15. pants

Satversmes 109. pants noteic: "Ikvienam ir tiesības

uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos

likumā noteiktajos gadījumos."

Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 109.

pantam, visupirms noskaidrojams, vai tā ietilpst tiesību uz

sociālo nodrošinājumu saturā.

Tiesības uz sociālo nodrošinājumu paredz valsts pienākumu

radīt efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās drošības

sistēmu. Tā kā tiesības uz sociālo nodrošinājumu pieder pie

sociālajām tiesībām, valstij ir rīcības brīvība to metožu un

mehānismu izvēlē, ar kādiem šīs tiesības īstenojamas (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma

lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu).

Tiesību uz sociālo nodrošinājumu saturs konkretizēts likumos,

kas noteic Latvijas sociālās drošības sistēmu, sevišķi likumā

"Par sociālo drošību". Viens no būtiskiem sociālās drošības

sistēmas elementiem ir sociālā apdrošināšana, kas plašāk regulēta

likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" un likumā "Par valsts

pensijām" (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 1. punktu un

2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 6.1.

punktu).

Satversmes tiesa atzīst, ka personai garantējamo sociālā

nodrošinājuma apjomu ietekmē valsts ekonomiskā situācija un

pieejamie resursi. Tomēr Satversmes tiesa jau iepriekš

norādījusi: "Ja likumdevējs, izmantojot savu kompetenci sociālās

politikas veidošanā un realizēšanā, kā arī sociālo tiesību apjoma

noteikšanā, Satversmē ir iekļāvis sociālās tiesības un šo tiesību

saturu ir konkretizējis likumos, tad tās ir kļuvušas par indivīda

tiesībām. Šādu tiesību realizāciju persona var prasīt no valsts,

kā arī var aizstāvēt šīs savas tiesības tiesā" (Satversmes

tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01

secinājumu daļas 2. punkts). Tātad, ja likumdevējs ir

izšķīries noteiktu sociālā nodrošinājuma kopumu garantēt likumā,

persona uz to iegūst subjektīvas tiesības.

Likuma "Par valsts pensijām" 26. pantā un pārejas noteikumu

15. punktā pensiju pārskatīšanas (kas sabiedrībā tiek dēvēta arī

par pensiju indeksāciju) kārtība bija noteikta jau kopš šā likuma

pieņemšanas brīža 1995. gada 2. novembrī. Pēc tam šī kārtība ir

mainīta vairākkārt, tomēr pensiju pārskatīšanas institūts kā tāds

ir pastāvējis vienmēr. Arī pašreiz spēkā esošajā likuma redakcijā

pensiju pārskatīšana ir paredzēta. Proti, likuma "Par valsts

pensijām" 26. pants noteic, ka valsts pensiju apmērs pārskatāms

reizi gadā 1.oktobrī, ņemot vērā faktisko patēriņa cenu indeksu.

Apstrīdētā norma pensiju pārskatīšanu aptur uz noteiktu laiku,

nosakot, ka valsts pensijas 2009. gadā pārskatītas netiek.

Tādējādi nākamā pensiju pārskatīšana paredzēta 2010. gada 1.

oktobrī. Līdz ar to apstrīdētā norma ir izņēmums no valstī

izveidotās sociālās drošības sistēmas (salīdzinājumam sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr.

2001-12-01 secinājumu daļas 2. punktu).

Papildus norādāms, ka pienākums periodiski pārskatīt valsts

pensiju apmēru izriet arī no starptautiskajām tiesībām. Tā ANO

Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja, kas izveidota,

lai uzraudzītu ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām,

sociālajām un kultūras tiesībām īstenošanu, norādījusi, ka

valstij regulāri jāseko sniegtā sociālā nodrošinājuma apmēra

pietiekamībai, lai garantētu, ka atbalsta saņēmēji var atļauties

preces un pakalpojumus, kas tiem nepieciešami paktā ietverto

tiesību īstenošanai (sk.: UN Committee on Economic, Social and

Cultural Rights, General Comment No. 19. The right to social

security, E/C.12/GC/19 4 February 2008, para 22).

Pienākums veikt pensiju pārskatīšanu ietverts arī atsevišķos

starptautiskos dokumentos - Eiropas Sociālās drošības kodeksa 65.

pantā un Eiropas sociālās hartas papildprotokola 4. pantā. Šos

dokumentus Latvija ir parakstījusi, bet vēl nav ratificējusi.

Tāpat, salīdzinot sociālās aizsardzības sistēmas, kādas tās

2009. gada 1. janvārī bijušas 27 Eiropas Savienības dalībvalstīs,

secināms, ka pensiju pārskatīšanai piemērojamie principi dažādās

valstīs ir atšķirīgi. Tomēr vecuma pensijas un invaliditātes

pensijas tiek periodiski pārskatītas pilnīgi visās valstīs

(sk.: Europan Commission, Mutual Information System on Social

Protection, Comparative Tables on Social Protection

http://ec.europa.eu/employment_social/missoc/db/public/compareTables.do,

aplūkots 22.10.2009.).

Apstrīdētā norma uz noteiktu laika

posmu atceļ personu tiesības uz to, ka valsts pensijas tiek

pārskatītas, un tādējādi ierobežo Satversmes 109. pantā

garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu.