13. pants
, gan arī likumu "Par namīpašumu denacionalizāciju"

un "Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem" attiecīgās

normas, gan arī Ministru kabineta 2002. gada

29. janvāra noteikumi Nr. 45 "Dzīvojamās telpas īres

maksā ietilpstošo apsaimniekošanas izdevumu aprēķināšanas

metodika". Lai arī ir manāmi centieni noteikt nepamatoti augstas

īres maksas, nav pamata bažām par šo mēģinājumu izdošanos, jo

namīpašnieks, nepanākot vienošanos ar īrnieku, vienpersoniski šo

apmēru nav tiesīgs noteikt. Līdz ar to šis Saeimas izvirzītais

apstrīdētās normas mērķa aspekts nav attaisnojams.

Tādējādi no Saeimas atbildes

raksta izriet, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir tikai

trūcīgo un mazturīgo pirmsreformas īrnieku aizsardzība

apstākļos, kad pastāv lētu dzīvokļu trūkums.

15.4. Saskaņā ar

Centrālās statistikas pārvaldes biļetenā "Privātie īres nami"

apkopotajiem datiem 2004. gada septembrī vairāk nekā pusei

denacionalizētajos un likumīgajiem īpašniekiem atdotajos namos

mītošo mājsaimniecību bijušas grūtības veikt īres maksājumus vai

jau radušies parādi (sk. lietas materiālu 1. sējuma

109. lpp.). Savukārt Reģionālās attīstības un pašvaldību

lietu ministrija pirms apstrīdēto grozījumu pieņemšanas

secinājusi, ka mēneša īres maksu viena lata apmērā par

kvadrātmetru nebūtu pa spēkam samaksāt 62 procentiem

mājsaimniecību, bet divus latus par kvadrātmetru vairs nespētu

samaksāt 80 procenti mājsaimniecību (sk. lietas materiālu

2. sējuma 37. - 38. lpp.). Tas liecina, ka vismaz

daļai šo īrnieku norēķini par pajumti veido lielu kopējo izdevumu

daļu un būtiski ietekmē citu ekonomisko labumu patēriņu. Tā kā

izdevumi par dzīvojamo telpu īri attiecībā pret ienākumiem ir

salīdzinoši neelastīgi, jāsecina, ka arī pieprasījums šajā tirgū

ir salīdzinoši neelastīgs attiecībā pret cenas svārstībām. Tātad

īres maksas pieaugums salīdzinoši nozīmīgi mazinātu kopējā

mājsaimniecības patēriņa derīgumu (sk.: Škapars R.

Mikroekonomika. Latvijas Universitāte, 2004, 132. -

136. lpp.).

Ierobežojums prasīt un saņemt

augstāku īres maksu samazina mājsaimniecību izdevumus un tātad

aizsargā trūcīgos un mazturīgos pirmsreformas īrniekus apstākļos,

kad pastāv lētu dzīvojamo telpu trūkums. Līdz ar to apstrīdētā

norma kopumā ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai.

15.5. Tomēr

apstrīdētie ierobežojumi nesaista īres maksas maksimālo apjomu ar

īrnieku mantisko stāvokli. Iespēju maksāt ierobežotu īres maksu

apstrīdētā norma paredz gan trūcīgām un mazturīgām personām, gan

arī īrniekiem, kuru mantiskais stāvoklis, iespējams, ir pat

labāks nekā denacionalizētā vai atdotā nama īpašniekam.

Saskaņā ar I. Gatera sniegto

informāciju Rīgā denacionalizētajos un likumīgajiem īpašniekiem

atdotajos namos dzīvo aptuveni 25 tūkstoši personu, uz kurām

attiecas apstrīdētā norma. Atbilstoši pašvaldības noteiktajiem

kritērijiem palīdzības saņemšanai reģistrējušies aptuveni 11,5

tūkstoši personu (sk. lietas materiālu 4. sējuma

105. lpp.).

I. Oša tiesas sēdē atzina:

"Nevienā mirklī nav bijis apstiprinājuma tam, ka visiem 25

tūkstošiem ir problēmas ar īpašniekiem. […] Mēs zinām ļoti

daudzus gadījumus, kad vecie īrnieki ir jau pārslēguši līgumus ar

īpašniekiem, vienojušies par citu samaksu, par citiem termiņiem

un viņi iet šajā veco īrnieku kategorijā, bet viņiem nav

problēmas, pirmkārt, sadzīvot ar esošo mājas īpašnieku un, otrām

kārtām, vēl nomaksāt šo maksu, ko īpašnieks ar viņiem ir

nolīdzis. Mēs paredzam, ka tas apjoms, kam varētu būt obligāti un

tuvākajā laikā jāsniedz palīdzība, ir krietni mazāks, tie varētu

būt kādi 7 - 8 tūkstoši" (lietas materiālu 4. sējuma

89. lpp.).

Savukārt no informācijas, ko

aģentūrai LETA sniegusi Rīgas pilsētas informācijas un

sabiedrisko attiecību projektu koordinatore Dzintra Āboliņa,

izriet, ka Rīgas pilsētas pašvaldības palīdzības saņemšanai

mājokļu jomā līdz augusta sākumam reģistrējušās 11 089 rīdzinieku

ģimenes. Reģistrējamo personu lokā iekļauti arī denacionalizēto

namu iedzīvotāji, kuru ienākumi nepārsniedz 200 latus uz cilvēku

viena cilvēka ģimenē vai 150 latus uz cilvēku vairāku cilvēku

ģimenē. Tādas 2005. gada augustā bijušas 1756 ģimenes,

t. i., aptuveni sestā daļa no personām, kas reģistrētas

palīdzības saņemšanai (sk.: Pašvaldības palīdzības saņemšanai

mājokļu jautājumos reģistrējušās 11 089 rīdzinieku ģimenes,

Leta, 10.08.2005., www.leta.lv).

Tādējādi pamatots ir Pieteikuma

iesniedzēju pārstāvju tiesas sēdē izteiktais viedoklis, ka ar

šo mērķi nav iespējams attaisnot īres maksas ierobežojumu

noteikšanu visiem pirmsreformas īrniekiem.

