredzētās īpašās tiesības, Konvencija per se

negarantē ne tiesības lietot noteiktu valodu attiecībās ar valsts

iestādēm, ne tiesības saņemt informāciju savā izvēlētajā valodā.

Tādējādi katrai līgumslēdzējvalstij, ievērojot Konvencijā

aizsargātās tiesības, ir tiesības noteikt un reglamentēt valsts

valodas vai valodu lietošanu personu apliecinošos un citos

oficiālajos dokumentos.

Turklāt Tiesa atzīmē, ka lielākā

daļa no līgumslēdzējvalstīm ir izvēlējusies vienai vai vairākām

valodām piešķirt valsts valodas statusu un iekļāvušas tās kā

tādas savās konstitūcijās. Ņemot to vērā, Tiesa atzīst, ka šīm

valstīm valsts valoda ir viena no pamatkonstitucionālām vērtībām,

tāpat kā valsts teritorija, valsts iekārta vai valsts karogs.

Taču valoda nav abstrakta vērtība; to nevar nodalīt no tā, kā to

lieto tajā runājošie. Tādējādi valsts, nosakot valodu par valsts

valodu, uzņemas principā garantēt pilsoņiem tiesības lietot to

bez ierobežojumiem ne tikai to privātajā dzīvē, bet arī to

attiecībās ar valsts iestādēm, sūtot un saņemot informāciju šajā

valodā. Tiesa uzskata, ka tieši šajā aspektā ir jāizvērtē

pasākumi, kuru mērķis ir aizsargāt attiecīgo valodu. Citiem

vārdiem, valsts valodas esamība nozīmē, ka to lietotājiem pieder

zināmas subjektīvas tiesības.

Valdība izklāsta grūtības, ar

kurām latviešu valoda saskārās padomju piecdesmit gadu laikā. Tā

jo īpaši norāda uz Latvijas iestāžu raizēm par latviešu valodas

saglabāšanu un attīstību; valdība uzskata, ka latviešu valodas

pašreizējais stāvoklis attaisno to, ka tiek pieņemti un ieviesti

stingri noteikumi, kas paredz tās atbilstošu lietošanu. Šajā

sakarā Tiesa atgādina, ka valsts iestādes un, jo īpaši, tiesas,

pateicoties tam, ka tām ir tiešs un pastāvīgs kontakts ar valsts

dzīvi, atrodas principā labākā pozīcijā nekā starptautiska tiesa,

lai lemtu par iejaukšanās nepieciešamību tik īpašā un jūtīgā

sfērā (skat., mutatis mutandis, 1976.gada 7.decembra

spriedumu lietā Handyside c. Royaume-Uni (Handyside

pret Apvienoto Karalisti), A sērija, Nr.24, 22 lpp., 48.punkts,

Lielajā palātā skatīto lietu Cha'are Shalom Ve Tsedek c.

France (Cha'are Shalom Ve Tsedek pret Franciju), Nr.

27417/95, 84.punkts, CEDH 2000-VII, un lietu Fretté c.

France (Fretté pret Franciju), Nr.36515/97, 41.punkts,

CEDH 2002-I). Ņemot to vērā, valsts iestādēm pirmām kārtām - un

nevis Tiesai - piekrīt izvērtēt latviešu valodas reālo stāvokli

Latvijā un novērtēt to faktoru būtiskumu, kuri, iespējams, to

apdraud. Savā 2001.gada 21.decembra spriedumā Satversmes tiesa

atzina, ka latviešu valodas stāvoklis vēl joprojām ir samērā

trausls valsts sabiedriskajā dzīvē, un tādējādi tā secināja, ka

ir nepieciešams tai noteikt īpašu aizsardzību. Tiesa var apšaubīt

šo novērtējumu tikai gadījumā, ja tas liktos patvaļīgs, kas

acīmredzami nav šis gadījums.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa

piekrīt valdības uzskatam par to, ka šajā lietā pastāv "leģitīms

mērķis". Tādējādi tā secina, ka apstrīdētā iejaukšanās atbilst

vismaz vienam Konvencijas 8.panta 2.punktā ietvertajam

leģitīmajam mērķim, proti, "citu tiesību un brīvību

aizsardzībai".

c) Vai

iejaukšanās ir "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā"?

Paliek izvērtēt, vai apstrīdētā

iejaukšanās bija "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā", proti,

vai tā bija samērīga sasniedzamajam leģitīmajam mērķim. Šajā

sakarā Tiesa atgādina savu pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru

- ja 8.panta mērķis ir pēc būtības aizsargāt indivīdu no valsts

varas īstenotām patvaļīgām iejaukšanām, tas papildus var radīt

arī pozitīvus pienākumus, lai efektīvi ievērotu privāto dzīvi.

Robeža starp valsts pozitīvajiem un negatīvajiem pienākumiem nav

noteiktas definīcijas; tomēr abos gadījumos jāņem vērā taisnīgs

līdzsvars starp konkurējošajām indivīda un sabiedrības interesēm

(skat., starp daudziem citiem, iepriekš minēto spriedumu lietā

Stjerna c. Finlande (Stjerna pret Somiju), 60. -

61. lpp., 38.punkts). Šī līdzsvara noteikšanas laikā tomēr jāņem

vērā valstīm attiecīgajā jomā atstātā rīcības brīvība. Tā uzvārdu

un vārdu piešķiršana, atzīšana un lietošana ir joma, kurā īpaši

izpaužas valsts iezīmes un kurā praktiski nav vienotības starp

līgumslēdzējvalstu iekšējām sistēmām. Šī joma norāda uz lielu

dažādību, kāda pastāv Eiropas Padomes dalībvalstīs; katrā no šīm

valstīm personvārdu lietošanu ietekmē vairāki vēsturiskie,

valodas, reliģiskie un kultūras faktori, kas nozīmē, ka ir ļoti

grūti, pat neiespējami, atrast kopīgu kopsaucēju. Tādējādi

rīcības brīvība, ko valsts iestādes bauda šajā jomā, ir jo īpaši

liela (skat. spriedumu lietā Stjerna c. Finlande

(Stjerna pret Somiju), 61. lpp., 39. punkts, kā arī

iepriekš minēto lēmumu lietā G.M.B. un K.M. c.

Suisse (G.M.B. un K.M. pret Šveici).

Tiesa uzskata, ka tas pats ir

sakāms attiecībā uz citvalodu izcelsmes uzvārdu un vārdu

norādīšanu oficiālajos dokumentos. Šajā sakarā Tiesa norāda

nedaudzo to valstu skaitu, kas ir ratificējušas CIEC

Konvenciju Nr. 14, kuras mērķis ir tieši ieviest šo vienotību

šajā jomā (sal. ar supra, starptautisko tiesību

aspektiem). Turklāt tas, ka pastāv šāda konvencija, nav uzskatāms

kā problēmas galīgs atrisinājums, jo tās piemērošana praksē var

radīt sarežģījumus (skat. jo īpaši lietu Konstantinidis,

supra, Kopienu tiesību aspekti). Jebkurā gadījumā, ja

valsts kompetentām iestādēm ir pienākums personas apliecinošā vai

citā oficiālā dokumentā ierakstīt tādu personas uzvārdu, kura

izcelsme nāk no valsts, kuras valoda lieto rakstību, kas atšķiras

no valodas, kurā rakstāms dokuments, alfabētu atšķirība var radīt

nepieciešamību pēc transliterācijas. Sasniedzot vienmēr vienu un

to pašu mērķi, proti, uzvārda nēsātāja integrēšanu uzņemošās

valsts sabiedriskajā dzīvē, šo transliterēšanu var veikt dažādos

veidos. Visizplatītākā tomēr ir fonētiskā metode, saskaņā ar

kuru, cik vien iespējams tuvu, tiek atveidota attiecīgā uzvārda

izruna tā izcelsmes valodā.

Pretēji būtu tad, ja attiecīgā

uzvārda oriģinālforma ir ierakstīta, izmantojot alfabētu, kurā ir

rakstāms dokuments. Tiesa ievēro, ka absolūtais Eiropas Padomes

dalībvalstu vairākums, kuru valsts valoda vai valodas izmanto

latīņu alfabētu, ir izvēlējušās vienkārši burtu pa burtam

atveidot uzvārdu, kāds tas ir ierakstīts izcelsmes valodā, pat ja

noteiktu burtu izrunas atšķirība abās valodās var radīt grūtības

un pārpratumus attiecībā uz izrunu. Citiem vārdiem, būtiska ir

uzvārda rakstība un nevis izruna; šī pieeja, kuras pamatā ir

tiesiskās noteiktības princips, ir arī noteikts CIEC

Konvencijas Nr.14 2.pantā.

Savukārt Latvijā citvalodu

uzvārdus atveido pēc izrunas, pat ja to oriģinālforma ir rakstīta

ar latīņu alfabēta burtiem; turklāt lielākajai daļai uzvārdu tiek

pievienota fleksīvā galotne. Šajā lietā Satversmes tiesa atzina,

ka, ņemot vērā latviešu valodas gramatikas īpatnības, citvalodu

uzvārda rakstības pielāgošana balstījās uz nepieciešamību

nodrošināt šīs valodas pareizu lietošanu oficiālos dokumentos.

