91. pants
noteic, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi

likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez

jebkādas diskriminācijas".

Lai gan pieteikumā ietverts

prasījums izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes

91. pantam, tomēr no pieteikuma izriet, ka ir izvērtējama

apstrīdētās normas atbilstība tikai Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam, kas garantē visu personu vienlīdzību likuma un tiesas

priekšā. Tādēļ šīs lietas ietvaros apstrīdētā norma tiks

analizēta vienlīdzības principa, nevis diskriminācijas aizlieguma

principa kontekstā.

Satversmes tiesa, interpretējot

Satversmes 91. pantu, ir secinājusi:

"No šā panta pirmā teikuma izriet

vienlīdzības princips, kas citastarp liedz valsts institūcijām

izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu

attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos"

(Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punkts).

Vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības

pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota

tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz

visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām

privilēģijām. Tas arī garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā

piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam

nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā

Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu). Tomēr šāda tiesiskās

kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo "vienlīdzība pieļauj

diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir

attaisnojama" (Satversmes tiesas 2001. gada

26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu

daļas 4. punkts).

11. Lai izvērtētu, vai

apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi, nepieciešams

noskaidrot,

pirmkārt, kuras personas atrodas

vienādos vai atšķirīgos apstākļos;

otrkārt, vai apstrīdētā norma

paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām;

treškārt, vai šādai attieksmei ir

objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai pastāv leģitīms mērķis

un vai ir ievērots samērīguma princips (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 13. maija sprieduma lietā

Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 12. punktu).

Privatizācijas likums "nosaka

valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizācijas kārtību, un tā

mērķis ir attīstīt nekustamā īpašuma tirgu un veicināt dzīvojamo

māju sakopšanu, aizsargājot iedzīvotāju intereses"

(2. pants). Saskaņā ar šo likumu izīrētu dzīvokļu

privatizāciju valstī īsteno divējādi. Pirmkārt, vispārējā jeb

plānveida kārtībā, atbilstoši kurai dzīvokļu īrnieki izīrētā

dzīvokļa privatizāciju var uzsākt pēc tam, kad pašvaldības dome

(padome) pieņēmusi lēmumu par attiecīgās pašvaldības dzīvojamās

mājas privatizācijas uzsākšanu un pašvaldības dzīvojamo māju

privatizācijas komisija pēc tam noteiktā laikā īrniekiem

nosūtījusi privatizācijas paziņojumu (sk. likuma

8.1, 29. - 30. pantu). Otrkārt,

t.s. paātrinātās dzīvokļu privatizācijas kārtībā, atbilstoši

kurai dzīvokļus nodod privatizācijai gadījumos, kad pašvaldība

vēl nav uzsākusi konkrētās dzīvojamās mājas privatizāciju (sk.

likuma XV1 nodaļu).

Šā likuma 13. panta pirmā

daļa, 14. panta otrā daļa, 19. panta pirmā daļa un

20. panta otrā daļa paredz, ka ikvienu dzīvokli, par kura

lietošanu noslēgts dzīvojamās telpas īres līgums, piedāvā

privatizēt valsts vai pašvaldības īpašumā esošā dzīvokļa īrniekam

un viņa ģimenes locekļiem. Saskaņā ar Privatizācijas likuma

3. panta ceturto daļu šīs tiesības dzīvokļu īrnieki realizē

brīvprātīgi. Savukārt 74. panta pirmajā daļā noteikts, ka,

izņemot tikai atsevišķus likumā noteiktus gadījumus, "visas

valsts un pašvaldību dzīvojamās mājas nododamas

privatizācijai".

Tādējādi

personas, ar kurām pašvaldība ir noslēgusi īres līgumu par tai

piederošā dzīvokļa īri, tiesiski atrodas vienādos un salīdzināmos

apstākļos.

12. Apstrīdētā norma

pašā dzīvokļu privatizācijas beigu posmā - gandrīz desmit gadus

pēc privatizācijas procesa uzsākšanas - personas, kas atrodas

vienādos apstākļos, ir sašķēlusi divās lielās grupās, pret kurām

līdz ar šīs normas pieņemšanu dzīvokļu privatizācijas jomā ir

noteikta atšķirīga attieksme.

Pirmkārt, tie ir pašvaldībai

piederošu daudzdzīvokļu dzīvojamo māju un atsevišķu dzīvokļu

īrnieki, kuri ar pašvaldību noslēguši īres līgumus un kuriem

pašvaldība ir ļāvusi un ļauj izmantot likumā noteiktās tiesības

privatizēt viņu īrētos dzīvokļus. Otrkārt, tie arī ir pašvaldībai

piederošu daudzdzīvokļu dzīvojamo māju un atsevišķu dzīvokļu

īrnieki, kuri gluži tāpat ar pašvaldību noslēguši īres līgumus,

bet kuriem, atsaucoties uz attiecīgās pašvaldības domes (padomes)

lēmumu par nepieciešamību attiecīgo dzīvokli izmantot pašvaldības

funkciju realizēšanai, tiek liegtas tiesības privatizēt viņiem

izīrēto dzīvokli.

Jāpiekrīt Pieteikuma iesniedzējam,

ka līdz ar apstrīdētās normas pieņemšanu pret ļoti daudzām

personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, proti, ir likumā

noteiktajā kārtībā noslēgušas ar pašvaldību dzīvojamās telpas

īres līgumu, tiek noteikta atšķirīga attieksme dzīvokļu

privatizācijas kontekstā - aizliegums privatizēt tām izīrētos

pašvaldību īpašumā esošos dzīvokļus.

13. Ikviena

pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un

argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek

noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma

lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Ierobežojums var

būt leģitīms, ja tas ir noteikts citu cilvēka tiesību

aizsardzības interesēs.

Tiesai, lai tā noskaidrotu, vai

leģitīmais mērķis pastāv, vispirms ir jāanalizē likumdevēja

saprātīga argumentācija, kas vērsta uz atšķirīgās attieksmes

attaisnošanu. "Leģitīmam jābūt gan visa tiesiskā noregulējuma

(likuma) mērķim pašam par sevi (eksternais mērķis), gan līdzeklim

tā sasniegšanai - atšķirīgajai attieksmei (internais mērķis)"

[Levits E. Par tiesiskās vienlīdzības principu // Latvijas

Vēstnesis, 08.05.2003., Nr. 68 (2833)].

No Saeimas atbildes raksta un tās

pārstāvja tiesas sēdē teiktā izriet, ka ierobežojuma leģitīmajam

mērķim, īstenojot vienu no autonomajām pašvaldības funkcijām un

līdz ar to sniedzot iedzīvotājiem palīdzību dzīvokļa jautājumu

risināšanā, esot trīs galvenie aspekti: pirmkārt, ilgākā periodā

nodrošināt ar dzīvojamām telpām visas tās personas, kas

atzīstamas par sociāli mazaizsargātām; otrkārt, sniegt palīdzību

mazturīgiem pašvaldības iedzīvotājiem komunālo un īres maksājumu

kārtošanā; treškārt, nodrošināt to, lai pašvaldības īpašumā būtu

pietiekams skaits dzīvojamo māju, kuras būtu iespējams pārveidot

par sociālajām dzīvojamām mājām.

Arī Pieteikuma iesniedzējs

pieļauj, ka apstrīdētā norma, iespējams, esot pieņemta ar mērķi

nodrošināt likumos noteikto pašvaldības funkciju realizēšanu un

sniegt palīdzību konkrētām iedzīvotāju grupām dzīvokļa jautājumu

risināšanā. Tomēr vienlaikus Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

apstrīdētā norma minēto mērķi nevar sasniegt, jo izīrētajos

dzīvokļos atrodas īrnieki un "tiesības izmantot šīs telpas

pašvaldības palīdzības sniegšanai pašvaldībai radīsies tikai tādā

gadījumā, ja esošie īrnieki izbeigs īres attiecības ar pašvaldību

un nebūs citu ģimenes locekļu, kam tiesības prasīt pārslēgt īres

līgumus ar pašvaldību" (sk. lietas materiālu

1. sējuma 3. lpp.).

14. Pielietojot

gramatisko (filoloģisko) interpretācijas metodi, redzams,

ka apstrīdētās normas rezultātā privatizācijai var nenodot

ikvienu daudzdzīvokļu dzīvojamo māju vai ikvienu atsevišķu

dzīvokli, par kura neprivatizēšanu, atsaucoties uz likumā

noteiktu pašvaldības funkciju realizēšanu, pašvaldība ir

pieņēmusi lēmumu.

15. Lai noskaidrotu

apstrīdētās normas jēgu ar vēsturiskās interpretācijas

metodes palīdzību, jāanalizē apstrīdētās normas pieņemšanas

gaita.

2003. gada 21. oktobrī

Ministru kabinets Saeimas Prezidijam iesniedza likumprojektu

"Grozījumi likumā "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju

privatizāciju"" (sk. lietas materiālu 1. sējuma 144. -

153. lpp.). Likumprojektā apstrīdētā norma nebija

paredzēta.

Saeima 2003. gada

20. novembrī pieņēma likumprojektu "Grozījumi likumā "Par

valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju"" pirmajā

lasījumā. Taču nav redzams, ka kāda no likumprojekta

pamatnostādnēm būtu saistīta ar regulējumu, kas vēlāk tika

ietverts apstrīdētajā normā (sk. lietas materiālu

1. sējuma 103. - 105. lpp.).

Tajā pašā dienā Latvijas

Pašvaldību savienība nosūtīja vēstuli Nr. 02-10/46 Saeimas

Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājam

S. Šķesteram (sk. lietas materiālu 2. sējuma 7.

- 10. lpp.). Vēstulē ietverti vairāki priekšlikumi par

grozījumiem likumā "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju

privatizāciju". Citastarp tika lūgts Privatizācijas likuma

74. panta ceturto daļu izteikt šādā redakcijā:

"Privatizācijai netiek nodotas valsts dzīvojamās mājas, par kuru

neprivatizēšanu un saglabāšanu valsts īpašumā Ministru kabinets

ir pieņēmis lēmumu, kā arī pašvaldību īpašumā, tajā skaitā

brīvajā ekonomiskajā zonā vai speciālajā ekonomiskajā zonā,

esošās daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, par kuru neprivatizēšanu

un saglabāšanu pašvaldību īpašumā attiecīgā pašvaldības dome

(padome) ir pieņēmusi lēmumu. Ja dzīvojamā mājā esošs dzīvoklis,

mākslinieka darbnīca vai neapdzīvojamā telpa ir nodota īpašumā

līdz dzīvojamās mājas privatizācijai, vai arī tā ir viendzīvokļa

dzīvojamā māja, tad šāda dzīvojamā māja nododama privatizācijai

likumā noteiktajā kārtībā."

Jāuzsver, ka jau iepriekš -

2003. gada 29. aprīlī - līdzīgu priekšlikumu par

Privatizācijas likuma 74. panta grozīšanu Saeimas Valsts

pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājam

S. Šķesteram bija iesniegusi arī Ventspils pilsētas

dome:

"Privatizācijai netiek nodotas

valsts dzīvojamās mājas, par kuru neprivatizēšanu un saglabāšanu

valsts īpašumā Ministru kabinets ir pieņēmis lēmumu, kā

arī pašvaldību īpašumā esošās daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, par

kuru neprivatizēšanu un saglabāšanu pašvaldību īpašumā attiecīgā

pašvaldības dome (padome) ir pieņēmusi lēmumu. Ja

dzīvojamā mājā esošs dzīvoklis, mākslinieka darbnīca vai

neapdzīvojamā telpa ir nodota īpašumā līdz dzīvojamās mājas

privatizācijai, vai arī tā ir viendzīvokļa dzīvojamā māja,

tad šāda dzīvojamā māja nododama privatizācijai likumā

noteiktajā kārtībā."

Minēto grozījumu nepieciešamību

Ventspils pilsētas dome pamatojusi ar nepieciešamību sniegt

palīdzību pašvaldības iedzīvotājiem dzīvokļa jautājumu

risināšanā: "Jau pašlaik pašvaldībās samilzušo problēmu dzīvokļu

jautājumu risināšanā, kura nākotnē tikai progresēs, mūsuprāt,

nepieciešams nekavējoši risināt, ar likumu pašvaldībām dodot

tiesības pašām lemt par tām piederošo dzīvojamo fondu, to

neaprobežojot tikai ar sociālo dzīvojamo māju uzturēšanu, kas

nodrošina tikai niecīgu problēmas risinājumu, jo pašlaik spēkā

esošā likumdošana, tieši likums "Par valsts un pašvaldību

dzīvojamo māju privatizāciju", nepieļauj pašvaldību īpašumā

esošās izīrētās dzīvojamās mājas saglabāt pašvaldību īpašumā,

t.i., nenodot tās privatizācijai" (sk. lietas materiālu

2. sējuma 2. un 5. lpp.).

Nākamajā dienā pēc minētā

likumprojekta pieņemšanas pirmajā lasījumā - 2003. gada

21. novembrī - Latvijas lielo pilsētu asociācija Saeimas

Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājam

S. Šķesteram nosūtīja vēstuli Nr. 1/169

(sk. lietas materiālu 2. sējuma 11. -

20. lpp.). Tajā izteikti vairāki priekšlikumi par

grozījumiem likumā "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju

privatizāciju". Citastarp tika lūgts paredzēt, ka privatizācijai

netiek nodotas arī pašvaldību īpašumā esošās daudzdzīvokļu

dzīvojamās mājas, par kuru neprivatizēšanu un saglabāšanu

pašvaldības īpašumā attiecīgā pašvaldības dome (padome) ir

pieņēmusi lēmumu. Par minēto Latvijas lielo pilsētu asociācijas

priekšlikumu negatīvu viedokli izteica Īpašu uzdevumu ministra

bērnu un ģimenes lietās sekretariāts, kas norādīja: izdarot

grozījumus Privatizācijas likuma 74. panta ceturtajā daļā,

būtu jāievēro tiesiskās paļāvības un vienlīdzības princips, jo

īrniekiem būtu dodama iespēja privatizēt tiem izīrētos

pašvaldības īpašumā esošos dzīvokļus (sk. lietas

materiālu 2. sējuma 22. lpp.).