15.6. Turklāt

leģitīmais mērķis, īpaši skatot to Saeimas norādītajā plašākajā

kontekstā ar sociālajām tiesībām un it īpaši bērnu tiesību

aizsardzību, ar apstrīdēto normu tiek sasniegts tikai daļēji.

Proti, tā pasargā no augstas īres maksas noteikšanas tikai tos

trūcīgos un mazturīgos īrniekus, kuri ir pirmsreformas īrnieki.

Šī aizsardzība neattiecas uz citiem trūcīgiem un mazturīgiem

īrniekiem, piemēram, jaunām ģimenēm ar bērniem, kas ir

nodibinājušas patstāvīgu mājsaimniecību pēc Latvijas neatkarības

atjaunošanas.

Lai segtu izdevumus par namīpašuma

uzturēšanu un gūtu kaut minimālu peļņu, līdzekļi, ko likums liedz

īpašniekam saņemt no pirmsreformas īrniekiem īres maksas veidā,

visdrīzāk tiek gūti, nosakot augstāku īres maksu citiem

īrniekiem. Tā, piemēram, saskaņā ar Centrālās statistikas

pārvaldes datiem, 40% īrnieku maksā īri, kas pārsniedz 0,60 latus

par kopējās platības vienu kvadrātmetru un kopumā

"nedenacionalizētajos dzīvokļos" tā ir vairāk nekā 10% augstāka

nekā "denacionalizētajos dzīvokļos" (sk.

http://www.csb.lv). Līdz ar to tieši trūcīgām un mazturīgām

ģimenēm ar bērniem var rasties grūtības uzsākt īrēt atbilstošu

dzīvokli.

15.7. Apstrīdētā norma

nesasniedz savu mērķi arī attiecībā uz tām trūcīgajām un

mazturīgajām personām, kuru ģimenes sastāvs aizvadītajos 10 gados

samazinājies. Šīs personas tiek aizsargātas tikai tik ilgi, kamēr

tās dzīvo iepriekšējā, reizēm pat nesamērīgi plašajā

dzīvoklī.

Tādējādi

apstrīdētajai normai attiecībā uz trūcīgajiem un mazturīgajiem

pirmsreformas īrniekiem ir leģitīms mērķis, taču tas tiek

sasniegts tikai daļēji.

15.8. Lai konstatētu,

vai apstrīdētā norma daļā, kurā tai ir leģitīms mērķis, atbilst

proporcionalitātei, proti, vai labums, ko sabiedrība no tās gūst,

ir lielāks nekā indivīda pamattiesībām noteiktais ierobežojums,

visupirms jāizvērtē, vai nepastāv citi, Pieteikuma iesniedzēju

tiesības mazāk aizskaroši līdzekļi, kas piemēroti šā mērķa

sasniegšanai.

Kā to norādīja Pieteikuma

iesniedzēji, likumdevējam bija iespēja noteikt regulējumu, kas

būtu saudzīgāks pret namīpašniekiem, vismaz zināmā daļā

kompensējot viņiem izdevumus, kas saistīti ar negūto īres maksu,

piemēram, paredzot nekustamā īpašuma nodokļa atlaides par nama

daļu, kurā mitinās pirmsreformas īrnieki, citas nodokļu atlaides

vai arī cita veida kompensācijas.

Tādējādi likumdevējam bija

iespējas noteikt risinājumu, kas ne tik būtiski aizskartu

Pieteikuma iesniedzēju pamattiesības.

Kā to atzinusi Eiropas

Cilvēktiesību tiesa, alternatīvu risinājumu iespējamā eksistence

pati par sevi nepadara izvērtējamo normu par nepamatotu. Ja vien

likumdevējs nav pārkāpis savas rīcības brīvības robežas, Eiropas

Cilvēktiesību tiesai nav jāizvērtē, vai izraudzītais risinājums

bija labākais vai arī būtu vajadzējis izvēlēties kādus citus

līdzekļus (sk.: Mellacher et al v. Austria,

para. 53). Arī Satversmes tiesai nav jāizvērtē, ciktāl

alternatīvie risinājumi būtu vai nebūtu piemērotāki situācijas

risinājumam. Taču no debatēm par apstrīdēto normu Saeimas sēdē

redzams, ka likumdevējs vispār nav vērtējis nekādus alternatīvus

risinājumus, kas līdzsvarotu īrnieku un īpašnieku intereses, bet

galvenokārt rūpējies tikai par vienas puses - pirmsreformas

īrnieku - aizsardzību.

Polijas Konstitucionālais

tribunāls spriedumā par maksimālās īres maksas noteikšanu atzīmē,

ka likumdevējs mainījis vienīgi situāciju, kas attiecas uz īri,

bet nav mainījis nekādus citus namīpašnieku tiesiskā stāvokļa

aspektus, lai kompensētu viņiem zaudējumus, kas ar to saistīti.

Polijas Konstitucionālais tribunāls šādos apstākļos atzinis, ka

apstrīdētās normas ietver neproporcionālus Konstitūcijas

31. panta trešajā daļā noteikto pamattiesību ierobežojumus

(sk. Polijas Konstitucionālā tribunāla 2002. gada

2. oktobra spriedumu lietā Nr. K 48/01).

Vācijas Federālā konstitucionālā

tiesa, risinot jautājumus par īres maksas ierobežojumiem, ir

norādījusi, ka, nosakot saistošus priekšrakstus īres tiesībās,

likumdevējam šajos priekšrakstos vienlīdz jāņem vērā kā īrnieka,

tā arī izīrētāja intereses. Tas gan nenozīmē, ka šīs intereses

katrā laikā un katrā kontekstā ir vienlīdz svarīgas. Tomēr

vienpusīgas priekšrocības vai kaitējums nav savienojams ar

konstitucionāli tiesisko priekšstatu par "sociāli saistošu

privātīpašumu" (sk. BVerfGE 37, 132, 141).

Turklāt Eiropas Cilvēktiesību

tiesa ir atzīmējusi, ka valsts "rīcības brīvība, lai cik

ievērojama tā arī būtu, nav neierobežota un tās izmantošana pat

vissarežģītāko reformu kontekstā nedrīkst radīt sekas, kas ir

pretrunā ar Konvencijas standartiem" (Broniowski v. Poland

[2004] ECHR 274, para. 182; Hutten-Czapska v. Poland,

para. 185).

Neapšaubot valsts pienākumu gādāt

par iedzīvotāju labklājību, Satversmes tiesa nevar piekrist, ka

tas īstenojams tikai vienā veidā, proti, ar apgrūtinoša īres

tiesību regulējuma palīdzību. Kaut arī īslaicīga iejaukšanās īres

tiesiskajās attiecībās var būt attaisnojama, ilgā laika posmā

atbildība par sociāla satricinājuma risku jāuzņemas valstij.

Visumā līdzīgus secinājumus par

īres maksas regulējumu, kas kādreiz noteikts sakarā ar pāreju no

plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku, ir izdarījis Polijas

Konstitucionālais tribunāls. Tas norādījis, ka, pirmkārt,

likumdevējs ir rīkojies sevišķi bezatbildīgi, 2004. gada

pēdējās dienās pagarinot pārejas laika regulējuma darbības

termiņu, kam vajadzēja beigties 31. decembrī. Otrkārt,

valstij ir jānodrošina taisnīgs līdzsvars starp izīrētāju un

īrnieku interesēm, taču iedzīvotāju finansiālo grūtību novelšana

tikai uz īpašnieku pleciem nav uzskatāma par taisnīgu. Ja valsts

sociālo atbalstu uzskata par vajadzīgu, tam saskaņā ar pareizu

sociālās solidaritātes principa izpratni jātiek sniegtam no visas

sabiedrības, t. i., valsts līdzekļiem (sk. 2005. gada

19. aprīļa spriedumu lietā Nr. K 4/05,

www.trybunal.gov.pl). Savukārt Čehijas Konstitucionālā tiesa

ir atzinusi, ka nav pieļaujama valsts sociālo pienākumu

"pārnešana" uz namīpašniekiem, vērību veltot vienīgi īrnieku

finansiālajam interesēm (sk. 2004. gada

23. septembra spriedumu lietā Nr. IV. US 524/03,

codices.coe.int).

Līdz ar to namīpašnieku tiesībām

noteiktie ierobežojumi nav samērīgi ar labumu, ko sabiedrība

kopumā gūst no šiem ierobežojumiem.

Tādējādi

apstrīdētajā normā noteiktie ierobežojumi attiecībā uz īres

maksas apmēru pirmsreformas īrniekiem, kas nav trūcīgas un

mazturīgas personas, nav attaisnojami ar Saeimas atbildes rakstā

norādīto leģitīmo mērķi. Savukārt attiecībā uz īres maksas apmēru

pirmsreformas īrniekiem, kas ir trūcīgas vai mazturīgas personas,

tie ir attaisnojami ar šo mērķi, taču neatbilst samērīguma

principam.

16. Kaut arī Saeimas

pārstāvis tiesas sēdē un Saeima atbildes rakstā nav norādījusi

citus leģitīmus mērķus, Satversmes tiesai, ņemot vērā Satversmes

tiesas procesa principus, pašai pēc savas iniciatīvas ir

jāpārliecinās, vai apstrīdētajiem ierobežojumiem nav saskatāmi

vēl citi leģitīmi mērķi.

Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis

L. Liepa tiesas sēdē norādīja: "mēs saredzam leģitīmu mērķi,

kas pamato šo likumu […]. Un faktiski tie ir veseli divi.[…]

otrais ir ekonomiskais mērķis. […] arī šeit tika debatēts par tā

saucamā īres namu īpašumu tirgus attīstību, kas noteikti arī ir

viens no mērķiem, kāpēc šīs normas ir tādas, kādas viņas ir

likumdevējs formulējis"(sk. lietas materiālu 4. sējuma

126. - 127. lpp.).

Arī 1924. gada

16. jūnijā pieņemtais "Likums par telpu īri" savulaik

paredzēja īres maksas ierobežojumus. Tā 37. pants noteica

robežas, kuras īres maksa par noteiktas kategorijas telpu

nedrīkst pārsniegt, salīdzinot ar īres maksu, kāda pastāvēja līdz

1914. gada 1. augustam. Savukārt likuma 38. pants

paredzēja, ka gadījumos, kad "nams uzlabots ar labierīcībām un

ērtībām, kādu pirms kara nebija, īres maksu attiecīgi var

paaugstināt līdz noteiktam lielākam apmēram" (Likumu un

Ministru kabineta noteikumu krājums. 1924, dok.

Nr. 91).

Valsts cilvēktiesību birojs,

izsakot Satversmes tiesai viedokli par lietu, atzīmē, ka Eiropas

Cilvēktiesību tiesa lietā "Melahers un citi pret Austriju" ir

atzinusi, ka īres griestu noteikšana valstī atkarībā no mājokļu

tipa bija samērīga ar izvirzīto mērķi.

Konkrētajā lietā Eiropas

Cilvēktiesību tiesa par leģitīmiem atzina šādus mērķus: mazināt

pārmērīgās un nepamatotās īres maksu atšķirības līdzvērtīgiem

dzīvokļiem un apkarot spekulācijas ar īpašumiem; padarīt

pieejamākus mājokļus par saprātīgām cenām mazāk pārtikušajiem

iedzīvotājiem, tai pašā laikā mudinot uzlabot mājokļu standartus

(sk.: Mellacher et al v. Austria, para. 47).

Taču atšķirībā no apstrīdētās

normas, kas nosaka vienu un to pašu īres maksas maksimālo apmēru

visiem dzīvokļiem bez jebkādas diferenciācijas, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas vērtētais Austrijas īres likums paredzēja:

kā nosakāma īres pamatlikme un dažādas papildlikmes; kādos

gadījumos likumā noteiktais īres maksas ierobežojums nav saistošs

(piemēram, tiek izīrēts arhitektūras piemineklis, nedzīvojamās

telpas, bijuši lieli ieguldījumi); īres maksas "griestus"

atkarībā no dzīvokļa kategorijas (dzīvokļa platība,

labierīcības); kādos gadījumos īres maksu var palielināt

(steidzami nepieciešami ieguldījumi); atskaites par naudas

izlietojumu; uzturēšanas maksas aprēķināšanu; ja līgums noslēgts

pirms likuma spēkā stāšanās, tad īres maksa samazināma līdz

"griestiem" gadījumā, kad to prasa īrnieks. Šādā gadījumā īres

maksas "griesti" tiek palielināti par 50% no likumā noteiktās

īres maksas. Ja izīrētājs nepiekrīt īres maksas samazināšanai, ir

iespējams vērsties administratīvā institūcijā un tad tiesā

(sk.: Mellacher et al v. Austria, para. 32).

