2. pants

Divdesmit Latvijas Republikas 9. Saeimas deputāti

(turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) lūdz Satversmes tiesu atzīt

2009. gada 12. marta likuma "Grozījumi likumā "Par valsts

pensijām"" 2. panta vārdus "valsts pensijas 2009. gadā

pārskatītas netiek" (turpmāk - apstrīdētā norma) par

neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 1. un 109. pantam.

2.1. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētā

norma ir pretrunā ar tiesiskās paļāvības principu.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka valsts pensijas esot

sociālās politikas jautājums, kam ir ilglaicīgs raksturs, tādēļ

tiesiskajam regulējumam šajā jomā jābūt pietiekami stabilam un

nemainīgam. Valsts pensiju apmēra pārskatīšanas kārtība, kas

bijusi spēkā līdz 2009. gada 1. aprīlim, ar nelieliem grozījumiem

esot pastāvējusi kopš 2002. gada 1. janvāra. Tādējādi personas,

kurām ir tiesības uz valsts pensiju, paļāvušās uz tiesisko

regulējumu valsts pensiju apmēra pārskatīšanas jomā un šī

paļaušanās esot bijusi likumīga, saprātīga un pamatota.

Tiesiskais regulējums esot bijis spēkā ilgu laika posmu un bijis

pietiekami noteikts un nemainīgs.

Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka tiesiskās paļāvības princips

pēc sava rakstura nav absolūts, tomēr likumdevējam, izdarot

grozījumus, jāparedz saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko

regulējumu. Šāda pāreja varot izpausties gan kā pārejas perioda

paredzēšana, gan kā zaudējumu kompensēšana. Likumprojekts

"Grozījumi likumā "Par valsts pensijām"" esot iesniegts Saeimai

2009. gada 11. martā un steidzamības kārtā pieņemts abos

lasījumos 2009. gada 12. martā. Pārejas periods uz jauno tiesisko

regulējumu neesot paredzēts.

Tāpat Pieteikuma iesniedzējs pauž uzskatu, ka apstrīdētajai

normai pēc būtības esot atpakaļejošs spēks, jo ar to atcelta

valsts pensiju apmēra pārskatīšana par iepriekšējo periodu -

laika posmu no 2008. gada 1. oktobra līdz 2009. gada 31. martam.

Šajā periodā dzīves dārdzība inflācijas dēļ esot turpinājusi

pieaugt. Turklāt vairākums Saeimas frakciju arī pēc 2008. gada

12. decembra grozījumu likumā "Par valsts budžetu 2009. gadam"

pieņemšanas turpinājušas apgalvot, ka 2009. gada aprīlī veicamā

pensiju apmēra pārskatīšana netikšot atcelta.

Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma

ir pretrunā ar tiesiskās paļāvības principu, jo personām atņemtas

reiz iegūtās tiesības un likumdevējs nav realizējis saudzējošu

pāreju uz jauno tiesisko regulējumu.

2.2. Pieteikuma iesniedzējs apšauba arī apstrīdētās

normas atbilstību samērīguma principam.

Par vienu no apstrīdētās normas mērķiem tiekot pasludināts

valdības dotais solījums starptautiskajām institūcijām, proti,

"iesaldēt" pensiju apmēra pārskatīšanu 2009. gadā un no 2010.

gada pārskatīt pensijas tikai atbilstoši faktiskajām patēriņa

cenu izmaiņām. Šādu mērķi nevarot atzīt par leģitīmu, jo

izpildvara uzņēmusies saistības, kas ietilpst vienīgi likumdevēja

kompetencē.

Par otru mērķi tiekot pasludināta "valsts sociālās

apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumu sabalansēšana ar

ieņēmumu sniegtajām iespējām". Tomēr varot secināt, ka

apstrīdētās normas patiesais mērķis ir valsts budžeta līdzekļu

taupīšana. Pieteikuma iesniedzējs pauž uzskatu, ka šāds mērķis

"pats par sevi" varot būt leģitīms, tomēr konkrētajā gadījumā,

tas ir, kad valsts budžeta līdzekļi tiek taupīti uz tik

neaizsargātu sabiedrības grupu rēķina kā pensionāri, personas ar

invaliditāti un personas, kuras zaudējušas apgādnieku, turklāt

pārkāpjot tiesiskās paļāvības principu, nevarot tikt uzskatīts

par leģitīmu.

