18. pants

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

18.1. Pieteikumos lūgts izvērtēt apstrīdēto normu

atbilstību visam Satversmes 105. pantam. Tiesas sēdē Pieteikumu

iesniedzēju pārstāve I. Nikuļceva norādīja, ka izskatāmajā lietā

netiek skartas Satversmes 105. panta otrajā un ceturtajā teikumā

noteiktās tiesības. Arī pārējie Pieteikumu iesniedzēju pārstāvji

uzsvēra, ka apstrīdētās normas ierobežo Pieteikumu iesniedzējiem

Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā teikumā noteiktās

tiesības.

Tādējādi Satversmes tiesai jāizvērtē apstrīdēto normu

atbilstība Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam

teikumam.

18.2. Īpašuma tiesības ietver sevī tiesības gūt no

lietas ienākumus un augļus (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2008. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 7.

punktu). Personai, kurai pieder zeme vai cits nekustamais

īpašums, citstarp ir tiesības to iznomāt pēc saviem ieskatiem.

Tomēr Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu

īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs

ierobežot īpašuma izmantošanu (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01

15.1. punktu). Šādi ierobežojumi bieži vien ir nepieciešami

tieši mājokļu jomā, kura mūsdienu sabiedrībā ir nozīmīga sociālās

un ekonomiskās politikas sastāvdaļa (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2014. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 22.

punktu).

Piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās ir ierobežotas

īpašnieka tiesības pašam brīvi izlemt, vai viņš iznomās savu

zemes gabalu, kā arī tiesības brīvi izvēlēties nomnieku (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr.

2008-34-01 16. punktu). Savukārt tiesību normās noteiktā

piespiedu nomas maksa ierobežo zemes īpašnieka iespējas pieprasīt

savām vēlmēm atbilstošu nomas maksu par zemes gabala lietošanu

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 10. punktu).

Pieteikumu iesniedzējiem pieder zeme vai domājamās daļas no

zemes, uz kuras atrodas citām personām piederošas daudzdzīvokļu

mājas. Pieteikumu iesniedzēju pārstāvji tiesas sēdē norādīja, ka

neviens no Pieteikumu iesniedzējiem nav vienojies ar

daudzdzīvokļu mājas īpašniekiem par nomas maksas apmēru 2018.,

2019. un 2020. gadā un šobrīd viņiem nav spēkā esošu nomas līgumu

ar daudzdzīvokļu mājas īpašniekiem. Minēto vienošanos neesot

iespējams panākt gan tādēļ, ka vairākos gadījumos zemes

īpašniekam nav iespēju uzzināt dzīvokļu īpašnieku datus, gan

tādēļ, ka dzīvokļu īpašnieki nav ieinteresēti vienoties par tādu

nomas maksas apmēru, kas pārsniegtu apstrīdētajās normās

noteikto.

Apstrīdētās normas noteic maksimāli pieļaujamo nomas maksu

2018., 2019. un 2020. gadā tādā gadījumā, ja zemes īpašnieks

nevar vienoties ar daudzdzīvokļu mājas īpašniekiem par nomas

maksas apmēru. Proti, maksimālā nomas maksa mudina daudzdzīvokļu

mājas īpašniekus vienoties ar zemes īpašnieku vien par tādu nomas

maksu, kas ir mazāka nekā apstrīdētajās normās noteiktā. Ja

tiesību normā ir noteikts maksimālais apmērs personas iespējamam

ienākumam no tai piederoša īpašuma iznomāšanas, tad personai

Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā teikumā noteiktās

tiesības ir ierobežotas.

Līdz ar to apstrīdētās normas

ierobežo Pieteikumu iesniedzējiem Satversmes 105. panta pirmajā

un trešajā teikumā noteiktās tiesības.