25. pants

Izvērtējot to, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars

starp nepieciešamību aizsargāt personu tiesisko paļāvību un

nodrošināt sabiedrības intereses, vērā ņemams tas, vai ir

paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka šāda saudzējoša

pāreja var izpausties kā saprātīga pārejas termiņa noteikšana vai

kompensācijas paredzēšana (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 2.

punktu). Tomēr minētais neizslēdz, ka šādu saudzējošu pāreju

iespējams noteikt arī ar citiem mehānismiem. Turklāt atsevišķos

gadījumos saudzējošas pārejas esamība var nebūt vienīgais

kritērijs, kas izšķir to, vai saprātīgs līdzsvars ir

ievērots.

Tā, piemēram, Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa savā

praksē vairākkārt norādījusi, ka tiesiskās paļāvības princips nav

iztulkojams tik plaši, ka tas personu pasargātu no jebkuras

vilšanās. Atsevišķos gadījumos, samērojot tiesiskās paļāvības

ierobežojuma apmēru un tiesiskā regulējuma maiņas nepieciešamību

un steidzamību, atkāpšanās no personai garantētajām tiesībām

pieļaujama arī bez pārejas perioda (sk. Vācijas Federālās

konstitucionālās tiesas 1977. gada 8. februāra spriedumu lietā

Nr. 1BvR 79, 278, 282/70, publicēts BVerfGE 43, 242,

286.-289. lpp. un 1980. gada 18. novembra lēmumu lietā Nr.

1BvR 228, 311/73, publicēts BVerfGE 55, 185,

203.-204.lpp.).

Arī Satversmes tiesa iepriekš ir norādījusi, ka sabiedrībai

nozīmīgu interešu aizskāruma novēršanai būtu dodama prioritāte

salīdzinājumā ar tiesiskās paļāvības principu. Konstatējot

būtiskus sabiedrības interešu aizskārumus, valsts institūcijām ir

ne tikai tiesības, bet arī pienākums rīkoties (sk. Satversmes

tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05

secinājumu daļas 2. punktu un 2009. gada 6. jūlija sprieduma

lietā Nr. 2008-38-03 13. punktu). Tāpat Satversmes tiesa

norādījusi uz nepieciešamību pamatot, ka tiesiskās paļāvības

aizskārums ir bijis nesamērīgs (sk. Satversmes tiesas 2009.

gada 24. marta sprieduma lietā Nr. 2008-39-05 12.

punktu).

Līdz ar to, vērtējot, vai saprātīgs līdzsvars ir ievērots,

savstarpēji jāsamēro divu pretēju interešu - personu tiesiskās

paļāvības aizsardzības un nepieciešamības konkrēto regulējumu

grozīt sabiedrības interesēs - nozīmīgums. Saudzējošas pārejas

noteikšana aplūkojama kā līdzeklis personu tiesībām radītā

aizskāruma seku mazināšanai.

Kā norādīts iepriekš, vērtējot, cik lielā mērā aizsargājama ir

personu tiesiskā paļāvība, vērā ņemams tas, vai tiesību norma,

kas konkrētās tiesības personām piešķīrusi, tām jau ir piemērota.

Tiesiskās paļāvības aizsardzības apjoms atšķiras atkarībā no tā,

vai persona paļāvusies uz jau iegūtām vai sagaidāmām

tiesībām.

Šajā gadījumā pensiju pārskatīšana tika atcelta, pirms tā bija

faktiski notikusi, proti, valsts pensiju apmērs vēl nebija

palielināts pārskatīšanas rezultātā. Tādējādi normas, kas noteica

pensiju pārskatīšanas kārtību, vēl nebija piemērotas. Personām

bija izveidojusies paļāvība uz sagaidāmām, nevis jau iegūtām

tiesībām. Šāda paļāvība ir aizsargājama, tomēr aizsardzības

apmērs ir mazāks nekā tādā gadījumā, ja tiesības jau būtu

iegūtas, proti, ja pensiju pārskatīšana jau būtu notikusi.

Apstrīdētās normas nepieņemšanas gadījumā pensijas būtu

pārskatītas un personu paļāvība uz iegūto tiesību saglabāšanu

būtu aizsargājama lielākā mērā nekā uz sagaidāmu pārskatīšanu. Ir

saprotams, ka ekonomiskās krīzes apstākļos, kad iezīmējas

nepieciešamība sociālā nodrošinājuma apmēru samazināt,

likumdevējs vēlējās šādu situāciju novērst.