Pieteikuma iesniedzējs arī norāda, ka neesot veikti atbilstoši

aprēķini un apsvērumi par to, vai leģitīmo mērķi nav iespējams

sasniegt ar personu tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem un

vai personu tiesību ierobežojums nav lielāks par sabiedrības

ieguvumu. Likumprojekta anotācijā neesot sniegta informācija nedz

par ietaupījumu valsts pensiju speciālajā budžetā, nedz par

likumprojekta ietekmi uz valsts sociālās apdrošināšanas speciālā

budžeta sabalansētību, nedz arī par to pensionāru skaitu, uz

kuriem grozījumi attieksies.

Atsaucoties uz Saeimas debatēs izskanējušo pieņēmumu par 10

miljonu latu ietaupījumu, Pieteikuma iesniedzējs pauž uzskatu, ka

pensiju apmēra pārskatīšanas atcelšana došot salīdzinoši nelielu

ieguvumu valsts pensiju speciālajam budžetam. Tāpat Pieteikuma

iesniedzējs norāda, ka esot nepamatoti atsaukties uz paredzamo

bezdarbnieku skaita pieaugumu un attiecīgi nodarbinātības

speciālā budžeta izmaksu palielināšanos, jo apropriāciju pārdale

starp valsts sociālās apdrošināšanas speciālajiem budžetiem nav

pieļaujama. Turklāt apstrīdētā norma skarot īpaši neaizsargātas

sabiedrības grupas tiesības un intereses, proti, attiecoties uz

personām, kuras saņem valsts pensiju līdz 135 latiem un dzīvo zem

iztikas minimuma. Tātad likumdevēja izraudzītie līdzekļi nevarot

tikt uzskatīti par samērīgiem.

2.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā

norma ir pretrunā arī ar sociāli atbildīgas valsts principu.

Valsts pensijas esot viens no sociālās drošības pasākumiem, ko

valsts realizē, lai nodrošinātu sociāli atbildīgas valsts

principa ievērošanu. Valsts pensijām esot ne tikai ekonomiskā

funkcija - kompensēt indivīdiem ienākumu zudumu, bet arī sociālā

funkcija - nodrošināt indivīdiem iespējas saglabāt pilnvērtīga

sabiedrības locekļa statusu.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka saskaņā ar Latvijas

Republikas Centrālās statistikas pārvaldes datiem iztikas

minimums 2009. gada februārī bija 172,47 lati. Likumprojekta

anotācijā norādīts, ka vidējais pensijas apmērs ir 166,72 lati,

bet apstrīdētā norma atceļ 2009. gadā paredzēto pensijas apmēra

pārskatīšanu personām, kuru pensija ir mazāka par 135 latiem.

Līdz ar to netiekot nodrošinātas visu sabiedrības grupu tiesības

uz atbilstošu dzīves standartu un pensijas netiekot tuvinātas

reālajām izmaksām.

Turklāt Pieteikuma iesniedzējs uzsver, ka valsts pensiju

apmēra pārskatīšana, kāda tā bija noteikta līdz 2009. gada 1.

aprīlim, nevarot tikt uzskatīta par dzīves līmeņa uzlabošanu

personām, kuras saņem valsts pensiju. Pensiju apmēra pārskatīšana

esot uzskatāma vienīgi par nelielu valsts pensiju tuvināšanu

iztikas minimumam. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilstot sociāli

atbildīgas valsts principam.

2.4. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētā

norma aizskarot arī Satversmes 109. pantā nostiprinātās tiesības

uz sociālo nodrošinājumu. Minētās tiesības esot pārkāptas ar to,

ka valsts bez leģitīma mērķa grozījusi tiesisko regulējumu, kas

konkretizē tiesības uz sociālo nodrošinājumu, turklāt pārkāpjot

iepriekš analizētos tiesiskas valsts principus - tiesiskās

paļāvības principu, samērīguma principu un sociāli atbildīgas

valsts principu.