5. pants
, kā arī Liepājas pilsētas pašvaldības saistošo

noteikumu normas ļaujot pašvaldībai ar lēmumu noteikt dzīvojamās

mājas, kas netiek nododas privatizācijai un tiek saglabātas

pašvaldības īpašumā.

2006. gada 1. janvārī

Liepājas pilsētas pašvaldības dzīvokļa jautājumu palīdzības

reģistrā bijušas reģistrētas vairāk nekā 439 personas, kuras

pašvaldībai jānodrošina ar dzīvojamo platību. Minētais personu

skaits esot objektīvs pamatojums tam, ka nepieciešams arvien

lielāks minētajā reģistrā ietvertajām personām piešķiramo

dzīvokļu skaits.

Arī Liepājas pilsētas dome īpaši

uzsver, ka likums "Par pašvaldībām" kā pašvaldības autonomo

funkciju neparedz jaunu dzīvojamo māju celtniecību. Tādēļ, lai

nodrošinātu pašvaldībai ar likumiem uzlikto funkciju īstenošanu,

esot nepieciešams pieņemt lēmumus par dzīvojamo māju saglabāšanu

pašvaldības īpašumā. Šāda mērķtiecīga pašvaldības rīcība ļaušot

arī ilgtermiņā saglabāt pašvaldībai piederošo dzīvojamo fondu un

sniegt personām palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā.

Atbildot uz Satversmes tiesas

jautājumu par apsvērumiem, pēc kuriem Liepājas pilsētas dome

vadījusies, lemjot par atsevišķu dzīvojamo māju vai dzīvokļu

nenodošanu privatizācijai, tā norāda, ka apstrīdētās normas

piemērošana pašvaldībai ļaujot rīkoties ar šo īpašumu, plānot un

iegūt finanšu līdzekļus, tādējādi uzlabojot to personu dzīves

apstākļus, kurām pašām nav iespēju iegādāties citu mājokli. Dome

arī norāda, ka lēmuma par dzīvojamās mājas vai dzīvokļa

nenodošanu privatizācijai adresāts nav īrnieki, kas noslēguši

īres līgumus ar pašvaldību. Īrnieki attiecībā uz šo lēmumu esot

uzskatāmi par trešajām personām un tāpēc arī par šo lēmumu

pieņemšanu nav tikuši informēti.

4.3. Jelgavas pilsētas

dome norāda, ka laikā no 1999. gada līdz 2004. gada

17. jūnijam tikuši pieņemti pieci lēmumi, uz kuru pamata

atsevišķas dzīvojamās mājas nav nodotas privatizācijai. Šajās

mājās esošie dzīvokļi īrniekiem esot izīrēti kā dienesta

viesnīca. Lemjot par atsevišķu dzīvokļu un dzīvojamo māju

nodošanu privatizācijai, Jelgavas pilsētas dome neesot

piemērojusi apstrīdēto normu.

4.4. Rīgas pilsētas

dome norāda, ka atbilstoši likuma "Par pašvaldībām"

15. panta pirmās daļas 9. punktam viena no pašvaldības

autonomajām funkcijām esot sniegt palīdzību iedzīvotājiem

dzīvokļa jautājumu risināšanā. Saskaņā ar likumu "Par palīdzību

dzīvokļa jautājumu risināšanā" pienākums risināt ar dzīvojamo

telpu saistītās iedzīvotāju problēmas esot uzlikts pašvaldībai.

Lai nodrošinātu iepriekšminēto autonomo funkciju izpildi, Rīgas

dome esot izveidojusi pašvaldības dzīvojamo fondu, saglabājot

savā īpašumā atsevišķas dzīvojamās telpas, kā arī renovētās un no

jauna uzceltās dzīvojamās mājas.

5. Pieaicinātā persona -

Staņislavs Šķesters - Latvijas Republikas Saeimas Valsts

pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs - tiesas

sēdē norādīja, ka apstrīdēto normu nepieciešams vērtēt kopsakarā

ar citām tiesību normām, galvenokārt tām, kas regulē pašvaldības

palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā. Esot jāņem vērā, ka

valsts konceptuāli ir atteikusies no dzīvokļa jautājumu

risināšanas. Šis uzdevums pilnībā uzticēts pašvaldībām kā to

autonomā funkcija. Apstrīdētās normas pieņemšana apliecinot

konsekventu minētā principa ievērošanu, jo tā piešķirot

pašvaldībai tiesības un iespējas risināt iedzīvotāju dzīvokļu

jautājumus. Turklāt Privatizācijas likums pašvaldībām neuzliekot

obligātu pienākumu piedāvāt personām privatizēt tām izīrētos

dzīvokļus.