Satversmes tiesa jau agrāk ir norādījusi, ka tiesiskās

paļāvības princips saistāms ar nepieciešamību radīt tādus

apstākļus, kas indivīdam ļautu plānot savu nākotni. Tā Satversmes

tiesa norādījusi: tiesiskajam regulējumam ir jābūt pietiekami

stabilam, lai indivīds, vadoties no tiesību normām, varētu

pieņemt ne tikai īstermiņa lēmumus, bet arī ilgtermiņā plānot

savu nākotni (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 9.2. punktu). Tāpat arī

pienākums paredzēt saprātīgu pārejas periodu ir nepieciešams

galvenokārt tādēļ, ka persona, paļaujoties uz konkrētu normatīvo

regulējumu un tajā ietvertajām tiesībām, ir iekārtojusi savu

dzīvi, veidojusi nākotnes plānus, uzņēmusies saistības u.tml.

Pārejas periods ir nepieciešams, lai persona varētu

pārorientēties atbilstoši kārtībai, kas paredzēta jaunajā

tiesiskajā regulējumā.

Kā Satversmes tiesa secinājusi iepriekš, personām bija

izveidojusies likumīga, pamatota un saprātīga tiesiskā paļāvība

uz to, ka pensiju pārskatīšana 2009. gada 1. aprīlī normatīvajos

aktos noteiktajā kārtībā notiks. Tomēr tām nevarēja būt radusies

paļāvība uz to, ka pensijas tiks paaugstinātas kādā konkrētā

apmērā. Lai gan periods, par kuru pensijas bija paredzēts

pārskatīt, jau bija noslēdzies un šajā periodā patēriņa cenas

bija paaugstinājušās, tomēr informācija par konkrētiem patēriņa

cenu indeksiem vēl nebija publiski pieejama. Tādējādi personu

paļāvība saistāma ar normatīvajos aktos noteiktas procedūras

ievērošanu un pārrēķinu veikšanu, nevis konkrētu finansiālu

ieguvumu. Turklāt summas, par kādām pensijas būtu palielinājušās,

ja pārskatīšana būtu notikusi, nav atzīstamas par tādām, ar ko

būtu iespējams saistīt ievērojamus nākotnes plānus, iekārtot savu

dzīvi, uzņemties saistības u.tml. Līdz ar to apstāklim, ka,

pieņemot apstrīdēto normu, netika noteikts pārejas periods, šajā

gadījumā nevar būt izšķiroša nozīme, vērtējot to, vai saprātīgs

līdzsvars starp personu tiesiskās paļāvības aizsardzību un

sabiedrības interesēm ir ievērots.

Apstrīdētā norma pieņemta valsts sociālās apdrošināšanas

speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu līdzsvarošanai. Satversmes

tiesa šā sprieduma 22.3. punktā secināja, ka ievērojamā

ekonomiskās situācijas pasliktināšanās liedza valstij garantēt

tādu sociālā nodrošinājuma kopumu, kāds bija noteikts ekonomiskās

izaugsmes gados. Neveicot pasākumus situācijas risināšanai, tiktu

ietekmēta valsts spēja īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu

un garantēt sociālās drošības sistēmas ilgtspēju. Tas būtu

pretrunā arī ar sociāli atbildīgas valsts principu. No minētā

izriet, ka atkāpšanās no tiesībām uz to, ka pensijas tiek

pārskatītas, notikusi nozīmīgu sabiedrības interešu

nodrošināšanas labad.

Līdz ar to, samērojot personu un

sabiedrības interešu nozīmīgumu, secināms, ka šajā gadījumā

nepieciešamība pēc apstrīdētās normas atsver to, ka netika

nodrošinātas tiesības, uz kuru īstenošanu personas varēja

paļauties. Tādējādi apstrīdētā norma nerada tiesiskās paļāvības

principa pārkāpumu.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

n o s p r i e d

a:

atzīt 2009. gada 12. marta likuma "Grozījumi likumā

"Par valsts pensijām"" 2. panta vārdus "valsts pensijas 2009.

gadā pārskatītas netiek" par atbilstošiem Latvijas Republikas

Satversmes 1. un 109. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris