21. pants

Analizējot to, vai nepastāv saudzējošāki līdzekļi

leģitīmā mērķa sasniegšanai, šajā lietā Satversmes tiesai jāņem

vērā izvērtējuma robežas, ko noteic sociālo tiesību daba.

Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka valsts un it īpaši

tās likumdevēja lēmumiem par sociālo tiesību īstenošanu nozīmīga

ir politiskā dimensija, proti, lēmumi šajā jomā parasti tiek

pieņemti, vadoties ne tik daudz no juridiskiem, bet vairāk no

politiskiem apsvērumiem, kas savukārt ir atkarīgi no likumdevēja

priekšstata par valsts sociālo pakalpojumu sniegšanas principiem,

valsts ekonomiskās situācijas un sabiedrības vai kādas tās daļas

īpašas nepieciešamības pēc valsts palīdzības vai atbalsta (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr.

2006-04-01 16. punktu).

Izvēloties piemērotāko līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai,

sociālo tiesību jomā likumdevējam ir plaša rīcības brīvība. Tomēr

Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai likumdevējs ir izvērtējis,

kas būtu piemērotākais līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai, un

vai likumdevējs ar savu izvēli nav pārkāpis tam piešķirtās

rīcības brīvības robežas.

Saeimas debatēs kā nevēlams alternatīvs risinājums pensiju

pārskatīšanas atcelšanai minēta valsts pensiju apmēra

samazināšana. Tā deputāte Solvita Āboltiņa, debatējot par

likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā, norādīja, ka "[..] mēs

vēl atrodamies "brīvajā kritienā" un ka būs pieņemami vēl grūtāki

lēmumi, un ka šobrīd mēs pieņemam šo smago lēmumu nevis tāpēc, ka

mēs negribētu iedot pensionāriem šos 6 latus, bet tikai tāpēc,

lai pēc tam nav jāatņem 12 lati. Tikai tāpēc šīs valdības

deklarācijā ir ierakstīts, ka mēs nesamazināsim pensijas. [..] Un

pašreiz mēs cīnāmies par to, lai nebūtu vēl jāņem nost"

(Saeimas 2009. gada 12. marta sēdes stenogramma).

Labklājības ministrija norāda, ka citi līdzekļi, ar kādiem

izvirzīto mērķi varētu sasniegt, ir personām vēl nelabvēlīgāki

vai arī var radīt virkni nelabvēlīgu sociālekonomisku seku. Tā kā

sociālās apdrošināšanas speciālais budžets veidojas no sociālās

apdrošināšanas iemaksām, tad ietaupījumu tajā var radīt vai nu

sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes paaugstināšana, vai

personām noteiktā sociālā nodrošinājuma apmēra samazināšana.

Sociālo iemaksu likmes paaugstināšana darba devējiem un

nodarbinātajiem radītu veselu virkni nelabvēlīgu seku iestāšanās

risku - samazinātu nodarbināto ienākumus un personas ar nelieliem

ienākumiem vēl vairāk pakļautu nabadzības riskam, radītu

nelegālās nodarbinātības un nedeklarētā darba risku, negatīvi

ietekmētu darbinieku algu paaugstināšanas iespējas un ierobežotu

darba devēju iespējas izdarīt ieguldījumus uzņēmumu attīstībā

(sk. lietas materiālu 2. sēj. 20.-21. lp.).

Uz nevēlamām apstrīdētās normas alternatīvām norādījušas arī

Satversmes tiesas pieaicinātās personas. M. Hansens pauž

viedokli, ka pensiju pārskatīšanu būtu iespējams neveikt vienīgi

tad, ja tiktu izveidots vēl lielāks budžeta deficīts, budžeta

izdevumi tiktu samazināti vēl vairāk vai arī nodokļu

paaugstināšanas rezultātā tiktu palielināti budžeta ienākumi.

Minētās alternatīvas viņš noraida kā nevēlamākas, salīdzinot ar

apstrīdēto normu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 60.-61.

lp.). Savukārt Ekonomikas augstskola norāda, ka tādu pašu

efektu kā ar apstrīdēto normu likumdevējs būtu varējis sasniegt,

apliekot pensijas ar papildu nodokļiem. Ekonomikas augstskola

pauž uzskatu, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir

izdarījis politisku izvēli starp tā rīcībā esošajiem

ekonomiskajiem instrumentiem (sk. lietas materiālu 2. sēj. 62.

lp.).

Šajā gadījumā nav saskatāma arī iespēja ierobežojumu noteikt

saudzējošākā apmērā, jo pensiju pārskatīšana 2009. gada 1. aprīlī

būtu attiekusies vienīgi uz tām personām, kurām pensija ir mazāka

par 135 latiem. Turklāt šī pārskatīšana notiktu, ņemot vērā

vienīgi patēriņa cenu indeksu, bet ne apdrošināšanas iemaksu

algas reālā pieauguma procentus. Tādējādi saudzējošāks risinājums

varētu nozīmēt vienīgi paredzētās pensiju pārskatīšanas

īstenošanu, proti, apstrīdētās normas nepieņemšanu.

Arī 2009. gada 12. marta likuma "Grozījumi likumā "Par valsts

pensijām"" pieņemšanas procesā iesniegtie priekšlikumi paredzēja

vienīgi apstrīdētās normas izslēgšanu no likumprojekta.

Līdz ar to secināms, ka iespējamie alternatīvie risinājumi

paredz vai nu apstrīdētās normas nepieņemšanu, vai vēl

nelabvēlīgāka regulējuma pieņemšanu. Šajos apstākļos Satversmes

tiesai nav pamata atzīt, ka būtu pastāvējuši saudzējošāki

līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Tādējādi likumdevējs nav pārkāpis

rīcības brīvības robežas, izvēloties piemērotāko līdzekli

leģitīmā mērķa sasniegšanai.