Satversmes tiesa jo īpaši atzīmēja, ka "citvalodu uzvārdu var

iekļaut teikumā [..] tikai tad, ja tas ir rakstīts tā, kā to

izrunā un ja tam ir pievienota galotne". Tiesa atzīst, ka šī

pielāgošana ļauj personām, kuras pārvalda latviešu valodu,

izrunāt pareizi konkrēto uzvārdu un to bez grūtībām ietvert

sarunvalodas teikumos, bet ka nenoliedzami šāda pielāgošana

izmaina šī uzvārda rakstību.

Tiesa atgādina, ka lietā, kas

ierosināta sakarā ar individuāla pieteikuma iesniegšanu, tās

uzdevums nav abstrakti pārbaudīt apstrīdētos tiesību aktus vai

praksi, bet, cik vien iespējams, tai jāaprobežojas, neaizmirstot

vispārīgo kontekstu, ar to jautājumu izskatīšanu, kuri tai

iesniegti konkrētajā lietā (skat. starp daudziem citiem 1988.gada

24.marta spriedumu lietā Olsson c. Suede (Nr. 1)

(Olsson pret Zviedriju (Nr. 1)), A sērija, Nr.130, 27. -

28. lpp., 54.punkts, 1994.gada 9.decembra spriedumu lietā Les

Saints Monasteres c. Grece (Les Saints Monasteres pret

Grieķiju), A sērija, Nr.301-A, 30. - 31. lpp., 55.punkts, un

Lielajā palātā skatīto lietu Amann c. Suisse (Amann

pret Šveici), Nr.27798/95, 88. punkts, CEDH 2000-II). Tāpat Tiesa

atgādina - tas, ka kāda valsts kādā konkrētā tiesību jautājumā

atrodas izolētā situācijā, uzreiz nenozīmē, ka tas pārkāpj

Konvenciju, it īpaši jomā, kura ir tik cieši saistīta ar katras

valsts kultūras un vēstures tradīcijām (skat., mutatis

mutandis, 1987.gada 18.decembra spriedumu lietā F. c.

Suisse (F. pret Šveici), A sērija, Nr.128, 16. - 17.

lpp., 33.punkts). Tādējādi Tiesa uzskata, ka tās kompetencē nav

lemt par Latvijas izvēlēto uzvārdu rakstības sistēmu kā tādu. Tās

vienīgais uzdevums ir pateikt, vai iesniedzējas uzvārda rakstības

pielāgošana, kuru šajā lietā veica valsts iestādes, var pārkāpt

viņas Konvencijas 8.pantā garantētās tiesības (skat. iepriekš

minēto spriedumu lietā Stjerna c. Finlande (Stjerna

pret Somiju), 61. lpp., 39.punkts, un 1994.gada 23.septembra

spriedumu lietā Hokkanen c. Finlande (Hokkanen pret

Somiju), A sērija, Nr. 299-A, 20.lpp., 55.punkts, kā arī

Komisijas 1998.gada 21.aprīļa lēmumu lietā ex-roi de Grece et

autres c. Grece (ex-roi de Grece un citi pret

Grieķiju), Nr.25701/94).

Šajā lietā Tiesa atzīst, ka

iesniedzēju, kura bija spiesta lietot rakstību "Mencena" Latvijas

oficiālajos dokumentos, skāra vairākas praktiska rakstura

problēmas un grūtības. Tomēr no viņas pašas paskaidrojumiem

izriet, ka minētās grūtības nav radušās sakarā ar šo jauno

rakstību kā tādu (šāds gadījums būtu, ja, piemēram, šādi

rakstītam uzvārdam būtu rupja vai smieklīga nozīme), bet vairāk

sakarā ar atšķirību starp uzvārda atveidoto un oriģinālformu.