Arī Reģionālās attīstības un

pašvaldību lietu ministrija neatbalstīja šo priekšlikumu,

norādot, ka tas ir pretrunā ar paša likuma mērķi - aizsargāt

iedzīvotāju intereses, attīstīt nekustamā īpašuma tirgu, kā arī

veicināt dzīvojamo māju sakopšanu (sk. lietas materiālu

2. sējuma 23. - 25. lpp.).

Šo priekšlikumu negatīvi vērtēja

arī atsevišķi Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas

deputāti. Tā, piemēram, minētās komisijas 2003. gada

9. decembra sēdē deputāts Jānis Lagzdiņš norādīja, ka

nav atbalstāma tāda Privatizācijas likuma 74. panta ceturtās

daļas redakcija, kādu iesniegusi Latvijas lielo pilsētu

asociācija, jo brīvo dzīvokļu skaits pēc tās pieņemšanas

nepalielināšoties (sk. lietas materiālu 1. sējuma

131. - 132. lpp.).

Tomēr Saeimas 2004. gada

19. februāra sēdē, izskatot likumprojektu "Grozījumi likumā

"Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju"" otrajā

lasījumā, tika atbalstīts Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības

komisijas priekšlikums Nr. 17, kas paredzēja Privatizācijas

likuma 74. panta ceturto daļu izteikt šādā redakcijā:

"Privatizācijai netiek nodotas valsts dzīvojamās mājas, par kuru

neprivatizēšanu un saglabāšanu valsts īpašumā Ministru kabinets

ir pieņēmis lēmumu, kā arī pašvaldības daudzdzīvokļu dzīvojamās

mājas, par kuru neprivatizēšanu un saglabāšanu pašvaldību īpašumā

attiecīgā pašvaldības dome (padome) ir pieņēmusi lēmumu. Ja

dzīvojamā mājā esošs dzīvoklis, mākslinieka darbnīca vai

neapdzīvojamā telpa ir nodota īpašumā līdz dzīvojamās mājas

privatizācijai, vai arī tā ir viendzīvokļa dzīvojamā māja, tad

šāda dzīvojamā māja nododama privatizācijai likumā noteiktajā

kārtībā" (sk. lietas materiālu 1. sējuma

171. lpp.).

Iepazīstoties ar Saeimas sēdes

stenogrammu, redzams, ka otrā lasījuma laikā debates ne par

vienu no likumprojekta "Grozījumi likumā "Par valsts un

pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju"" normām nenotika

(sk. lietas materiālu 1. sējuma 106. -

111. lpp.).

Pēc tam Saeimas Juridiskais birojs

savā 2004. gada 12. marta atzinumā norādīja, ka

Privatizācijas likuma 74. panta ceturtajā daļā plānotie

grozījumi, pirmkārt, rada nevienlīdzīgu attieksmi pret valstij un

pašvaldībai piederošo dzīvokļu īrniekiem, jo visi īrnieki vēl

neesot paguvuši privatizēt tiem izīrētos dzīvokļus. Otrkārt,

tiekot pārkāpts īrnieku tiesiskās paļāvības princips, jo ikvienam

īrniekam tikušas piešķirtas tiesības privatizēt tam izīrēto

pašvaldības īpašumā esošo dzīvokli. Treškārt, neesot skaidrs

minētās normas mērķis - neesot zināms, vai tā spēšot nodrošināt

pašvaldības sociālās funkcijas īstenošanu (sk. lietas

materiālu 1. sējuma 94. - 100. lpp.).

Saeimas 2004. gada

7. aprīļa sēdē, kad likumprojekts "Grozījumi likumā "Par

valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju"" tika

izskatīts trešajā lasījumā, Saeima tomēr atbalstīja Valsts

pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšlikumu Nr. 30 un

pieņēma apstrīdēto normu (sk. lietas materiālu

1. sējuma 203. lpp.).

Arī šajā Saeimas sēdē, izskatot

likumprojektu, nenotika debates ne par vienu no priekšlikumiem,

nedz arī par apstrīdēto normu (sk. lietas materiālu

1. sējuma 112. - 117. lpp.).

Kaut arī likumā

nevar ietvert visas iespējamās situācijas, kas varētu rasties

normas piemērošanas rezultātā, šajā gadījumā par likumprojektu

atbildīgā komisija galvenokārt vadījusies tikai no atsevišķu

pašvaldību izteiktajiem priekšlikumiem, bet Saeima, pieņemot

apstrīdēto normu, vispār nav mēģinājusi paredzēt, kādā veidā ar

apstrīdētās normas palīdzību varētu tikt realizēts kā atbildes

rakstā, tā arī tiesas sēdē norādītais apstrīdētās normas

leģitīmais mērķis.

16. Sniedzot

informāciju lietas sagatavošanas gaitā, Ventspils pašvaldība

norādījusi, ka privatizācijai nenodotajās dzīvojamās mājās

neizīrētais dzīvojamais fonds "rodas lielākoties saskaņā ar

likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 28.2 pantu un

vientuļa īrnieka nāves gadījumos". Savukārt pirms lēmuma

pieņemšanas par konkrētas dzīvojamās mājas saglabāšanu

pašvaldības īpašumā tiekot izvērtēti un apkopoti dati par

attiecīgajā mājā dzīvojošo maznodrošināto personu skaitu, par

viņu pārvietošanu no īrētā dzīvokļa uz sociālo dzīvokli u.tml.

(sk. lietas materiālu 5. sējuma

122. lpp.).

Jelgavas pilsētas dome un Rīgas

dome, kā norādīts šā sprieduma 4.3. un 4.4. punktā,

apstrīdēto normu savā praksē nav piemērojušas (sk. lietas

materiālu 2. sējuma 44. - 51. lpp., 3. sējuma

128. lpp. un 4. sējuma 47. lpp.), savukārt, kā

atzina G. Ansiņš, visas dzīvojamās mājas, kuras Liepājas

pilsētas dome nolēmusi neprivatizēt un saglabāt savā īpašumā,

atrodas Liepājas speciālajā ekonomiskajā zonā.

Tiesas sēdē ne Saeimas pārstāvis,

ne pieaicinātās personas - G. Ansiņš un J. Vītoliņš -

nespēja norādīt citus konkrētus kritērijus, vadoties pēc kuriem

daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas ar izīrētiem dzīvokļiem, kā arī

atsevišķi izīrēti dzīvokļi varētu tikt saglabāti pašvaldības

īpašumā tās autonomo funkciju īstenošanai un nenodoti

privatizācijai.

Lai arī apstrīdēto normu Saeima

pieņēma tikai 2004. gada 7. aprīlī, no lietas

materiāliem redzams, ka atsevišķas pašvaldības, vēl nepastāvot

apstrīdētajā normā ietvertajam pilnvarojumam, jau kopš

1997. gada ir pieņēmušas lēmumus par daudzdzīvokļu dzīvojamo

māju, kurās dzīvokļi bija izīrēti, neprivatizēšanu. Piemēram,

Ventspils pilsētas dome 1997. gada 22. decembrī pieņēma

lēmumu Nr. 479 "Par pašvaldības sociālajiem īres namiem", ar

kuru 44 dzīvojamām mājām noteica sociālā īres nama statusu.

