21. pants

Izskatāmajā lietā būtiski ir tas, ka Satversmes

tiesa jau vērtējusi vairāku piespiedu nomas tiesiskās attiecības

regulējošu tiesību normu satversmību. Citstarp tiesa ir

vairākkārt vērtējusi tieši to, vai Satversmei atbilst zemes

īpašniekiem noteiktie īpašuma tiesību ierobežojumi piespiedu

nomas tiesiskajās attiecībās.

21.1. Piespiedu dalītā īpašuma tiesiskās attiecības

Latvijas tiesiskajā sistēmā pastāv jau ilgstoši - vairāk nekā 25

gadus. Šo tiesisko attiecību regulējums ir radīts zemes reformas

un valsts un pašvaldību īpašumu privatizācijas gaitā, kad īpašuma

tiesības uz zemi atjaunoja tās bijušajiem īpašniekiem vai viņu

mantiniekiem, taču uz šīs zemes pirms Latvijas Republikas

neatkarības atjaunošanas bija uzceltas daudzdzīvokļu mājas.

Zemes reformu kā kompleksu, ilgstošu un visu Latvijas

tautsaimniecību aptverošu procesu noteica vēsturiskie apstākļi

(sk. arī Satversmes tiesas 2009. gada 13. februāra sprieduma

lietā Nr. 2008-34-01 11. punktu). Viens no galvenajiem zemes

reformas mērķiem bija atjaunot sociālo taisnīgumu, kas tika

pārkāpts, padomju okupācijas varai prettiesiski un bez atlīdzības

atsavinot Latvijas iedzīvotājiem īpašumus (sk. Satversmes

tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01

secinājumu daļas 1. punktu). Vienlaikus likumdevējam bija

jāņem vērā arī to personu intereses, kuru ēkas un būves atrodas

uz citai personai piederošas zemes (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-34-01 19.

punktu).

Lai nodrošinātu to, ka bijušajiem zemes īpašniekiem vai to

mantiniekiem tiek atjaunotas īpašuma tiesības uz zemi un

vienlaikus netiek aizskartas ēku īpašnieku tiesības, likumdevējs

paredzēja izņēmumu no Civillikuma 968. pantā nostiprinātā zemes

un ēkas vienotības principa. Citstarp likumdevējs ir izvēlējies

piespiedu nomu kā līdzekli zemes īpašnieka un uz zemes esošās

ēkas īpašnieka savstarpējo tiesisko attiecību noregulēšanai.

Ievērojot konkrēto tiesisko attiecību īpatnības un ekonomisko

situāciju valstī, tika nolemts piespiedu nomas maksu regulēt ar

normatīvajiem tiesību aktiem, proti, atšķirībā no brīvā tirgus

attiecībām kontrolēt to, kā zemes īpašnieks izmanto savu

īpašumu.

21.2. Satversmes tiesa lietā par Likuma par zemes

reformu pilsētās 12. panta trešajā daļā un Likuma par dzīvojamo

māju privatizāciju 54. panta pirmajā un otrajā daļā lietotā vārda

"noma" satversmību secināja, ka ir ierobežotas

īpašnieka tiesības pašam brīvi izlemt, vai viņš iznomās savu

zemes gabalu, kā arī tiesības brīvi izvēlēties nomnieku. Tomēr

šāds ierobežojums tika atzīts par atbilstošu Satversmes 105.

pantam (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 13. februāra

sprieduma lietā Nr. 2008-34-01 24. punktu).

Savukārt spriedumos lietās Nr. 2008-36-01 un Nr. 2010-22-01

Satversmes tiesa vērtēja tādu tiesību normu satversmību, kuras

ierobežoja piespiedu nomas maksas apmēru. Ar šādām normām

noteiktais zemes īpašnieku tiesību uz īpašumu ierobežojums tika

atzīts par neatbilstošu Satversmes 105. pantam. Minētajos

spriedumos tiesa vērsa likumdevēja uzmanību uz vairākām problēmām

un nepieciešamību rast tām risinājumu.

Spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 tika norādīts, ka likumdevējam,

jau pieņemot Likumu par dzīvojamo māju privatizāciju, bija

pienācīgi jāizvērtē, kā vienas iedzīvotāju grupas - dzīvokļu

īpašnieku - tiesību aizsardzība ietekmēs citas grupas - zemes

īpašnieku - tiesības uz īpašumu. Likumdevējam bija arī jāvērtē,

kā nomas maksas ierobežojums ietekmēs zemes īpašnieku stāvokli,

un jāapsver iespēja izmantot saudzējošākus līdzekļus pamattiesību

ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Nomas maksas apmērs -

pieci procenti no zemes kadastrālās vērtības - bija izraudzīts,

vadoties no deviņdesmito gadu vidus tiesu prakses tendencēm.

Tomēr faktiskā un tiesiskā situācija kopš tā laika bija

mainījusies. Tādēļ likumdevējam vēl jo vairāk bija pienākums

izvērtēt, vai pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu

sasniegts ar zemes īpašnieku tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem. Satversmes tiesa arī atzina, ka, ņemot vērā zemes

īpašnieka izdevumus par zemes uzturēšanu un apsaimniekošanu, kā

arī zemes īpašnieka pienākumu maksāt nekustamā īpašuma nodokli,

maksimālo nomas maksas apmēru - pieci procenti no zemes

kadastrālās vērtības - nevar uzskatīt par tādu, kas pildītu

atlīdzības funkciju (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15.

punktu).