Tiesa tomēr konstatē, ka Latvijas iestādes, reglamentējot

citvalodu uzvārdu transkribēšanu, zināja šo problēmu. Lai to

novērstu, tās, pirmkārt, apstiprināja abu uzvārda versiju -

oriģinālformas un atveidotās formas - juridisko identiskumu

(skat. noteikumu Nr. 174 6.pantu, supra, tiesību normas,

kas attiecas uz lietu). Otrkārt, tās paredzēja iespēju pasē

norādīt uzvārda nēsātāja oriģinālformu. Tiesa it īpaši atzīmē to,

ka Satversmes tiesa savā 2001.gada 21. decembra spriedumā atzina

par nepietiekamiem centienus, kurus sākotnēji bija veikušas

valsts iestādes šajā otrajā jautājumā; šajā sakarā Satversmes

tiesa nolēma, ka pases 14.lappuse, kurā atradās uzvārda

oriģinālforma, bija pārāk tālu no atveidotās formas, kas bija

ierakstīta galvenajā lapā; šis attālums tādējādi bija tāds, kas

kavēja personas identificēšanu. Noteikumi Nr.245, kas bija

pieņemti pēc šī sprieduma un kuri stājās spēkā 2002.gada

1.jūlijā, labo minēto nepilnību, samazinot attālumu starp abām

formām. Tādējādi uzvārda oriģinālforma ir ierakstīta 4.lappusē,

tūlīt pēc galvenās lapas, kas ļauj drošāk un ātrāk vizuāli redzēt

uzvārda abas formas un būt pārliecinātam par to identiskumu.

Turklāt Tiesa atzīmē, ka iepriekš

minēto noteikumu Nr.245 15. pants ļauj visām attiecīgajām

personām saņemt jaunu Latvijas pasi, pat ja to pašreizējā pase

vēl ir derīga. Ņemot to vērā, Tiesa nesaskata objektīvus un

pastāvošus šķēršļus tam, ka iesniedzēja apmaina savu pašreizējo

pasi pret personas apliecinošu dokumentu, kas atbilst minēto

noteikumu prasībām.

Tiesa neapstrīd to, ka abu

apstrīdēto uzvārda formu tuvināšana nevar atrisināt visas

iesniedzējas minētās grūtības. Turklāt nav izslēgts, ka noteiktos

gadījumos tas var radīt problēmas attiecībā uz tiesību

izmantošanu Konvencijas izpratnē. Šī iemesla dēļ valsts iestādēm

ir jāturpina uzmanīgi uzraudzīt šī joma (skat., mutatis

mutandis, 1998.gada 30.jūlija spriedumu lietā Sheffield et

Horsham c. Royaume-Uni (Sheffield un Horsham

pret Apvienoto Karalisti), Recueil 1998-V, 2029.lpp.,

60.punkts, un Lielajā palātā skatīto lietu Christine Goodwin

c. Royaume-Uni (Christine Goodwin pret Apvienoto

Karalisti), Nr. 28957/95, 74. - 75. punkts, CEDH 2002-VI),

lai attiecīgā gadījumā pieņemtu atbilstošus pasākumus. Tomēr šajā

lietā Tiesa nav pārliecināta, ka šīs grūtības ir pietiekami

nopietnas, lai radītu nesamērīgu iejaukšanos privātajā vai

ģimenes dzīvē. Jo īpaši, no lietas materiāliem neizriet, ka

formas "Mencena" lietošana ir kavējusi iesniedzējai izmantot

visas viņas politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības, ko

paredz Latvijas Konstitūcija un tiesību akti, ieskaitot tiesības

izbraukt no Latvijas un tajā atgriezties; Satversmes tiesa to jau

atzina savā 2001.gada 21.decembra spriedumā. Tāpat Tiesa

konstatē, ka iesniedzējai vienai vai kopā ar vīru nekad nav

bijusi atteikta iebraukšana un uzturēšanās ārvalstī sakarā ar abu

apstrīdētā uzvārda formu atšķirību. Kas attiecas uz

nepieciešamību ārvalstu iestādēm sniegt papildu paskaidrojumus

šajā jautājumā, Tiesa neuzskata, ka šis fakts ir pietiekami

nopietns, lai padarītu iejaukšanos par nesamērīgu Konvencijas

8.panta 2.punkta izpratnē; jebkurā gadījumā nevar izslēgt

pārpratumu iespējamību šajā jomā, ņemot vērā to, ka ceļošanas un

personu apliecinošie dokumenti visā pasaulē nav pilnībā

vienādi.

Apkopojot iepriekš minēto, Tiesa

uzskata, ka Latvijas iestādes nav pārkāpušas šajā jomā tām

piešķirto rīcības brīvību. Tādējādi no tā izriet, ka iesniegums

atbilstoši Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktam tādējādi ir

noraidāms kā acīmredzami nepamatots.

Ar šādu pamatojumu Tiesa

vienbalsīgi

atzīst iesniegumu par

nepieņemamu izskatīšanai.

[paraksts]

[paraksts]

Michael

O'Boyle

Nicolas

Bratza

Sekretārs

Priekšsēdētājs

LR Ārlietu

ministrijas tulkojums