Ja, pieņemot apstrīdēto normu,

likumdevējs būtu vēlējies sasniegt kādu no minētajiem mērķiem,

tas būtu atzīstams par leģitīmu mērķi.

Tomēr apstrīdētā norma nav

piemērota šo mērķu sasniegšanai. Pirmkārt, tā, atšķirībā no

attiecīgā Austrijas likuma, vispār nesaista īres maksu ar

konkrētā dzīvokļa kategoriju. Līdz ar to apstrīdētā norma nevis

mazina, bet daudzos gadījumos palielina īres maksu atšķirības par

līdzvērtīgiem dzīvokļiem, ko īrē pirmsreformas īrnieki un citi

īrnieki, tādējādi kavējot līdzsvarota dzīvokļu īres tirgus

izveidi.

Otrkārt, apstrīdētā norma nemudina

uzlabot mājokļu standartus, jo pirmsreformas īrniekiem attiecīgā

aizsardzība tiek garantēta tikai tik ilgi, kamēr viņi aizņem tās

pašas telpas, ko aizņēma pirms piecpadsmit gadiem, neraugoties uz

to, kā šajā laikā izmainījies ģimenes sastāvs un vajadzības,

tostarp arī gadījumos, kad ģimenē piedzimuši bērni un tai būtu

nepieciešams lielāks dzīvoklis.

Tādējādi apstrīdētie

ierobežojumi nav attaisnojami ar Pieteikuma iesniedzēju un Valsts

cilvēktiesību biroja norādīto mērķi - attīstīt dzīvokļu īres

tirgu, mazināt pārmērīgās un nepamatotās īres maksu atšķirības

līdzvērtīgiem dzīvokļiem un mudināt uzlabot mājokļu

standartus.

17. Saeima atbildes

rakstā citastarp norāda arī uz īrnieku tiesisko paļāvību, ka

valsts pildīs savu pienākumu un turpinās noteiktā veidā aizsargāt

viņu intereses. Atbildes rakstā atzīmēts: "Šāds secinājums

sakņojās arī apstāklī, ka denacionalizēto namu īrnieki nevarēja

privatizēt dzīvojamo platību. Tādēļ īres maksas ierobežošana bija

viens no mehānismiem, kas nodrošināja līdzsvaru starp īrnieku un

izīrētāju interesēm un sasniedza sociāli taisnīgu mērķi. To, ka

valsts tiecas uz šādu mērķi arī tagad, apliecina iepriekšminētie

normatīvie akti, kurus jau pieņēmis vai vēl izstrādā Ministru

kabinets" (lietas materiālu 1. sējuma

58. lpp.).

Citu personu tiesību un likumīgo

interešu aizsardzība var būt leģitīms mērķis Satversmē noteikto

pamattiesību ierobežošanai. Tā konstatēšanai visupirms

nepieciešams izvērtēt, vai pastāv attiecīgas citu personu

tiesības un likumīgās intereses, kuru aizsardzībai noteikts

apstrīdētais ierobežojums.

Vienlaikus jāņem vērā, ka arī

Pieteikuma iesniedzēji pieteikumā norāda uz Satversmes

1. panta pārkāpumu, tikai attiecībā uz denacionalizēto un

likumīgajiem īpašniekiem atdoto namu īpašniekiem.

17.1. "Vērtējot

apstrīdētā likuma atbilstību Satversmes 105. pantam, […]

jāņem vērā, ka minēto Satversmes pantu nedrīkst analizēt atrauti

no Satversmes 1. panta, jo Satversme ir vienots veselums,

tajā ietvertās tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas. Lai

pilnīgāk un objektīvāk spētu noskaidrot minēto normu saturu, tās

interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām"

(Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2005-12-0103,

21.1. punkts).

"No Satversmes 1. panta -

kurš atzīstams par vienu no Latvijas Republikas kā demokrātiskas

un tiesiskas valsts stūrakmeņiem - izrietošo principu uzdevums ir

nodrošināt to, ka citas tiesību normas, arī Satversmē ietvertās,

tiek piemērotas pareizi un to piemērošana, kā arī piemērošanas

rezultāts pilnībā atbilst tiesiskas valsts prasībām. Piemēram, ne

Satversmes 1. pants, ne arī 105. pants neliedz

likumdevējam izdarīt pastāvošajā tiesiskajā regulējumā tādus

grozījumus, kuri atbilst Satversmei. Tomēr demokrātiskā un

tiesiskā valstī tiesiskās paļāvības princips prasa, lai, izdarot

šādus grozījumus, tiktu paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno

regulējumu" (Satversmes tiesas spriedums lietā

Nr. 2005-12-0103, 24. punkts).

Vērtējot, vai apstrīdētā norma

atbilst tiesiskās paļāvības principam, jānoskaidro:

1) vai pirmsreformas

īrniekiem un Pieteikuma iesniedzējiem bija tiesības paļauties uz

to, ka tiesiskais regulējums netiks mainīts;

2) vai šāda paļaušanās bija

saprātīga un pamatota;

3) vai likumdevējs,

atkāpjoties no iepriekšējā tiesiskā regulējuma, bija paredzējis

saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu.

17.2. Kā jau minēts,

1991. gada 30. oktobrī pieņemtajā redakcijā likumi "Par

namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem" un "Par namīpašumu

denacionalizāciju Latvijas Republikā" paredzēja, ka "īpašniekam

ir obligāti līdzšinējā valdītāja noslēgtie īres vai nomas

līgumi".

Pirmsreformas īrnieku īres līgumi

bija noslēgti apstākļos, kad īres maksa tika noteikta

administratīvā kārtībā, nevis īrnieka un izīrētāja vienošanās

rezultātā. Kā redzams no lietai pievienotajiem pirmsreformas

īrnieku īres līgumiem Pieteikuma iesniedzēju namīpašumos (sk.

lietas materiālu 1. sējuma 111. - 187. lpp.),

dzīvojamo telpu tipveida īres līgumā nebija norādīta īres

maksa.

Īres likuma 11. panta pirmā

daļa, kas stājās spēkā 1993. gada 1. aprīlī, attiecās

uz visiem īres līgumiem neatkarīgi no tā, kāda īpašnieka mājā

dzīvoklis atradās, un noteica, ka "dzīvokļa īres maksu nosaka,

pusēm vienojoties, taču tā nedrīkst pārsniegt valdības noteikto

maksimālo īres maksu."

1994. gadā likumos "Par

namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem" un "Par namīpašumu

denacionalizāciju Latvijas Republikā" tika izdarīti grozījumi,

kas noteica, ka "īpašniekam ir obligāti denacionalizētā nama

līdzšinējā valdītāja noslēgtie īres vai nomas līguma termiņi,

izņemot šajā likumā paredzētos gadījumus", un ka īres maksa bez

attiecīgo īrnieku piekrišanas nedrīkst pārsniegt Ministru

kabineta noteikto īres maksas līmeni.

Tādējādi laikā, kad tika

uzsākta namīpašumu atgūšana, attiecībā uz īres maksas lielumu

bija noteikti vienādi ierobežojumi, kas atbilda īpašuma reformas

tā brīža stadijai.

17.3. Īres likuma

11. panta redakcija tika grozīta tikai ar 1997. gada

1. janvāri. Sākumā to paredzēja Satversmes 81. panta

kārtībā izdotie Ministru kabineta 1996. gada 6. augusta

noteikumi Nr. 306 "Grozījumi likumā "Par dzīvojamo telpu

īri"". Izskatot šos noteikumus Saeimā, minētais pants tika

izteikts atšķirīgā redakcijā, nosakot, ka "dzīvokļa īres maksu,

izņemot šā panta otrajā, trešajā un ceturtajā daļā paredzētos

gadījumus, nosaka, pusēm rakstveidā vienojoties".

Šā panta ceturtā daļa noteica, ka

"denacionalizētajās mājās un mājās, kas atgūtas likumā "Par

namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem" paredzētajā

kārtībā, attiecībā uz īrniekiem, kuri šajās mājās īrējuši

dzīvojamās telpas līdz māju denacionalizācijai (atdošanai to

īpašniekiem), īres maksa nosakāma, pusēm rakstveidā vienojoties,

saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem par dzīvokļa īres maksas

aprēķināšanas kārtību".

Debatējot par šo normu Saeimas

sēdē, tika atzīmēts arī risinājuma pagaidu raksturs. Toreizējais

Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības lietu komisijas

priekšsēdētājs deputāts Jānis Lagzdiņš izteica viedokli, ka

"privātajā īpašumā esošos dzīvokļus vajadzētu iedalīt divās

daļās. Vieni ir neizīrētie dzīvokļi jeb brīvie dzīvokļi, un

attiecībā uz šiem dzīvokļiem namīpašniekam […] vajadzētu dot

diezgan lielu brīvību un dot tiesības noteikt brīvi īres maksu

katrā konkrētajā gadījumā, lai namīpašnieks varētu gūt zināmus

ienākumus dzīvojamās mājas remontam un uzturēšanai.

Cits jautājums ir, kā rīkoties ar

tiem dzīvokļiem, kuri ir privātajā īpašumā, bet tiek izīrēti

trešajām personām? […] Manuprāt, tomēr attiecībā uz

denacionalizētajām mājām parlaments pirms nedēļas ir pieņēmis

pareizu lēmumu, atļaujot vēl zināmu laiku Ministru kabinetam visā

valstī noteikt īres maksas "griestus" tā saucamajās

denacionalizētajās mājās" [Saeimas 1996. gada

28. novembra sēdes stenogramma, Latvijas Vēstnesis,

Nr. 207/208 (692/693), 03.12.1996.].

Tādējādi īres maksas noteikšanu

pirmsreformas īrniekiem administratīvā kārtībā likumdevējs

uzskatīja par pagaidu jeb pārejas pasākumu, kas raksturīgs

īpašuma reformas apstākļiem. Valsts šajos apstākļos uzņēmās

saistības regulēt namīpašnieku un pirmsreformas īrnieku

attiecības, nosakot īres maksas maksimālo apmēru. Valsts

pienākums, nosakot šo apmēru, bija nodrošināt taisnīgu līdzsvaru

starp namīpašnieku un pirmsreformas īrnieku tiesībām, kā arī

ievērot tiesiskas valsts principus un Satversmē noteiktās

pamattiesības.

17.4. Namīpašumu

reformas realizēšanas sākumposmā likumdevējs namīpašniekiem bija

noteicis virkni ierobežojumu, kas izriet no saistībām, ko

uzņēmušies iepriekšējie nama valdītāji. Vienlaikus no tiesību

normām bija gūstama pārliecība, ka šie ierobežojumi tiks

pakāpeniski laika gaitā atcelti. Atsevišķos jautājumos

pakāpeniska īpašniekiem uzlikto ierobežojumu atcelšana tika arī

īstenota. Tā, piemēram, sākotnēji denacionalizētā vai likumīgajam

īpašniekam atdotā nama īpašniekam bija obligāti gan iepriekšējā

valdītāja noslēgtie īres, gan arī nomas līgumi, tostarp līgumi,

saskaņā ar kuriem namīpašumā telpas tika izīrētas valsts

institūcijām. Likumā bija paredzēts septiņu gadu termiņš, kurā

pirmsreformas īrniekus nevar izlikt no dzīvojamās telpas bez

citas dzīvojamās telpas ierādīšanas.

Namīpašniekiem bija tiesības

paļauties, ka administratīvā kārtā uzliktie ierobežojumi, kas

bija nepieciešami reformas sākumposmā, tiks saprātīgā laikā un

saprātīgā veidā atcelti. Ņemot vērā šo paļāvību, viņi izdarīja

izvēli atgūt namīpašumu vai ne, kā arī plānoja savu turpmāko

rīcību ar namīpašumu. Tomēr reformas sākumposmā izteiktie

solījumi nevarēja radīt paļāvību, ka namīpašnieks pilnīgi brīvi

un pēc sava ieskata varēs noteikt īres maksu pirmsreformas

īrniekiem. Īpašniekam bija tiesības paļauties vienīgi uz to, ka

valsts saprātīgā laika posmā noteiks saprātīgu risinājumu

piespiedu īres attiecību nokārtošanai.

Demokrātiskā tiesiskā valstī

tiesiskās paļāvības princips neliedz veikt plašas un būtiskas

reformas, taču laika ziņā "bezgalīga reforma" ir pretrunā ar šo

principu. Secīgi realizējot reformu, valstij bija pienākums to

novest līdz saprātīgam regulējumam, kurā administratīvā kārtībā

noteiktā īres maksa tiek aizstāta ar ilglaicīgu, tirgus

ekonomikas apstākļiem piemērotu risinājumu, kas līdzsvaro

pirmsreformas īrnieku un namīpašnieku intereses.

17.5. Tiesiskās

paļāvības principa īstenošanā nozīme ir arī tam, vai personas

paļaušanās uz tiesību normu ir likumīga, pamatota un saprātīga,

kā arī tam, vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir

pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas

3.2. punktu).

Nedz īpašuma reformas sākumposmā,

nedz tās gaitā tiesību normas neparedzēja, ka pirmsreformas

īrniekiem arī pēc reformas procesa beigām būs kāds īpašs, no

citiem īrniekiem atšķirīgs stāvoklis. Sākotnēji viņiem bija

garantētas īres tiesības ar tādiem pašiem noteikumiem kā ikvienam

īrniekam. Kad likumdevējs izšķīrās par īres tirgus liberalizāciju

attiecībā uz citiem īrniekiem, tika atrunāts, ka pirmsreformas

īrniekiem noteiktajam statusam īres maksas jautājumos ir pagaidu

raksturs.

Nav pamatots arī Saeimas atbildes

rakstā paustais viedoklis, ka šāda īrnieku tiesiskā paļāvība

saistīta ar to, ka viņiem, atšķirībā no valsts un pašvaldību

dzīvokļu īrniekiem, netika dota iespēja dzīvokli privatizēt.

Nacionalizēto un nelikumīgi atņemto namu atdošana bijušajiem

īpašniekiem bija īpašuma reformas sastāvdaļa, kuras ietvaros tika

visupirms atjaunots vēsturiskais taisnīgums. Īrnieki, kas dzīvoja

šajos namos, neatradās vienādos un salīdzināmos apstākļos ar

personām, kas dzīvoja valsts vai pašvaldību mājās. Valsts īpašuma

privatizācija bija īpašuma reformas cita sastāvdaļa, kuras

ietvaros noteiktais regulējums nevarēja pirmsreformas īrniekiem

radīt nekādu tiesisku paļāvību uz to, ka arī viņi varētu

privatizēt savu dzīvokli. Šajā procesā pirmsreformas īrnieki bija

vienādos un salīdzināmos apstākļos ar tām personām, kas,

piemēram, reformas uzsākšanas laikā īrēja dzīvojamo telpu pilsoņu

personiskajā īpašumā esošajās dzīvojamās mājās. Arī šīm personām

nebija tiesību privatizēt savu dzīvojamo telpu, lai gan tām bija

īrnieka statuss.

Jautājumi, kas saistīti ar to, vai

pirmsreformas īrniekiem bija nodrošinātas pietiekamas tiesības

piedalīties valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas procesā,

nav apskatāmi šīs lietas ietvaros. Šie jautājumi risināmi valsts

un pašvaldību īpašuma privatizācijas procesa ietvaros.

Arī Igaunijas Augstākā tiesa lietā

par īres likuma grozījumu konstitucionalitāti ir secinājusi, ka,

"nosakot īres maksas ierobežojumus, valsts nav solījusi šo

ierobežojumu atcelšanu saistīt ar citu normu pieņemšanu, kas

palielinātu atdoto namu īrnieku labklājību. Lai gan

parlamentārajās debatēs ir tikuši aplūkoti dažādi risinājumi […],

valstij nav radies attiecīgs no likuma izrietošs pienākums.

Tiesiskās paļāvības princips nevar tikt pielietots, lai

likumdevējam pieprasītu veikt atbalsta pasākumus, kas apspriesti

politiskās diskusijās" (2004. gada 2. decembra

sprieduma lietā Nr. 3-4-1-20-04 23. punkts,

www.nc.ee).

Tādējādi

īpašuma reformas gaitā pirmsreformas īrniekiem nebija tiesību

paļauties uz to, ka viņiem arī pēc reformas procesa beigām būs

kāds īpašs, no citiem īrniekiem atšķirīgs statuss un viņi mūžīgi

varēs dzīvot tajā pašā dzīvoklī, maksājot būtiski mazāku īres

maksu nekā citas personas attiecīgajos namos par tādas pašas

kvalitātes dzīvojamo telpu.

17.6. Tomēr

pirmsreformas īrniekiem bija tiesības paļauties uz to, ka valsts

rūpēsies par viņu tiesību aizsardzību un saprātīgās robežās

nodrošinās saudzīgu pāreju no administratīvā kārtībā noteikta

īres maksas apmēra uz īres līgumattiecībām, kas vienlīdz

apmierinātu gan pirmsreformas īrnieku, gan namīpašnieku

intereses.

Jāņem vērā, ka līdz pat

2005. gadam būtiski īrnieku atbalsta pasākumi netika veikti.

Šo trūkumu tiesas sēdē atzina S. Šķesters. Viņa atbilde uz

tiesas jautājumu par to, kāda atbalsta programma tika īstenota

līdz 2004. gada beigām, bija lakoniska: "Viņas nebija

vienkārši" (lietas materiālu 4. sējuma

73. lpp.). Komentējot valsts bezdarbību līdz

2005. gadam, S. Šķesters sacīja, ka "faktiski netika

šajos gados iedalīti naudas līdzekļi, lai šo problēmu risinātu.

[…] šajā periodā faktiski šie īres griesti bija uzlikti, bet

pārējās saistības gan no politiķu puses, gan varbūt arī no pārējo

puses, netika realizētas" (lietas materiālu 4. sējuma

65. lpp.).