Esot jāņem vērā arī tas, ka

pašvaldība kā "vēlēts veidojums" atrodas vistuvāk iedzīvotājiem,

kā arī atbild to priekšā. Pašvaldībai vislabāk esot zināmas

vietējās īpatnības, tāpēc tā arī spējot pieņemt vietējiem

apstākļiem pašu piemērotāko un atbilstošāko lēmumu. Līdz ar to

neesot bijis nepieciešamības Privatizācijas likumā konkretizēt

atsevišķus kritērijus, pamatojoties uz kuriem pašvaldībai būtu

piešķiramas tiesības lemt par tās teritorijā esošas dzīvojamās

mājas neprivatizēšanu un saglabāšanu pašvaldības īpašumā.

6. Pieaicinātā persona -

Rasma Freimane - Rīgas pilsētas valsts un pašvaldības dzīvojamo

māju privatizācijas komisijas priekšsēdētāja - informēja, ka

Rīgas pilsētā ir privatizējamas 5227 pašvaldībai piederošas

mājas, kurās atrodas 175 992 dzīvokļi. Rīgas dome pieņēmusi

lēmumus par 2164 dzīvokļu saglabāšanu pašvaldības īpašumā,

pamatojoties uz likuma "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu

risināšanā" 20. panta noteikumiem. Divi no šiem lēmumiem

tikuši pārsūdzēti.

R. Freimane arī norādīja, ka

Rīgas pilsētā privatizācijai nodoti 88,36 procenti māju. Savukārt

apstrīdēto normu Rīgas dome nav piemērojusi, jo pilsētā tiekot

īstenotas vairākas dzīvokļu celtniecības programmas un

iedzīvotājiem palīdzība tiekot sniegta atbilstoši likumam "Par

palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā".

7. Pieaicinātā persona -

Ilze Oša - Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas

Mājokļu politikas departamenta direktore - norādīja, ka

ministrija jau sākotnēji bijusi pret grozījumiem Privatizācijas

likumā, kas paredzējuši ieviest apstrīdēto normu. Esot jāņem

vērā, ka pēdējos deviņos gados notikusi intensīva dzīvokļu

privatizācija visās Latvijas Republikas pašvaldībās, no kurām

lielākā daļa godprātīgi pildījušas tām ar Privatizācijas likumu

uzlikto pienākumu. Savukārt apstrīdētās normas piemērošana

faktiski pārkāpjot dzīvokļu īrnieku tiesisko paļāvību, kā arī

nostādot šos īrniekus nevienlīdzīgā situācijā. Proti, veidojoties

divas īrnieku kategorijas: viena, kurai joprojām esot tiesības

privatizēt tiem izīrētos pašvaldības dzīvokļus, un otra - kurai

šādas tiesības uz apstrīdētās normas pamata pieņemts pašvaldības

lēmums liedzot.

Esot jāņem vērā, ka normatīvie

akti pašvaldībām piešķir arī citus līdzekļus, kurus izmantojot

iespējams sniegt palīdzību maznodrošinātām personām. Apstrīdētās

normas piemērošanas rezultātā radītais īrnieku tiesību aizskārums

esot būtiskāks nekā labums, ko varētu iegūt pašvaldības.

8. Pieaicinātā persona -

Gunārs Ansiņš - Liepājas pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks

- norādīja, ka situācija Liepājā, iespējams, esot nedaudz

atšķirīga no situācijas citās Latvijas Republikas pašvaldībās.

1997. gada 17. februārī Saeima ar likumu "Par Liepājas

speciālo ekonomisko zonu" esot noteikusi Liepājas speciālās

ekonomiskās zonas teritoriju. Saskaņā ar Privatizācijas likuma

pārejas noteikumu 16. punktu pašvaldības dome varot pieņemt

lēmumu uzsākt to dzīvojamo māju privatizāciju, kuras atrodas

brīvajā ekonomiskajā zonā, tikai tad, ja šo māju privatizācija

esot saskaņota ar attiecīgās speciālās ekonomiskās zonas valdi.

Līdz ar to Liepājas pilsētas dome neesot tiesīga bez saskaņojuma

ar Liepājas speciālās ekonomiskās zonas valdi nodot

privatizācijai speciālās ekonomiskās zonas teritorijā esošās

dzīvojamās mājas.

Šādi Liepājas speciālās

ekonomiskās zonas valdes lēmumi un Privatizācijas likuma pārejas

noteikumu 16. punkts esot pamatojums tam, kādēļ Liepājas

pilsētas dome pieņēmusi lēmumus par 43 dzīvojamo māju nenodošanu

privatizācijai.