Pēc sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 spēkā stāšanās Saeima piecu

procentu nomas maksas vietā noteica nomas maksu sešu procentu

apmērā no zemes kadastrālās vērtības, kā arī uzlika daudzdzīvokļu

māju īpašniekiem pienākumu kompensēt zemes īpašniekam nekustamā

īpašuma nodokļa par zemi maksājumu. Tādējādi spriedumā lietā Nr.

2010-22-01 Satversmes tiesa vērtēja galvenokārt to, vai

likumdevējs ievērojis spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 noteikto un

pieņēmis tādu tiesisko regulējumu, kas mazāk ierobežotu zemes

īpašnieku tiesības uz īpašumu (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 12. un

12.4.2. punktu).

Satversmes tiesa secināja, ka Likuma par zemes reformu

pilsētās un Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju pārejas

noteikumos joprojām ir ietvertas normas, kas paredz procentuālu

nomas maksas pieauguma ierobežojumu attiecībā pret iepriekšējo

gadu. Tādējādi spriedumā atzīts, ka Likums par zemes reformu

pilsētās un Likums par dzīvojamo māju privatizāciju ir grozīts

vien formāli (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 13.2. punktu).

Satversmes tiesa papildus uzsvēra: lai gan piespiedu nomas

tiesiskās attiecības ir atšķirīgs nomas attiecību veids, kas

pilda īpašas funkcijas, tomēr arī šādos gadījumos ir nepieciešams

ievērot adekvātu attiecību pret nomas maksu brīvā tirgus

apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 27.

janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 13.4. punktu).

21.3. Satversmes tiesas likuma 32. panta otrā daļa

noteic, ka Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās

tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un

pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī

fiziskajām un juridiskajām personām. Satversmes tiesas spriedumam

piemīt likuma spēks, un tas ir vispārsaistošs.

Saeima, īstenojot likumdošanas tiesības, bauda rīcības brīvību

tiktāl, ciktāl netiek pārkāpti vispārējie tiesību principi un

citas Satversmes normas (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 25.2.

punktu). Likumu galvenais mērķis ir taisnīguma nodrošināšana.

Par taisnīgu nevar tikt uzskatīts tāds likums, kas nesamērīgi

ierobežo personas pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2007.

gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 20.1.

punktu). Saeimai ir pienākums izvēlēties piemērotāko

risinājumu, kas nodrošinās tiesiskā regulējuma atbilstību

Satversmei, un, izpildot šo pienākumu, Saeimai ir jāņem vērā

Satversmes tiesas spriedumos paustās atziņas (sal. sk.

Satversmes tiesas 2014. gada 24. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2013-12-01 21.1. punktu).

Demokrātiskā tiesiskā valstī procesam, kurā tiek pieņems tāds

normatīvais tiesību akts, kas ierobežo personas pamattiesības,

vajadzētu sabiedrībā viest pārliecību, ka pieņemtais akts ir

tiesisks. Sabiedrībā jāveidojas pārliecībai par to, ka

apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā nepieciešamība ierobežot

Satversmē noteiktās pamattiesības bija rūpīgi izsvērta (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma

lietā Nr. 2009-08-01 17.2. punktu). Proti, likumdošanas

procesam jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām formālajām

prasībām, kā arī jāveicina personu uzticēšanās valstij un

tiesībām.

Pieņemot tiesisko regulējumu piespiedu dalītā īpašuma,

citstarp piespiedu nomas jomā, likumdevējam jāsamēro personu

pretējās intereses un jānodrošina taisnīgums, ievērojot

Satversmes tiesas spriedumos norādīto. Likumdevējam iespēju

robežās ir jāseko līdzi tam, lai visā šo tiesisko attiecību

pastāvēšanas laikā tajās pastāvētu samērīgs līdzsvars, un

jāizvairās no tāda regulējuma pieņemšanas, kas vērsts uz vienas

šo attiecību puses interešu aizsardzību. It sevišķi gadījumos,

kad šādas tiesiskās attiecības regulējošo normu satversmību jau

ir vērtējusi Satversmes tiesa, likumdevējam jānodrošina tāds

likumdošanas process, kas veicina uzticēšanos valstij un

tiesībām, proti, vieš pārliecību, ka izraudzītais risinājums ir

taisnīgs. Tādējādi, plānojot Likumā par zemes reformu pilsētās un

Likumā par dzīvojamo māju privatizāciju ietvert jaunu piespiedu

nomas maksas apmēra ierobežojumu, likumdevējam bija jānodrošina

pienācīga analīze un pamatojums šāda iespējamā regulējuma

satversmībai, citstarp arī kontekstā ar Satversmes tiesas

nodibināto judikatūru piespiedu nomas jautājumos.

Tātad, lai izskatāmajā lietā izvērtētu, vai apstrīdētās normas

ir pieņemtas, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību,

Satversmes tiesai jānoskaidro, vai likumdevējs ir pienācīgi

analizējis un pamatojis apstrīdētajās normās ietvertā

pamattiesību ierobežojuma satversmību kontekstā ar tiesas

nodibināto judikatūru piespiedu nomas jautājumos.