Par to, ka valsts ilgus gadus nav

bijusi ieinteresēta denacionalizēto un likumīgajiem īpašniekiem

atdoto namu īrnieku un izīrētāju attiecību normalizēšanā, liecina

ne tikai naudas līdzekļu nepiešķiršana pārejas laika pasākumu

veikšanai. Vēl jo skaidrāk uz šo neieinteresētību norāda

informācijas trūkums par problēmas apmēru. Tiesas sēdē

S. Šķesters informēja, ka vēl 2004. gadā atbildīgajai

Saeimas "komisijai nebija arī precīzas informācijas, cik tad īsti

dzīvo šajos namos īrnieku, jo faktiski pašvaldībās arī nebija šīs

uzskaites" (lietas materiālu 4. sējuma

68. lpp.). Informācijas tūkumu apstiprināja arī

I. Oša (sk. lietas materiālu 4. sējuma

82. lpp.). Viņa atzīmēja, ka, apzinot situāciju, kas

pašvaldību teritorijās ir darīts līdz šim, veidojot mājokļus,

konstatēts, ka pašvaldību rīcībā līdzekļi ir ļoti minimāli un

jaunai būvniecībai nauda netiek piešķirta. Līdz ar to dzīvojamais

fonds, kas ir bijis, lielāko daļu ir privatizēts, bet jauns

izveidots nav. Un, ja nav jauna dzīvojamā fonda, tad attiecīgi

arī risināt to personu dzīvokļu jautājumus, kas stāv rindā pēc

dzīvokļiem, pašvaldības nav varējušas (sk. turpat).

Valsts šajā jomā bija veikusi

tikai atsevišķus pasākumus. Likumā "Par valsts un pašvaldību

dzīvojamo māju privatizāciju" likumdevējs noteica, ka dzīvokli,

par kura lietošanu nav noslēgts dzīvojamās telpas īres līgums,

valsts vai pašvaldība piedāvā privatizēt atklātā izsolē. Šajās

izsolēs priekšrocības noteiktas divām iedzīvotāju grupām, tostarp

fiziskajām personām, kuras īrē dzīvojamo telpu denacionalizētās

vai likumīgajiem īpašniekiem atdotās mājās, pamatojoties uz

dzīvojamās telpas īres līgumu, kas noslēgts pirms šo māju

denacionalizācijas vai atdošanas bijušajiem īpašniekiem, un

fiziskajām personām, pret kurām vērstas prasības tiesā par

dzīvojamās telpas īres līguma izbeigšanu un kurām ierādīt citu

līdzvērtīgu dzīvojamo telpu saskaņā ar Īres likuma noteikumiem

īpašniekiem nav pienākuma. Tikai gadījumā, ja šajā likumā minētās

pirmo divu grupu personas nepiesakās, tiesības piedalīties izsolē

iegūst citas personas.

Tiesas sēdē I. Oša paskaidroja, ka

īrnieki šo iespēju esot izmantojuši ļoti neaktīvi un lielākoties

izsolēs iegūtie dzīvokļi tūdaļ pat tikuši pārdoti. Tādēļ

2005. gadā likums grozīts, nosakot, ka tie dzīvokļi, kas

varētu tikt privatizēti, vispirms piedāvājami īrei (lietas

materiālu 4. sējuma 84. lpp.).

Šīs lietas ietvaros Satversmes

tiesas uzdevums nav izvērtēt, cik efektīva bijusi minēto normu

darbība, tomēr gan no apstrīdētās normas apspriešanas gaitas

Saeimas sēdē, gan arī no pieaicināto personu tiesas sēdē

izteiktajiem viedokļiem redzams, ka līdz 2005. gada

1. janvārim veiktie pasākumi bijuši acīmredzami

nepietiekami, lai aizsargātu pirmsreformas īrnieku tiesības. No

I. Ošas tiesas sēdē teiktā izriet, ka arī valsts līdzdalība

dzīvojamās telpas atbrīvošanas pabalsta izmaksāšanā, valsts

galvojumi mājokļu iegādei un būvniecībai un valsts mērķdotāciju

piešķiršana pašvaldībām uzsākta tikai pēc apstrīdētās normas

pieņemšanas. 2005. gadā sagatavoti normatīvie akti, kas

regulē atbalsta pasākumus. Savukārt nauda tika ieplānota tikai

2006. gadam, tādēļ patiesa valsts darbība noris vien

divus mēnešus (sk. lietas materiālu 4. sējuma

88. lpp.).

Tādējādi valsts ar savu bezdarbību

ir aizskārusi pirmsreformas īrnieku tiesisko paļāvību uz to, ka

viņi savus dzīvokļa jautājumus varēs atrisināt ilgtermiņā, vai nu

noslēdzot saprātīgu līgumu ar denacionalizētā vai likumīgajam

īpašniekam atdotā nama īpašnieku, vai arī rodot citu stabilu

risinājumu.

Uz to apstrīdētās normas

apspriešanas gaitā Saeimas sēdē norādīja arī deputāts Kārlis

Šadurskis: "Tā vietā, lai piedāvātu konkrētu risinājumu, tiek

piedāvāts trīs gadus ilgs īrnieku un namīpašnieku mocīšanas

plāns: namīpašniekiem - namīpašuma tālāka degradācija, savukārt

īrniekiem... - pakāpeniska īres griestu celšana, tātad

pakāpeniska mocīšana. Un pēc trim gadiem - atkal nekā!"

[Saeimas 2004. gada 17. novembra sēdes stenogramma,

Latvijas Vēstnesis, Nr. 187 (3135), 25.11.2004.].

Tomēr minētā bezdarbība nevarēja

radīt pirmsreformas īrniekiem tiesisko paļāvību vai kādas

konkrētas tiesības, kuru aizsardzība būtu leģitīms mērķis, lai ar

apstrīdēto normu ierobežotu Satversmes 105. pantā noteiktās

namīpašnieku pamattiesības.

17.7. Leģitīms mērķis

namīpašnieku pamattiesību ierobežošanai ir citu personu, proti,

pirmsreformas īrnieku tiesiskās paļāvības aizsardzība tikai

tiktāl, ciktāl šī paļāvība skar tiesības sagaidīt no likumdevēja

saprātīgu regulējumu attiecībā uz kārtību, kādā namīpašnieks un

pirmsreformas īrnieks vienojas par atbilstošu cenu piespiedu īres

attiecībās.