Liepājas speciālajā ekonomiskajā

zonā pašreiz norisot aktīva saimnieciskā darbība. Esot reģistrēti

vairāk nekā 35 speciālās ekonomiskās zonas uzņēmumi, un Liepājas

speciālā ekonomiskā zona kopīgi ar valsts institūcijām, piemēram,

Satiksmes ministriju, Vides ministriju un Liepājas pašvaldību,

īstenojot virkni infrastruktūras attīstības projektu.

Pieaicinātā persona arī atzina, ka

pašvaldība par pieņemtajiem lēmumiem par vairāku dzīvojamo māju

neprivatizēšanu un saglabāšanu pašvaldības īpašumā neesot

paziņojusi šajās mājās esošo dzīvokļu īrniekiem.

9. Pieaicinātā persona -

Jānis Vītoliņš - Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja pirmais

vietnieks - norādīja, ka apstrīdētās normas pieņemšana bijusi

nepieciešama, lai pašvaldības spētu īstenot vienu no savām

funkcijām - nodrošināt iedzīvotājus ar dzīvokli un katra

pašvaldība varētu patstāvīgi izvērtēt savas materiālās iespējas

un savas teritorijas iedzīvotāju vajadzības.

Ventspils pilsētas teritorijā

apmēram ceturtajai daļai iedzīvotāju ienākumu līmenis esot zemāks

par 100 latiem mēnesī. Izvērtējot šo situāciju un pamatojoties uz

apstrīdēto normu, Ventspils pilsētas dome 2004. gada 17. maijā

pieņēmusi lēmumus par 93 dzīvojamo māju - kopumā apmēram trešās

daļas no visa Ventspils pašvaldības teritorijā esošā dzīvojamā

fonda - saglabāšanu savā īpašumā. Šāds dzīvojamo māju skaits esot

absolūti nepieciešamais minimums, lai ar dzīvojamo telpu

nodrošinātu Ventspils pašvaldības teritorijas iedzīvotājus, kuru

ienākumu līmenis ir nepietiekams. Pieņemot attiecīgos lēmumus,

Ventspils dome balstījusies uz patstāvīgi veiktu pētījumu par

maznodrošināto īrnieku īpatsvaru atsevišķās dzīvojamās mājās.

Bez tam tikuši ņemti vērā arī citi

likumi, proti, likums "Par pašvaldībām", likums "Par pašvaldību

palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā", likums "Par sociālajiem

dzīvokļiem un sociālajām dzīvojamām mājām", likums "Par dzīvojamo

telpu īri", Repatriācijas likums, kā arī Bērnu tiesību

aizsardzības likums.

Apstrīdētā norma esot radījusi

pašvaldībai iespēju, izmantojot tās īpašumā esošo dzīvojamo

fondu, nodrošināt palīdzības sniegšanu iedzīvotājiem dzīvokļa

jautājumu risināšanā. Lai sasniegtu apstrīdētās normas leģitīmo

mērķi - pašvaldības funkciju realizēšanu pašvaldības teritorijas

iedzīvotāju nodrošināšanā ar dzīvokli, šie Ventspils pilsētas

domes lēmumi esot pieņemti pilnīgā atbilstībā Privatizācijas

likuma garam.

J. Vītoliņš arī norādīja, ka

apstrīdētā norma neierobežojot atsevišķu dzīvokļu īrnieku

tiesības attiecībā uz citām personām, kā arī neesot būtiski

diskriminējoša Satversmes 91. panta izpratnē, lai arī tikusi

pieņemta gandrīz desmit gadus pēc Privatizācijas likuma

pieņemšanas.

Apstrīdētās normas pieņemšanas

brīdī privatizācijas mērķis jau esot bijis sasniegts, un šī norma

nenonākot pretrunā ar Privatizācijas likuma mērķi - attīstīt

dzīvokļu tirgu. Pašvaldības, saglabājot savā īpašumā zināmu daļu

dzīvojamo māju, radot potenciālu iespēju nodrošināt

maznodrošinātajiem un sociāli mazaizsargātajiem iedzīvotājiem

dzīvojamo platību ar atvieglotiem noteikumiem, kā arī uzturēt un

uzlabot viņu dzīvokļus, neiztērējot šim nolūkam nesamērīgi daudz

līdzekļu, kas būtu jāiztērē tādā gadījumā, ja pašvaldībai par

saviem līdzekļiem būtu jābūvē jaunas sociālās mājas. Līdz ar to

ietaupītos līdzekļus pašvaldība varot novirzīt citu savu

funkciju īstenošanai, piemēram, izglītības veicināšanai,

veselības aizsardzībai un pilsētas infrastruktūras

uzlabošanai.

Secinājumu

daļa

10. Satversmes