Atbilstoši minētajam lēmumam sociālo īres namu sarakstā tika

ietverti 3369 dzīvokļi, kuros dzīvoja 6827 iedzīvotāji (sk.

lietas materiālu 2. sējuma 104. - 107. lpp.).

1999. gada 26. aprīlī

Ventspils pilsētas dome pieņēma lēmumu Nr. 155 "Par izmaiņām

Ventspils pilsētas domes 1997. gada 22. decembra lēmumā

Nr. 479 "Par pašvaldības sociālajiem īres namiem""

(sk. lietas materiālu 2. sējuma 108. lpp.).

Ar šo lēmumu no sociālo īres namu saraksta tika izslēgtas divas

dzīvojamās mājas, kurās bija 78 dzīvokļi un kopumā 134

iedzīvotāji.

2000. gada 26. jūnijā

Ventspils pilsētas dome pieņēma lēmumu Nr. 244 "Par izmaiņām

Ventspils pilsētas domes 1997. gada 22. decembra lēmumā

Nr. 479 "Par pašvaldības sociālajiem īres namiem"".

Ar šo lēmumu sociālo īres namu saraksts tika papildināts vēl ar

21 māju ar 1230 dzīvokļiem, kuros dzīvoja 2973 iedzīvotāji

(sk. lietas materiālu 2. sējuma 109. - 110.

lpp.).

Pēc nepilniem diviem mēnešiem -

2000. gada 21. augustā - Ventspils pilsētas dome, pieņemot lēmumu

Nr. 316 "Par izmaiņām Ventspils pilsētas domes 1997. gada

22. decembra lēmumā Nr. 479 "Par pašvaldības sociālajiem īres

namiem"", sociālā īres nama statusu piešķīra vēl 17 daudzdzīvokļu

dzīvojamām mājām (sk. lietas materiālu 2. sējuma

151. lpp.). Šajās mājās esošo dzīvokļu un iedzīvotāju

skaitu pašvaldība Satversmes tiesai nav norādījusi.

Tādējādi Ventspilī, izveidojot

sociālo māju sarakstu, privatizācijai kopumā nav nodotas vismaz

80 daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, kurās dzīvo aptuveni

10 000 iedzīvotāju. Savukārt no Saeimas sniegtās

informācijas redzams, ka 2006. gada 1. janvārī

Ventspilī palīdzības saņemšanai dzīvokļa jautājumu risināšanā ir

reģistrētas 196 personas (ģimenes) (sk. lietas materiālu

5. sējuma 202. lpp.). Vienlaikus, kā tiesas sēdē

atzina J. Vītoliņš, daudzdzīvokļu dzīvojamā māja, kurā

pašvaldības īpašumā esošu dzīvokli īrējusi viņa ģimene, nav

ietverta sociālo dzīvojamo māju sarakstā, bet tikusi nodota

privatizācijai.

Kā liecina lietā esošie materiāli,

apstākļos, kad personām, kurām Privatizācijas likums paredzēja

tiesības privatizēt to īrētos dzīvokļus, pašvaldība liegusi to

darīt, personas vērsušās daudzās valsts institūcijās, arī

tiesībaizsardzības institūcijās, ar sūdzībām par Ventspils

pilsētas domes rīcību (sk. lietas materiālu

3. sējuma 167. - 176. lpp.).

Piemēram, 2002. gada

30. oktobrī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts

paplašinātā sastāvā noraidījis Ventspils pilsētas domes kasācijas

sūdzību un atstājis spēkā Kurzemes apgabaltiesas Civillietu

kolēģijas 2002. gada 21. maija spriedumu. Minētajā

Kurzemes apgabaltiesas Civillietu kolēģijas spriedumā tika

konstatēts, ka Ventspils pilsētas domes 2000. gada

26. jūnija lēmums Nr. 244 "Par izmaiņām Ventspils

pilsētas domes 1997. gada 22. decembra lēmumā

Nr. 479 "Par pašvaldības sociālajiem īres namiem"" daļā par

sociālā īres nama statusa noteikšanu mājai Ventspilī, Inženieru

ielā 75 ir prettiesisks. Senāts secinājis, ka Ventspils dome,

nosakot sociālā īres nama statusu minētajai mājai, pārkāpusi

likumu un aizskārusi personas tiesības. Tā "ignorējusi likuma

"Par sociālajiem dzīvokļiem un sociālajām dzīvojamām mājām" 4.

panta otrajā daļā noteikto, ka sociālās dzīvojamās mājas statusu

var noteikt šim nolūkam celtām vai pārveidotām neizīrētām

pašvaldības īpašumā esošajām dzīvojamām mājām"(sk. lietas

materiālu 3. sējuma 177. - 180. lpp.).

2004. gada 17. maijā -

piecas dienas pēc apstrīdētās normas stāšanās spēkā - Ventspils

pilsētas pašvaldība, atzīstot par spēku zaudējušu savu

1997. gada 22. decembra lēmumu Nr. 479 "Par

pašvaldības īres namiem" un papildus atsaucoties uz apstrīdēto

normu, pieņēma vairāk nekā simts lēmumu (Nr. 155 -

Nr. 360), ar kuriem tos pašus iepriekšminētos sociālos īres

namus atkārtoti atzina par neprivatizējamiem un saglabājamiem

pašvaldības īpašumā (sk. lietas materiālu 2. sējuma

111. - 204. lpp.). Tostarp, iekļaujot arī Inženieru

ielas 75. namu neprivatizējamo objektu sarakstā, nav ticis

izpildīts pat iepriekšminētais Augstākās tiesas Senāta spriedums,

kurā tika atzīts, ka pašvaldības lēmums par Inženieru ielas

75. nama nenodošanu privatizācijai ir nelikumīgs

(sk. lietas materiālu 2. sējuma

163. lpp.).

Bez tam, kā liecina lietai

pievienotie Administratīvās rajona tiesas un Administratīvās

apgabaltiesas nolēmumi, ievērojams skaits no privatizācijai

nenodoto māju iedzīvotājiem, apstrīdot Ventspils pašvaldības

darbības likumību šajā jomā, ir vērsušies tiesā

(sk. lietas materiālu 3. sējuma 186. -

209. lpp. un 5. sējuma 139. - 153. lpp.).

Arī Ventspils pilsētas prokuratūra

vērsusies Ventspils pilsētas domē ar protestu, uzskatot, ka "ar

lēmumiem nepieļaut dzīvokļu privatizāciju pašvaldība ierobežo

savā teritorijā likumus, kurus pieņēmusi Latvijas Republikas

Saeima un kuri attiecas uz visiem valsts iedzīvotājiem. Latvijas

Republikas Saeima ar likumu "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo

māju privatizāciju" nav deleģējusi pilnvaras Ventspils pilsētas

domei tiesības izlemt jautājumu par dzīvokļu privatizāciju, bet

gan noteikusi kārtību, kas jāveic pašvaldībai, lai indivīds

varētu izlietot tiesības, ko tam piešķir centrālā vara"

(sk. lietas materiālu 3. sējuma 132. lpp.).

Tomēr Ventspils pašvaldība, nolemjot, ka 2004. gada

17. maija lēmumi pilnībā atbilst lietderības apsvērumiem,

atteikusies apmierināt prokuratūras protestu. Pēc tam Ventspils

rajona prokuratūra Administratīvajā rajona tiesā iesniegusi

pieteikumu, lūdzot atcelt 28 Ventspils pilsētas domes lēmumus, ar

kuriem netika nodotas privatizācijai vairākas dzīvojamās mājas

(sk. lietas materiālu 5. sējuma 123. -

126. lpp.).

Kā liecina šajā lietā esošie

materiāli un norādīts arī administratīvo tiesu nolēmumos un

prokuratūras protestā, Liepājas un Ventspils pašvaldības

neprivatizējamo māju dzīvokļu īrniekiem par šādiem viņiem

nelabvēlīgiem administratīvajiem aktiem, pārkāpjot APL

nosacījumu, nav pat paziņojušas.

Apstrīdētās normas pieņemšana

galvenokārt bijusi vērsta uz to, lai atsevišķas pašvaldības

varētu izvairīties no Privatizācijas likuma pildīšanas. Par to

liecina arī valsts aģentūras "Mājokļu aģentūra" direktora

vietnieka Induļa Krauzes teiktais Saeimas Valsts pārvaldes un

pašvaldības komisijas 2003. gada 3. decembra sēdē:

"Šādu normu izmantos tikai nedaudzas pašvaldības, gandrīz visas

godprātīgi ir pildījušas likumu un mājas ir nodotas

privatizācijai" (sk. lietas materiālu 1. sējuma

130. lpp.).

Pēc Satversmes tiesas sēdes šajā

lietā Saeima 2006. gada 18. maijā, izskatot

likumprojektu "Grozījumi likumā "Par valsts un pašvaldību

dzīvojamo māju privatizāciju"" trešajā lasījumā, atbalstīja

deputātes A. Kalniņas priekšlikumu un nolēma atgriezties pie

tiesiskā regulējuma, kāds bija spēkā pirms apstrīdētās normas

pieņemšanas. Proti, atkal tika noteikts, ka pašvaldība ar savu

lēmumu privatizācijai var nenodot tikai neizīrētās

dzīvojamās mājas vai neizīrētos dzīvokļus (sk.

likumprojekta "Grozījumi likumā "Par valsts un pašvaldību

dzīvojamo māju

privatizāciju"" 14. priekšlikumu. http://www.saeima.lv/saeima8/mek_reg.fre,

aplūkots 2006. gada 29. maijā).

Vienlaikus Valsts pārvaldes un

pašvaldības komisija bija sagatavojusi arī priekšlikumu

papildināt Privatizācijas likuma pārejas noteikumus ar

40. punktu šādā redakcijā:

"Ja iesniegumi par īpašuma tiesību

iegūšanu uz dzīvokli, neapdzīvojamo telpu vai mākslinieka

darbnīcu līdz dzīvojamās mājas privatizācijai iesniegti

privatizācijas komisijai līdz 2006. gada 30. jūnijam un

pašvaldības dome (padome) līdz minētajam termiņam nav pieņēmusi

lēmumu par dzīvokļa vai dzīvojamās mājas, kurā atrodas attiecīgās

telpas, neprivatizēšanu un saglabāšanu pašvaldības īpašumā,

privatizācijas komisija iesniegumu izskata un lēmumu par

dzīvokļa, neapdzīvojamās telpas vai mākslinieka darbnīcas

privatizāciju pieņem, ievērojot šā likuma 74. panta piektās

daļas noteikumus, kas stājušies spēkā 2006. gada

1. jūlijā" (sk. likumprojekta "Grozījumi likumā "Par

valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju""

24. priekšlikumu.

http://www.saeima.lv/saeima8/mek_reg.fre, aplūkots

2006. gada 29. maijā).

Kaut arī Saeima šo nodomu

neatbalstīja, redzams, ka tika plānots liegt dzīvojamo telpu

privatizācijas tiesības tām personām, attiecībā uz kurām

apstrīdētā norma bija piemērota. Saeimas deputāts V. Agešins

norādīja, ka 24. priekšlikums "ir pretrunā ar atbalstīto

14. priekšlikumu un visu pagriež otrādi, un pēc būtības

legalizē atteikumus cilvēkiem privatizēt savu dzīvokli"

[sk. Saeimas 2006. gada 18. maija sēdes

stenogrammu. Latvijas Vēstnesis, 2006. gada 25. maijs,

Nr. 81 (3449)].

Tādējādi apstrīdētās normas

pieņemšanas gaitas detalizēta analīze liecina, ka, neraugoties uz

dažādu valsts institūciju iebildumiem, apstrīdētā norma pēc

būtības galvenokārt ir kalpojusi tikai kā funkcionāls līdzeklis,

lai, expressis verbis atsaucoties uz pašvaldības

funkciju realizāciju un rūpēm par mazturīgiem iedzīvotājiem,

dažas pašvaldības varētu attaisnot savu iepriekšējo ilgstošo

prettiesisko darbību dzīvokļu privatizācijas jomā.

17. Lai noskaidrotu

apstrīdētās normas jēgu kopsakarā ar citām normām, t.i.,

izmantojot sistēmisko interpretācijas metodi,

jāizpēta:

1) vai apstrīdētās normas mērķis

atbilst Privatizācijas likuma mērķim;

2) vai pastāv leģitīmi līdzekļi

(mehānisms) Saeimas norādīto mērķu sasniegšanai kā pašā

Privatizācijas likumā, tā arī citos Saeimas minētajos

likumos.

Proti, vai un kādā veidā,

nenododot izīrētos dzīvokļus privatizācijai, ar apstrīdētās

normas palīdzību varētu tikt "realizētas likumos noteiktās

pašvaldības funkcijas" - nodrošināt ar dzīvojamām telpām sociāli

mazaizsargātās personas, sniegt palīdzību mazturīgiem pašvaldības

iedzīvotājiem un nodrošināt pašvaldību ar pietiekamu sociālo māju

skaitu.

Kā jau tika norādīts,

Privatizācijas likuma 2. pants noteic, ka šā likuma

mērķis ir "attīstīt nekustamā īpašuma tirgu un veicināt

dzīvojamo māju sakopšanu, aizsargājot iedzīvotāju intereses".

Šajā likumā nav minētas ne galvenās pašvaldību funkcijas, kuru

realizācijai būtu nepieciešams saglabāt pašvaldības īpašumā

atsevišķas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas un dzīvokļus, ne arī

kritēriji, pēc kuriem vadoties kādu dzīvojamo māju vai kādu

izīrētu dzīvokli varētu atzīt par neprivatizējamu. Privatizācijas

likums nenoteic, piemēram, kārtību, kādā māju varētu atzīt par

neprivatizējamu, ja to nevēlas lielākā daļa šīs mājas īrnieku.

Tas neparedz priekšnoteikumus, kas kalpotu par likumīgu pamatu

īrnieku "pārvietošanai" no īrētā dzīvokļa uz sociālo dzīvokli.

Tāpat nav norādīts konkrēts sociāli mazaizsargāto personu

īpatsvars, kas būtu nepieciešams, lai daudzdzīvokļu dzīvojamo

māju varētu nenodot privatizācijai.

Nav pamatots ne S. Šķestera,

ne arī J. Vītoliņa tiesas sēdē apgalvotais, ka pašvaldības

īpašumā esošo izīrēto dzīvokļu privatizācija būtu uzskatāma tikai

par zināma veida privilēģiju. Tieši otrādi - likumdevējs par

Privatizācijas likuma pamatmērķi ir noteicis īrnieka tiesības

privatizēt savu īrēto dzīvokli. Pašvaldībām tas nav devis

tiesības rīkoties ar to īpašumā esošo un iedzīvotājiem izīrēto

dzīvojamo fondu, bet gan uzlicis pienākumu likumā noteiktajā

kārtībā nodrošināt privatizācijas procesa īstenošanu.

17.1. Analizējot

apstrīdēto normu kopsakarā ar citiem normatīvajiem aktiem un

tiesību principiem, jānorāda, ka gan atbildes rakstā, gan tiesas

sēdē Saeimas pārstāvis norādīja uz vairākiem likumiem un

starptautisko tiesību aktu normām, kuru īstenošanai esot

nepieciešama apstrīdētā norma. Līdzīgi likumi ir minēti arī

Ventspils un Liepājas pilsētu pašvaldību administratīvajos aktos,

ar kuriem tika nolemts nenododot privatizācijai ievērojamu skaitu

daudzdzīvokļu dzīvojamo māju.

Satversmes tiesa piekrīt, ka

pašvaldībām ir pienākums sniegt palīdzību iedzīvotājiem dzīvokļa

jautājumu risināšanā, jo to noteic likuma "Par pašvaldībām"

15. panta pirmās daļas 9. punkts. Gan Saeima, gan arī

J. Vītoliņš un G. Ansiņš kā galvenos palīdzības veidus

min likuma "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā"

3. panta 1. - 3. punktā noteiktos: pašvaldībai

piederošas vai uz likuma pamata pašvaldības lietojumā esošas

dzīvojamās telpas izīrēšanu, sociālā dzīvokļa izīrēšanu un

nodrošināšanu ar pagaidu dzīvojamo telpu. Taču, kā pamatoti

norādīja Pieteikuma iesniedzējs, arī I. Oša un

R. Freimane, minētie palīdzības veidi ir realizējami tikai

tādos gadījumos, kad dzīvojamās telpas un dzīvokļi nav likumā

noteiktajā kārtībā jau izīrēti citām personām.

Šajā gadījumā Saeima, atsaucoties

tikai uz likuma "Par sociālajiem dzīvokļiem un sociālajām

dzīvojamām mājām" 5. panta pirmo daļu, bet neņemot vērā,

piemēram, šā paša likuma 4. pantu, nepamatoti uzskata, ka

izīrētos dzīvokļus varētu pārvērst par sociālajiem dzīvokļiem. Šā

likuma 5. pantā paredzētais attiecināms uz dzīvokli, kam

piešķirts sociālā dzīvokļa statuss. Taču saskaņā ar 4. panta

trešo daļu sociālā dzīvokļa statusu var noteikt tikai, pirmkārt,

neizīrētiem pašvaldības īpašumā esošiem dzīvokļiem; otrkārt,

pašvaldības īpašumā esošajiem dzīvokļiem, kurus īrē sociāli

maznodrošinātas personas (ģimenes), ja tās rakstveidā ir

izteikušas vēlēšanos īrēt sociālo dzīvokli un to rīcībā esošā

dzīvokļa platība nepārsniedz Ministru kabineta noteikumos

paredzēto normu. Pēdējā gadījumā pašvaldības dome (padome)

personas īrētajam dzīvoklim var noteikt sociālā dzīvokļa statusu

tikai tad, ja dzīvokļa īrnieks rakstveidā izteicis vēlēšanos

izbeigt līdzšinējo dzīvojamās telpas īres līgumu un noslēgt jaunu

- sociālā dzīvokļa īres līgumu (likuma 4. panta ceturtā daļa).

J. Vītoliņa tiesas sēdē minētais pētījums par maznodrošināto

īrnieku īpatsvaru atsevišķās dzīvojamās mājās nevar kalpot par

likumīgu pamatu šo dzīvojamo māju pārvēršanai par sociālajām

dzīvojamām mājām.

17.2. Nevar atzīt par

pamatotu arī atsaukšanos uz Repatriācijas likuma 8. panta

otro daļu, kas paredz, ka "pašvaldība sniedz repatriantam

palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā saskaņā ar likumu "Par

pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā"". Lai arī šā

likuma 14. panta pirmās daļas 4. punkts paredz, ka

pirmām kārtām ar dzīvojamo telpu nodrošināmi repatrianti, kuri

izceļojuši no Latvijas līdz 1990. gada 4. maijam un

kuriem nav iespējams likumā noteiktajā kārtībā iemitināties pirms

izceļošanas no Latvijas aizņemtajā dzīvojamā telpā, tomēr

dzīvoklis, par kura neprivatizēšanu un saglabāšanu pašvaldības

īpašumā, pamatojoties uz apstrīdēto normu, ir pieņemts attiecīgs

pašvaldības lēmums, repatriantam nevar tikt piedāvāts. Ir jāņem

vērā, ka šajā dzīvoklī arī pēc minētā pašvaldības lēmuma

pieņemšanas joprojām turpina dzīvot tā iepriekšējais īrnieks, lai

arī tam ir liegtas dzīvokļa privatizācijas tiesības.

Savukārt Bērnu tiesību

aizsardzības likuma 66. panta otrās daļas 1. punkts

vienīgi vispārīgi noteic, ka pašvaldība atbilstoši likumam sniedz

palīdzību un atbalstu ģimenēm, kurās ir bērni, garantējot

ikvienam pašvaldības teritorijā dzīvojošam bērnam pajumti,

siltumu, apģērbu un vecumam un veselības stāvoklim atbilstošu

uzturu.

Nevar atzīt par pamatotu Saeimas

atsaukšanos uz likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 26.,

28.2, 28.4, 36.1,

36.2 un 363. pantu. Likuma "Par

dzīvojamo telpu īri" 26. pants - valsts un pašvaldību

dienesta dzīvokļu īre, 28.2 pants - dzīvojamās telpas

īres līguma izbeigšana, ja īrnieks ir parādā īres maksu un maksu

par pamatpakalpojumiem, un 28.4 pants - dzīvojamās

telpas īres līguma izbeigšana sakarā ar mājas (dzīvojamās telpas)

kapitālo remontu vispār neattiecas uz apskatāmo jautājumu, jo

regulē no tā atšķirīgas tiesiskās attiecības. Savukārt likuma

"Par dzīvojamo telpu īri" 36.1 pants noteic īrnieku

kategorijas, kurām tiek nodrošināta palīdzība, 36.2

pants - bāriņtiesu (pagasttiesu) un pašvaldības pienākumus

palīdzības nodrošināšanā, bet 36.3 pants - pašvaldības

vispārīgus pienākumus atsevišķu personu grupu nodrošināšanā ar

dzīvojamo telpu. Lai pašvaldības varētu izpildīt šajās normās

noteikto pienākumu, ir nepieciešamas dzīvojamās telpas, kas nav

izīrētas.