Tomēr, kā jau tas secināts

iepriekš, apstrīdētā norma šādu regulējumu neparedz. Līdz ar to

atsauce uz pirmsreformas īrnieku tiesiskās paļāvības aizsardzību

nevar attaisnot apstrīdētos ierobežojumus.

Tādējādi

apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. pantam.

18. Satversmes tiesa

atzīst, ka ir jāizvērtē arī Pieteikuma iesniedzēju apgalvojums

par to, ka apstrīdētais akts aizskar namīpašnieku tiesisko

paļāvību.

Ar 2002. gada 5. jūlija

likuma "Grozījumi likumā "Par dzīvojamo telpu īri""

4. punktu likumdevējs paredzēja pakāpenisku maksimālo īres

maksu paaugstināšanu pirmsreformas īrniekiem, kā arī brīdi, pēc

kura īres maksa šai īrnieku kategorijai vairs netiks ar likumu

ierobežota.

Šis likums pietiekami skaidri un

precīzi iezīmēja datumu - 2005. gada 1. janvāri, ar

kuru konkrētie ierobežojumi zaudē spēku. Namīpašnieki varēja

paļauties uz to, ka šī norma tiks īstenota, un attiecīgi plānot

savu rīcību ar namīpašumu. Īpašnieku paļāvība uz minētā solījuma

izpildi ir aizsargājama, jo tam savā ziņā piemīt ekonomiskā

vērtība - salīdzinoši vairāk vērts ir tāds īpašums, ar kuru

šobrīd vai nākotnē iespējams rīkoties brīvāk.

Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka

Satversmes 1. pants neliedz izdarīt pastāvošajā tiesiskajā

regulējumā tādus grozījumus, kuri atbilst Satversmē

nostiprinātajiem konstitucionālajiem principiem. Demokrātiskā

valstī tiesiskās paļāvības princips prasa, lai, izdarot šādus

grozījumus, likumdevējs paredzētu "saudzējošu" pāreju uz jauno

regulējumu. Šādos gadījumos ir jānosaka saprātīgi termiņi vai

jāparedz zaudējumu kompensēšana (sk. Satversmes tiesas

2003. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 2. punktu).

Taču likumdevējs minēto regulējumu

grozīja, pieņemot apstrīdēto normu lielā steigā desmit dienas

pirms paredzētās ierobežojumu atcelšanas. Likums tika izsludināts

divas dienas pirms tā stāšanās spēkā, neraugoties uz to, ka tas

skāra plašu personu loku un būtiski mainīja to stāvokli. Šāda

likumdevēja rīcība demokrātiskā tiesiskā valstī nav

pieļaujama.

Tādējādi

apstrīdētā norma neatbilst arī Satversmes 1. pantam.

19. Atzīstot

apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 1. un

105. pantam, nav nepieciešams izvērtēt tās atbilstību vēl

arī Satversmes 91. pantam.

20. Lemjot par brīdi,

ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesa ņem vērā,

ka likumdevējs būtiski aizskāris gan denacionalizēto un

likumīgajiem īpašniekiem atdoto namu īpašnieku, gan arī

pirmsreformas īrnieku intereses. Spriedumā konstatēto

pamattiesību pārkāpumu novēršanai nepieciešamas plašākas un

tālejošākas īres tiesisko attiecību regulējuma izmaiņas, nekā

iespējams sasniegt, apstrīdēto normu atzīstot par spēkā

neesošu.

Turklāt jāņem vērā, ka

pirmsreformas īrnieki ir paļāvušies uz apstrīdētajā normā

noteikto risinājumu, tāpēc tās tūlītēja atzīšana par spēku

zaudējušu radītu būtisku viņu tiesību aizskārumu. Bez tam nav

izstrādāts mehānisms, kas aizsargātu īrniekus pret izīrētāju

patvaļu.

Stāvoklis, kāds izveidotos, ja

vispār neviens tiesību akts šo jomu neregulētu, būtu vēl vairāk

neatbilstošs Satversmei kā pašreizējais. Šādā situācijā ir

pieļaujams (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-0306 secinājumu

daļas 3. punktu), ka Satversmei neatbilstošā norma vēl

kādu brīdi paliek spēkā, lai dotu iespēju likumdevējam rast

situācijas risinājumu, kurā tiek ievērotas gan namīpašnieku, gan

arī pirmsreformas īrnieku tiesības.

Nepieciešams arī laiks, lai

izveidotu efektīvāku mehānismu tādu namīpašnieku patvaļas

novēršanai, kuri cenšas dzīvokļa atbrīvošanu vai vienošanos par

lielāku īres maksu panākt ar prettiesisku rīcību.

21. Pieteikuma

iesniedzēji ir apstrīdējuši visu likuma "Grozījumi likumā "Par

dzīvojamo telpu īri"" 13. pantu. Apstrīdētie ierobežojumi

ietverti Īres likuma pārejas noteikumu 4. un 8. punktā. Taču

pārejas noteikumu 5. un 7. punkts ir nesaraujami saistīti ar

4. punktu. Atzīstot par neatbilstošu Satversmei un spēku

zaudējušu 4. un 8. punktu, par tādu atzīstams arī 5. un

7. punkts.

22. Savukārt likuma

"Par dzīvojamo telpu īri" papildināšana ar pārejas noteikumu

14. punktu pēc būtības netiek apstrīdēta un šis punkts nav

nesaraujami saistīts ar citām apstrīdētajām normām. Minētais

punkts neparedz nekādu ierobežojumu Pieteikuma iesniedzēju

tiesībām. Tātad tas atbilst Satversmei un nav atzīstams par spēku

zaudējušu.

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

Atzīt

2004. gada 20. decembra likuma "Grozījumi likumā "Par

dzīvojamo telpu īri"" 13. pantu daļā par grozījumiem likuma

"Par dzīvojamo telpu īri" pārejas noteikumu 4., 5., 7. un

8. punktā par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

1. un 105. pantam un spēku zaudējušu no 2007. gada

1. janvāra.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

pasludināšanas brīdī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A. Endziņš