17. pants

Lietā nav strīda par to, ka minētais ierobežojums

ir noteikts likumā. Tomēr lietā pastāv šaubas par to, vai likums

"Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"", kurā iekļauta

apstrīdētā norma, ir pieņemts pienācīgā kārtībā.

17.1. Likumprojekts "Grozījumi likumā "Par valsts

pensijām"" (Nr. 1139/Lp9) Saeimai iesniegts 2009. gada 11. martā.

Tas pieņemts steidzamības kārtā. Likumprojekts abos lasījumos

izskatīts 2009. gada 12. martā un priekšlikumu iesniegšanai

otrajam lasījumam noteikts tikai 15 minūšu termiņš.

Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka tas, vai

likums pieņemts pienācīgā kārtībā, izvērtējams saskaņā ar

Satversmes 21. pantu. Tajā ir ietverts princips, ka Saeima pati

nosaka sev darbības kārtību [sk. Satversmes tiesas 1998. gada

13. jūlija sprieduma lietā Nr. 03-04(98) secinājumu daļas 3.

punktu, 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03

secinājumu daļas 5. punktu un 2008. gada 16. decembra sprieduma

lietā Nr. 2008-09-0106 6.1. punktu]. Saeimas kārtības ruļļa

(turpmāk - Kārtības rullis) "mērķis ir noteikt tādu Saeimas darba

kārtību, kas, realizējot vairākuma gribu, vienlaikus garantē arī

mazākuma tiesības un nodrošina Saeimas darba efektivitāti"

[Satversmes tiesas 1998. gada 13. jūlija sprieduma lietā Nr.

03-04(98) secinājumu daļas 3. punkts].

Kārtības ruļļa 90. panta pirmās daļas pirmais teikums un otrā

daļa paredz: "Ja likumprojekts pieņemts pirmajā lasījumā, Saeima

lemj (54.p.) par termiņu, kādā iesniedzami priekšlikumi. Šo

termiņu nedrīkst noteikt īsāku par piecām dienām, izņemot

gadījumus, kad likumprojekts atzīts par steidzamu." Kārtības

rullis neparedz minimālo termiņu priekšlikumu iesniegšanai

otrajam lasījumam gadījumā, kad likumprojekts atzīts par

steidzamu.

Tomēr, lai arī minimālais termiņš priekšlikumu iesniegšanai

minētajā situācijā Kārtības rullī expressis verbis nav

noteikts, jāņem vērā, ka Kārtības rullis arī šādā gadījumā paredz

katram deputātam tiesības iesniegt priekšlikumus likumprojekta

otrajam lasījumam. Līdz ar to termiņam, ko Saeima noteic

priekšlikumu iesniegšanai steidzamam likumprojektam, ir jābūt

tādam, lai deputātam, kas vēlas iesniegt priekšlikumu, būtu

iespēja to noformēt atbilstoši Kārtības ruļļa prasībām.

Konkrētajā gadījumā jāņem vērā, ka minētajā likumprojektā bija

tikai divi panti. Kā redzams no otrajam lasījumam sagatavotā

priekšlikumu apkopojuma, noteiktais termiņš bija pietiekams, lai

deputāti, kā arī Saeimas Juridiskais birojs savus priekšlikumus

varētu noformulēt un iesniegt.

Līdz ar to priekšlikumu iesniegšanai noteiktais laiks - 15

minūtes -konkrētajā gadījumā nav uzskatāms par Kārtības ruļļa

pārkāpumu.

17.2. Saeimas atbildes rakstā ir norādīts, ka viedokli

par likumprojektu sniegusi Latvijas Darba devēju konfederācija,

Brīvo arodbiedrību savienība un Pensionāru federācija.

No lietas materiāliem tomēr nav gūstams apstiprinājums tam, ka

konsultācijas par apstrīdēto normu būtu notikušas. 2009. gada 13.

februārī Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes Sociālās

drošības apakšpadomes sēdē vispārīgi tika spriests par plānotajām

aktivitātēm valsts sociālās apdrošināšanas jomā, tostarp par

jautājumiem, kas skar valsts pensiju pārskatīšanu. Sēdē visas

Saeimas atbildes rakstā minētās organizācijas atbalstījušas

pensiju turpmāku pārskatīšanu atbilstoši spēkā esošajiem

normatīvajiem aktiem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 121.

lp.).

Nedz Kārtības rullis, nedz arī kāds cits likums neparedz, ka,

pieņemot normas, kas skar pensiju pārskatīšanu, likumdevējam būtu

kādā īpašā formā jāuzklausa kādas konkrētas organizācijas vai

personas, vai arī ka negatīvs šādu organizāciju vai personu

viedoklis liegtu likumdevējam konkrētās normas pieņemt.

Tomēr norādāms, ka demokrātiskā valstī skarto sabiedrības

grupu iesaistīšana lēmumu pieņemšanas procesā ir nozīmīgs

pilsoniskās sabiedrības līdzdalības veicināšanas mehānisms. Īpaši

vēlams attiecīgo sabiedrības grupu viedokli uzklausīt būtu tādās

situācijās, kad pieņemamais normatīvais akts ierobežo tām

Satversmē garantētās pamattiesības.

Satversmes tiesa ir secinājusi: "taisnīguma princips prasa

panākt iespējami taisnīgāku līdzsvaru starp dažādu sabiedrības

locekļu pretrunīgajām interesēm. Viens no šā principa īstenošanas

ceļiem ir nodrošināt personas līdzdalības tiesību ievērošanu

dažādu lēmumu pieņemšanā un politiskās gribas veidošanā. [..]

Līdzdalības jēga ir nevis tā, lai jebkādas personu grupas

viedoklis likumdevējam būtu saistošs, bet gan tā, lai tiktu

pieņemts objektīvs lēmums un panākts dažādu interešu līdzsvars.

Viens no līdzdalības mērķiem ir nodrošināt to, ka lēmuma adresāti

atbalsta izraudzīto risinājumu un tādējādi ir motivēti to

ieviest" (Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma

lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 7. punkts).

Vienlaikus uzmanība vēršama uz to, ka demokrātiskā valstī

procesam, kurā tiek pieņemts tāds normatīvais akts, kas ierobežo

konstitūcijā garantētās pamattiesības, vajadzētu sabiedrībā viest

pārliecību, ka pieņemtais akts ir tiesisks. Apstrīdētās normas

sagatavošanas un pieņemšanas kontekstā nav pozitīvi vērtējama

steiga un tas, ka sabiedrība par attiecīgajiem grozījumiem

iepriekš netika informēta. Satversmes tiesa uzskata, ka minētie

apstākļi kavēja tādas pārliecības izveidošanos sabiedrībā, ka

apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā nepieciešamība ierobežot

Satversmē garantētās pamattiesības būtu rūpīgi izsvērta.

Minētie apsvērumi tomēr nemaina

faktu, ka tiesību uz sociālo nodrošinājumu ierobežojums ir

noteikts likumā.