Likumam, kas noteic personas

tiesību ierobežojumu, ir jābūt precīzāk formulētam nekā likumam,

kas piešķir tiesības vai citus labumus, tam ir jābūt pietiekami

konkrētam un paredzamam. Likuma noteiktības prasība izriet ne

vien no tiesiskās drošības principa, bet arī no varas dalīšanas

principa, jo likumdevējam, nevis likuma piemērotājam ir jāformulē

likuma būtiskie nosacījumi. Tomēr tas apstāklis, ka pašvaldībām

ir piešķirta rīcības brīvība un autonomija, nedrīkst kalpot par

attaisnojumu patvaļīgai darbībai, kā arī vispārējo tiesību

principu ignorēšanai.

Tā kā

apstrīdētā norma neparedz ne pašvaldībām deleģēto pilnvaru

apjomu, ne to īstenošanas līdzekļus, Saeimas norādīto mērķi ar šo

normu nav iespējams sasniegt.

18. Tiesas sēdē

Pieteikuma iesniedzēja pārstāve G. Līce īpaši uzsvēra, ka

apstrīdētā norma pārkāpjot tiesiskās paļāvības principu. Proti,

īrnieki esot paļāvušies uz regulējumu, kas pastāvējis līdz

apstrīdētās normas pieņemšanai un ļāvis privatizēt tiem izīrētos

pašvaldības īpašumā esošos dzīvokļus.

No Satversmes 1. panta - kurš

atzīstams par vienu no Latvijas Republikas kā demokrātiskas un

tiesiskas valsts stūrakmeņiem - izrietošo principu uzdevums ir

nodrošināt to, ka citas tiesību normas, arī Satversmē ietvertās,

tiek piemērotas pareizi un to piemērošana, kā arī piemērošanas

rezultāts pilnībā atbilst tiesiskas valsts prasībām. Piemēram,

Satversmes 1. pants neliedz likumdevējam izdarīt pastāvošajā

tiesiskajā regulējumā tādus grozījumus, kuri atbilst Satversmei.

Tomēr demokrātiskā un tiesiskā valstī tiesiskās paļāvības

princips prasa, lai, izdarot šādus grozījumus, tiktu paredzēta

saudzējoša pāreja uz jauno regulējumu (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

Nr. 2005-12-0103 24. punktu).

Tiesiskās paļāvības princips arī

noteic, ka valsts iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām

attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem, jāievēro

tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā ar

konkrēto tiesību normu. Savukārt indivīds atbilstoši šim

principam var paļauties uz likumīgi izdotas tiesību normas

pastāvību un nemainīgumu. Viņš droši var plānot savu nākotni

saistībā ar tiesībām, ko šī norma piešķīrusi. Tiesiskās paļāvības

principa darbībā nozīme ir arī tam, vai personas paļaušanās uz

tiesību normu ir likumīga, pamatota un saprātīga, kā arī vai

tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un

nemainīgs, lai tam varētu uzticēties (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 19. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu).

Vērtējot, vai tiesiskās paļāvības

princips šajā lietā ir pārkāpts, jānoskaidro:

1) vai pašvaldības īpašumā esošo

dzīvokļu īrniekiem bija tiesības paļauties uz to, ka tiesiskais

regulējums netiks mainīts;

2) vai šāda paļaušanās bija

saprātīga un pamatota;

3) vai likumdevējs, atkāpjoties no

iepriekšējā tiesiskā regulējuma, bija paredzējis saudzējošu

pāreju uz jauno regulējumu.

Visupirms ir jāņem vērā, ka

apstrīdētā norma būtiski mainīja līdz tam pastāvējušo kārtību,

kādā bija iespējams privatizēt pašvaldībai piederošās dzīvojamās

telpas, kas personām izīrētas. Analizējot gan Privatizācijas

likuma sākotnējo redakciju, gan vēlāk tajā izdarītos grozījumus,

nākas secināt, ka līdz apstrīdētās normas pieņemšanai

Privatizācijas likumā netika ietverts regulējums, kas kaut

netieši liecinātu par to, ka Saeima iecerējusi paplašināt

pašvaldības funkcijas un noteikt jaunu kārtību izīrēto

pašvaldības īpašumā esošo dzīvokļu privatizācijā. Arī Saeimas

Juridiskais birojs, Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes

lietās sekretariāts un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu

ministrija norādījusi, ka apstrīdētās normas pieņemšana pārkāpšot

tiesiskās paļāvības principu un ka īrniekiem būtu dodama iespēja

privatizēt tiem izīrētos pašvaldības īpašumā esošos dzīvokļus

(sk. lietas materiālu 1. sējuma 94. -

100. lpp., 2. sējuma 22. - 25. lpp.).

Satversmes tiesa atzīst, ka

tiesiskais regulējums, kas pastāvēja pirms apstrīdētās normas

pieņemšanas, bija pietiekami skaidri radījis minētajiem īrniekiem

tiesisko paļāvību uz to, ka tiesības privatizēt tiem izīrētos

dzīvokļus tiks nodrošinātas atbilstoši Privatizācijas likuma

mērķiem, vispārīgajiem noteikumiem un šā likuma 83. pantā

noteiktajiem termiņiem.

Tādējādi

īrnieku paļaušanās uz to, ka tiesības privatizēt tiem izīrētos

dzīvokļus netiks liegtas, atzīstama par saprātīgu un

pamatotu.

19. Vērtējot, vai

likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir nodrošinājis pēc

iespējas saudzīgāku pāreju uz jauno regulējumu, ir jāpievērš

uzmanība tam, cik lielā mērā jaunais tiesiskais regulējums

pasliktina personas tiesisko stāvoklī, kā arī tam, cik efektīvi

indivīds var aizsargāties pret apstrīdētās normas piemērošanas

rezultātiem jeb sekām. Saeima atbildes rakstā norāda, ka īrnieku

tiesisko stāvokli apstrīdētā norma nepasliktināšot, jo

pašvaldības lēmumu par konkrētas dzīvojamās mājas neprivatizēšanu

un saglabāšanu pašvaldības īpašumā varēšot pārsūdzēt

administratīvajā tiesā.

Šajā gadījumā tiesības vērsties

administratīvajā tiesā nevar tikt atzītas par efektīvu

tiesībaizsardzības līdzekli. Ir jāņem vērā, ka apstrīdētajā normā

nav ietverti kritēriji, pēc kuriem pašvaldībai būtu tiesības lemt

par kādas dzīvojamās mājas neprivatizēšanu un saglabāšanu savā

īpašumā. Tiesai, pārbaudot un izvērtējot šāda pašvaldības lēmuma

tiesiskumu, faktiski nav iespējams izsekot tiem apsvērumiem, kas

patiesībā kalpojuši par pamatu attiecīgā lēmuma

pieņemšanai.

Līdz ar to

pastāv iespēja, ka persona netiek pietiekami aizsargāta pret

patvaļīgu vietējās varas iejaukšanos tai ar likumu garantētajās

tiesībās.

