14. pants

Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu

izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību tiesiskās paļāvības

principam un samērīguma principam, kas izriet no Satversmes 1.

panta. Tāpat Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt apstrīdētās

normas atbilstību sociāli atbildīgas valsts principam, kas izriet

no Satversmē garantēto sociālo tiesību kopuma, kā arī Satversmes

109. pantā nostiprinātajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu.

Satversmes 1.pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga

demokrātiska republika. No šajā pantā ietvertā demokrātiskās

republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot

virkni tiesiskas valsts pamatprincipu, arī samērīguma un

tiesiskās paļāvības principus [sk. Satversmes tiesas 1998.gada

10.jūnija sprieduma lietā Nr.04-03(98) secinājumu daļu un

2000.gada 24.marta sprieduma lietā Nr.04-07(99) secinājumu daļas

3.punktu].

Ikviena tiesiska valsts atzīst tiesiskās paļāvības principu.

Šis princips noteic, ka valsts iestādēm ir jābūt konsekventām

attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un savā darbībā

jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties uz

konkrētā normatīvā akta pamata [sk. Satversmes tiesas

1998.gada 10.jūnija sprieduma lietā Nr.04-03(98) secinājumu

daļu].

Samērīguma princips ir uzskatāms par vienu no svarīgākajiem

demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatprincipiem. Tas vispārīgā

veidā noteic, ka starp valsts varas darbību, kas ierobežo

personas tiesības un tiesiskās intereses, un mērķi, ko valsts

vara ar šo darbību tiecas sasniegt, ir jābūt saprātīgām

attiecībām (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 27. februāra

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2006-41-01 11.

punktu). Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, ar leģitīmo

mērķi nesamērīgs ir apstrīdētās normas radītais ierobežojums

personu tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. Tādēļ Satversmes tiesa

uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēja argumenti par apstrīdētās

normas neatbilstību samērīguma principam aplūkojami, vērtējot tās

atbilstību Satversmes 109. pantā nostiprinātajām tiesībām uz

sociālo nodrošinājumu.

Latvijas konstitucionālais likumdevējs Satversmē iekļāvis

virkni sociālo tiesību. Tādējādi likumdevējs noteicis, ka Latvija

ir sociāli atbildīga valsts, proti, tāda valsts, kas likumdošanā,

pārvaldē un tiesas spriešanā cenšas iespējami plaši īstenot

sociālo taisnīgumu. Sociāli atbildīgas valsts mērķis ir

sabiedrībā izlīdzināt būtiskākās sociālās atšķirības un katrai

iedzīvotāju grupai nodrošināt atbilstošu dzīves standartu (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr.

2006-07-01 18. punktu).

Sociāli atbildīgas valsts principa saturs ir ievērojami

plašāks par jebkuras konkrētas sociālās tiesības saturu, tomēr

tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir viens no šā principa

raksturīgākajiem elementiem (sk., piemēram: Kovaļevska A.

Sociāli atbildīgas valsts princips. Jurista Vārds, 2008. gada 26.

augusts, Nr.32, 6.-13.lpp.). Tādēļ Satversmes tiesa uzskata,

ka Pieteikuma iesniedzēja argumenti par apstrīdētās normas

neatbilstību sociāli atbildīgas valsts principam arī ir

izvērtējami saistībā ar Satversmes 109. pantā ietvertajām

tiesībām uz sociālo nodrošinājumu.