22. pants

Atkārtoti nosakot zemes īpašnieku īpašuma tiesību

ierobežojumu piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās, likumdevēja

rīcībā vajadzēja būt šāda lēmuma pieņemšanai nepieciešamajai

informācijai, kurai, ievērojot Satversmes tiesas judikatūru, bija

jāietver pienācīgs izvērtējums par iecerētā likumprojekta

atbilstību Satversmei.

22.1. 2017. gada 1. jūnija Grozījumu projektu Saeimā

2015. gada 23. novembrī iesniedza Ministru kabinets. To

izstrādājusi Ekonomikas ministrija, lai nodrošinātu

privatizācijas uzsākšanu valsts dzīvojamās mājās, kuras Ministru

kabinets nodevis privatizācijai pēc 2014. gada 31. decembra.

Sākotnējā likumprojektā nebija iekļauts regulējums par piespiedu

nomas maksas apmēru (sk. Saeimas likumdošanas datubāzē

informāciju par 12. Saeimā 2015. gada 23. novembrī

iesniegto likumprojektu Nr. 446/Lp12).

Pēc minētā likumprojekta pieņemšanas otrajā lasījumā Saeimas

deputāts A. Elksniņš iesniedza priekšlikumu papildināt

likumprojektu ar jaunu pantu, ar kuru tiktu grozīts Likuma par

dzīvojamo māju privatizāciju 54. panta otrās daļas otrais

teikums, sešu procentu nomas maksas vietā nosakot nomas maksu

triju procentu apmērā gadā no zemes kadastrālās vērtības (sk.

A. Elksniņa priekšlikumu lietas materiālu 2. sēj. 44. lp.).

Savukārt deputāts S. Dolgopolovs iesniedza priekšlikumu

papildināt likumprojektu ar jaunu pantu, izsakot minētā likuma

54. panta otrās daļas otro teikumu šādā redakcijā: "Ja puses

nevar vienoties, zemes gabala nomas maksa privatizētā dzīvokļa un

mākslinieka darbnīcas īpašniekam nosakāma pieci procenti gadā no

zemes kadastrālās vērtības" (sk. S. Dolgopolova

priekšlikumu lietas materiālu 2. sēj. 43. lp.). Pēc

Ekonomikas ministrijas ieskata, sākotnējais likumprojekts būtu

jāvirza atsevišķi no jautājumiem, kas skar piespiedu nomas maksu

(sk. 2018. gada 7. marta tiesas sēdes stenogrammu

lietas materiālu 7. sēj. 77. lp.).

Abu deputātu priekšlikumi tika apspriesti vairākās Atbildīgās

komisijas un Apakškomisijas sēdēs (sk. Atbildīgās komisijas

2016. gada 25. maija sēdes protokolu lietas materiālu 2. sēj.

32.-34. lp., kā arī Apakškomisijas 2016. gada 14. decembra

un 2017. gada 5. aprīļa sēžu protokolus lietas materiālu 2. sēj.

6.-9., 23.-24. lp.). Atbildīgās komisijas priekšsēdētājs S.

Dolgopolovs arī tiesas sēdē norādīja, ka, vērtējot minētos

priekšlikumus, Atbildīgā komisija izmantojusi Zemes dienesta

2015. gada nekustamā īpašuma tirgus pārskatu "Dalītais

īpašums un piespiedu noma daudzdzīvokļu mājās Latvijā", kurā

iekļauta informācija par 2011.-2014. gadu, Tieslietu ministrijas

izstrādātā likumprojekta "Piespiedu dalītā īpašuma tiesisko

attiecību privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas

likums" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu (anotāciju)

un citus materiālus (sk. 2018. gada 7. marta tiesas sēdes

stenogrammu lietas materiālu 7. sēj. 59. un 67. lp.).

Savukārt 2017. gada 22. jūnija Grozījuma projekts Saeimā tika

iesniegts, lai saskaņotu Likuma par zemes reformu pilsētās

regulējumu ar 2017. gada 1. jūnija Grozījumu 1. pantu (sk. 12.

Saeimā 2017. gada 21. jūnijā iesniegtā likumprojekta Nr. 956/LP12

anotāciju lietas materiālu 2. sēj. 69. lp.). Kā tiesas

sēdē norādīja Atbildīgās komisijas priekšsēdētājs S. Dolgopolovs,

visas diskusijas par piespiedu nomas maksas apmēru bija

notikušas, pieņemot 2017. gada 1. jūnija Grozījumus. Tādējādi

atkārtota un padziļināta minētā jautājuma izvērtēšana neesot

bijusi nepieciešama (sk. 2018. gada 7. marta tiesas

sēdes stenogrammu lietas materiālu 7. sēj. 60. lp.).

22.2. No Saeimas atbildes raksta izriet, ka

likumdevējs, izstrādājot apstrīdētajās normās ietverto regulējumu

kontekstā ar izmaiņām valsts ekonomikā, citstarp ņēmis vērā

aktuālās refinansēšanas likmes (sk. Saeimas atbildes rakstu

lietas materiālu 1. sēj. 84.-85. lp.).

Pieaicinātā persona J. Abāšins tiesas sēdē norādīja, ka

refinansēšanas likme ir ekonomikas regulēšanas instruments un

tādēļ tās izmantošana piespiedu nomas maksas apmēra noteikšanā

nav pamatota. Arī pieaicinātās personas Latvijas Bankas pārstāvis

E. Kušners uzsvēra, ka refinansēšanas likmes ir monetārās

politikas instruments. Monetārās politikas operācijas esot

paredzētas vienas nedēļas aizņēmumiem. Tādēļ šajā jomā esošās

likmes nevarot salīdzināt ar ilgtermiņa investīcijām privātajā

sektorā.

Turklāt, pēc Latvijas Bankas ieskata, izmantojot alternatīvo

ieguldījumu iespēju metodi un salīdzinot ieguldījumu zemes

īpašumā ar citiem līdzīgiem zema riska ieguldījumiem, vistuvākais

salīdzināmais ieguldījums ir augsto investīciju reitinga valdību

vērtspapīri. Skatoties šo vērtspapīru kuponu likmi, varot

konstatēt, ka, piemēram, Vācijas valdības vērtspapīru ienesīgums

pēc nodokļiem ir no 0,4 līdz 1 procentam, bet Latvijas 30 gadu

obligācijām - 1,8 procenti. Šādu izvērtējumu nepieciešamības

gadījumā varējusi veikt arī Saeima. Tomēr arī bez šāda

izvērtējuma apstrīdētajās normās ietvertais matemātiskais

rezultāts esot tuvs Latvijas Bankas norādītajam (sk. 2018.

gada 13. marta tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 8. sēj.

35-36. lp.).

Lai pieņemtu taisnīgu piespiedu nomas maksas tiesisko

regulējumu, izvērtējums par to, kā iecerētā nomas maksa

salīdzināma ar citām situācijām vai pielāgojama izmaiņām

ekonomikā, ir jāveic likumdevējam. Savukārt ar izvērtējumu, kura

rezultāts ir līdzīgs apstrīdētajās normās noteiktajam

regulējumam, bet kurš veikts pēc apstrīdēto normu pieņemšanas,

nevar pamatot personām noteikto pamattiesību ierobežojumu.

Demokrātiskā tiesiskā valstī šāds izvērtējums jāveic pašam

likumdevējam, turklāt pirms pamattiesību ierobežojuma

noteikšanas.

22.3. 2017. gada 1. jūnija Grozījumu 1. panta

pieņemšanas procesā viedokli par iecerēto regulējumu pauda gan

deputāti, kas iesnieguši priekšlikumu par attiecīgo normas

redakciju, gan arī Tieslietu ministrija, Ekonomikas ministrija,

Latvijas Banka un citas institūcijas (sk. Atbildīgās komisijas

un Apakškomisijas sēžu audioierakstus lietas materiālu 2.

sēj.).

Apstrīdēto normu izstrādes laikā Tieslietu ministrija norādīja

uz iespēju noteikt, ka piespiedu nomas maksa varētu sastāvēt no

divām daļām: nomas maksas nemainīgās daļas (nodoklis) un mainīgās

daļas (tirgus situācija) (sk. Tieslietu ministrijas 2016. gada

4. jūlija vēstuli lietas materiālu 2. sēj. 25.-26.

lp.). Diskutējot par minēto priekšlikumu Apakškomisijas sēdē,

to pēc būtības atbalstīja Ekonomikas ministrijas pārstāvis, un uz

to kā iespējamo risinājumu norādīja arī Apakškomisijas vadītājs

J. Tutins (sk. Apakškomisijas 2016. gada 14. decembra sēdes

protokolu lietas materiālu 2. sēj. 23.-24. lp. un

audioierakstu 2. sēj.). Tomēr Atbildīgās komisijas sēdē šis

risinājums nav apspriests (sk. Atbildīgās komisijas

2017. gada 17. maija audioierakstu lietas materiālu 2.

sēj.).

Atbildīgās komisijas 2017. gada 17. maija sēdē Saeimas

Juridiskais birojs vērsa uzmanību uz to, ka iecerētais regulējums

par piespiedu nomas maksas apmēra samazinājumu nenodrošina

saprātīgu, objektīvu un līdzsvarotu tiesisko attiecību

noregulējumu starp zemes un daudzdzīvokļu māju īpašniekiem.

Juridiskais birojs arī aicināja Atbildīgo komisiju atkārtoti

vērtēt plānotos grozījumus un turpināt to apspriešanu, pieprasot

no atbildīgajām institūcijām situācijas izvērtējumu (sk.