20. Izvērtējot, vai

apstrīdētā norma nepasliktina personas stāvokli, jāņem vērā tas,

ka lielākā daļa pašvaldību godprātīgi pildījušas Privatizācijas

likuma prasības un nav izmantojušas apstrīdēto normu, tādējādi

ļaujot personām privatizēt tām izīrētos dzīvokļus. Vienīgi dažas

pašvaldības, nenorādot konkrētas funkcijas, ir pieņēmušas virkni

lēmumu, kuru rezultātā privatizācijai netika nodoti vairāki

tūkstoši dzīvokļu. Apstrīdētā norma faktiski radījusi

priekšnoteikumu tam, ka ļoti daudzu īrnieku tiesiskais stāvoklis

ar pašvaldības pieņemtu lēmumu starpniecību tika pasliktināts.

Proti, īrnieki tā vietā, lai varētu īstenot savas tiesības

privatizēt tiem izīrētos dzīvokļus, ir spiesti vērsties

tiesībaizsardzības iestādēs - tiesā un

prokuratūrā.

Tādējādi

Saeima, pieņemot apstrīdēto normu, nav izvērtējusi sekas, kas pēc

šīs normas piemērošanas varētu rasties izīrēto dzīvokļu

īrniekiem.

Līdz ar to

apstrīdētajai normai nav leģitīma mērķa.

21. Tā kā

ierobežojumam, kas izriet no apstrīdētās normas, trūkst leģitīma

mērķa, nav nepieciešams izvērtēt šā ierobežojuma atbilstību

samērīguma principam.

22. Saeima atbildes

rakstā, pamatojot apstrīdētās normas pieņemšanas nepieciešamību,

kā argumentu min ANO Ekonomikas un sociālās padomes Ekonomisko,

sociālo un kultūras tiesību komitejas 2004. gada

14. decembra noslēguma secinājumu Nr.E/C.12/1/Add.103

26. punktu (sk: UN Concluding Observations of the

Committee on Economic, Social and Cultural Rights: Italy

14/12/2004, E/C. 12/1/Add.103 para. 26) un 2005. gada

23. jūnija noslēguma secinājumu Nr.E/C.12/1/Add.109

18. punktu (sk: UN Concluding Observations of the

Committee on Economic, Social and Cultural Rights: Norway

23/06/2005, E/C. 12/1/Add.109 para. 18).

Minētajos dokumentos secinātais ir

vērtējams kā pietiekami autoritatīvs viedoklis, kas konkrētas

problēmas risināšanā atsevišķai valstij iesaka izvēlēties

optimālo rīcības modeli. Kaut arī Latvijas Republikā

privatizācijas rezultātā radusies situācija nekustamā īpašuma

jomā - galvenokārt vēsturisku iemeslu dēļ - ir citāda nekā

minētajos dokumentos norādītajās valstīs, tomēr nevar noliegt, ka

Latvijā pastāv neatrisinātas ekonomiskās un tiesiskās problēmas

mājokļu un nekustamā īpašuma tirgus jomā. Satversmes tiesa ir

norādījusi uz nepietiekamu valsts rīcību mājokļu jautājumu

risināšanā pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas vairāk nekā

desmit gadu garumā un līdz ar to nepietiekamu lēto dzīvokļu

pieejamību valstī. Valsts palīdzība pašvaldībām, piemēram,

mērķdotāciju piešķiršana šīm vajadzībām, tika uzsākta tikai nesen

(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. marta sprieduma lietā

Nr. 2005-16-01 15.2. un 17.6. punktu).

Tomēr normatīvie akti pašvaldībām

arī līdz šim ir piešķīruši dažādas iespējas sniegt palīdzību

dzīvokļa jautājumu risināšanā. Tā saskaņā ar likuma "Par

palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" 11. panta pirmo

daļu pašvaldība šīm vajadzībām var izmantot no valsts pārņemtos

neizīrētos dzīvokļus, bet šā likuma 12. panta otrajā daļā

paredzētajos gadījumos pašvaldība atbrīvojušās dzīvojamās telpas

nekavējoties ņem uzskaitē un iekļauj neizīrēto dzīvojamo telpu

sarakstā. Ja persona nav izmantojusi Privatizācijas likumā

noteiktās tiesības privatizēt tai izīrēto pašvaldības īpašumā

esošo dzīvokli, pašvaldība, pamatojoties uz Valsts un pašvaldību

mantas atsavināšanas likuma 4. panta pirmo daļu un

5. panta pirmo un otro daļu, var attiecīgo dzīvokli paturēt

savā īpašumā. Bez tam pašvaldība saskaņā ar likuma "Par palīdzību

dzīvokļa jautājumu risināšanā" 3. pantu var izmantot arī vēl

citas iespējas sniegt palīdzību mazturīgiem iedzīvotājiem.

Pretēji Ventspils un Liepājas domes viedoklim, ka pašvaldību

autonomajās funkcijās "neietilpst jaunu dzīvojamo māju

celtniecība" (sk. lietas materiālu 2. sējuma

101. lpp. un 3. sējuma 3. lpp.), likuma "Par

sociālajiem dzīvokļiem un sociālajām dzīvojamām mājām"

4. panta otrā daļa noteic, ka sociālās dzīvojamās mājas

statusu var noteikt šim nolūkam celtām dzīvojamām mājām.

23. Lemjot par brīdi,

ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesai iespēju

robežās ir jāgādā, lai situācija, kāda varētu veidoties no šā

brīža, nenodarītu būtisku kaitējumu atsevišķu personu interesēm.

Satversmes tiesa uzskata, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto

normu, būtiski ir aizskāris pašvaldības īpašumā esošo dzīvokļu

īrnieku tiesības. Tiesas uzdevums ir mazināt šo pamattiesību

aizskārumu, kas radies, atsevišķām pašvaldībām piemērojot

apstrīdēto normu un ilgstoši neļaujot minētajiem īrniekiem

īstenot tiem Privatizācijas likumā noteiktās tiesības. Tāpēc

apstrīdētā norma par spēkā neesošu jāatzīst no tās izdošanas

brīža.

Satversmes tiesas likums

expressis verbis neparedz Satversmes tiesai pilnvaras

atjaunot regulējumu, kāds pastāvējis pirms apstrīdētās normas

pieņemšanas. Tomēr šā likuma 31. panta 12. punkts

noteic, ka Satversmes tiesas spriedumā var tikt ietverti "citi

tiesas nolēmumi". Saskaņā ar minēto punktu Satversmes tiesa ir

tiesīga noregulēt arī jautājumus, kas ir būtiski, lai pēc

apstrīdētā akta atzīšanas par spēku zaudējušu nerastos jauni

Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumi un attiecīgo normu

"izņemšana no aprites" neradītu traucējumus tiesiskajā regulējumā

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra

sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu).

Tādējādi, ja tas ir nepieciešams

un iespējams, Satversmes tiesa sava sprieduma nolēmumu daļā var

atzīt, ka juridisko spēku atgūst tā tiesību norma, kas bija spēkā

pirms tiesību normas, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību

normai.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt 2004. gada

7. aprīļa likuma "Grozījumi likumā "Par valsts un pašvaldību

dzīvojamo māju privatizāciju"" 13. panta pirmo daļu par

neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un

spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža.

2. Noteikt, ka likuma "Par

valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" 74. panta

piektā daļa ir spēkā redakcijā, kādā tā bija spēkā līdz

2004. gada 7. aprīļa likuma "Grozījumi likumā "Par

valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju""

pieņemšanai.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā

2006. gada 6. jūnijā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Endziņš