Atbildīgās komisijas 2017. gada 17. maija sēdes protokolu

lietas materiālu 1. sēj. 137.-141. lp.).

Turklāt 2017. gada 22. maijā Saeimas Juridiskais birojs

iesniedza Atbildīgajai komisijai atzinumu par 2017. gada 1.

jūnija Grozījumu 1. panta redakciju. Šajā atzinumā izteiktas

šaubas par iecerētā zemes īpašnieku pamattiesību ierobežojuma

atbilstību Satversmes 105. pantam. Juridiskais birojs citstarp

norādīja, ka piespiedu nomas maksas samazinājums būtu pieļaujams

tikai tad, ja tas būtu pamatots ar tirgus pētījumiem par

patiesajiem atlīdzības apmēriem citos līdzīgos gadījumos, kuri

netiek regulēti ar normatīvajiem aktiem. Atzinumā arī uzsvērts,

ka Saeimai ir saistošas Satversmes tiesas paustās atziņas, īpaši

tās, kuras attiecas uz identisku tiesisko regulējumu, un ir

nepieciešams pārliecinošs pamatojums tam, ka apstākļi, uz kuriem

balstītas minētās atziņas, ir būtiski mainījušies (sk. Saeimas

Juridiskā biroja atzinumu lietas materiālu 1. sēj.

133.-136. lp.).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka citu institūciju veiktais

izvērtējums neatbrīvo Saeimu no pienākuma pašai izvērtēt

attiecīgo jautājumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009.

gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-01-01 11.3.

punktu). Ja tiesību normas pieņemšanas procesā ir norādīti

argumenti par tās iespējamo neatbilstību augstāka juridiska spēka

tiesību normām vai Satversmes tiesas judikatūrai attiecīgajā

jautājumā, tad likumdevējam šie argumenti ir jāizvērtē. Turklāt

konkrētajā gadījumā atbilstoši tiesas judikatūrai likumdevējam,

lemjot par piespiedu nomas maksas ierobežojumiem, bija pienākums

apsvērt, kā šāds ierobežojums ietekmēs zemes īpašnieku stāvokli

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15.1. punktu).

Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka kopš sprieduma lietā Nr.

2008-36-01 un sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 pieņemšanas ir

būtiski mainījušies gan ekonomiskie, gan tiesiskie apstākļi

(sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj.

82.-88. lp.). Arī vairākās Atbildīgās komisijas un

Apakškomisijas sēdēs deputāti un citu institūciju pārstāvji

uzsvēra, ka apstākļi kopš minētajiem Satversmes tiesas

spriedumiem ir mainījušies. Piemēram, Latvijas Bankas pārstāvis

Apakškomisijas 2016. gada 14. decembra sēdē sniedza informāciju

par to, ka ir samazinājusies refinansēšanas un naudas tirgus

likme, kā arī kredītlikmes un obligāciju likmes (sk.

Atbildīgās komisijas un Apakškomisijas sēžu audioierakstus lietas

materiālu 2. sēj.).

Ja likumdevējs atkārtoti iecerējis noteikt tādu pamattiesību

ierobežojumu, kura satversmību jau ir vērtējusi Satversmes tiesa,

tad šim ierobežojumam jābūt paša likumdevēja pienācīgi izvērtētam

un pamatotam. Tomēr no diskusijām, kas notikušas apstrīdēto normu

izstrādes laikā, nav izsecināms pamatojums tam, kādēļ konkrētajos

ekonomiskajos un tiesiskajos apstākļos apstrīdētajās normās bija

nepieciešams noteikt tieši šādu piespiedu nomas maksas

regulējumu. Turklāt Atbildīgās komisijas 2017. gada 23. maija

sēdē komisijas priekšsēdētājs S. Dolgopolovs pat norādīja, ka

iecerētais piespiedu nomas maksas samazinājums, iespējams, nav

labākais solis, bet tas mudināšot ministrijas un citas valsts

institūcijas piedāvāt arvien labākus esošās problēmas risinājumus

(sk. Atbildīgās komisijas 2017. gada 23. maija sēdes

audioierakstu lietas materiālu 2. sēj.).

Tādējādi no apstrīdēto normu pieņemšanas procesa materiāliem

kopumā nav gūstams apstiprinājums tam, ka Saeima būtu pienācīgi

izvērtējusi pamattiesību ierobežojuma ietekmi uz zemes īpašnieku

stāvokli un pamatojusi to, ka iecerētais risinājums atbilst

Satversmes tiesas judikatūrai. Satversmes tiesa secina, ka pirms

apstrīdēto normu pieņemšanas likumdevēja rīcībā nav bijis

pienācīgas analīzes un pamatojuma par šajās normās ietvertā zemes

īpašnieku īpašuma tiesību ierobežojuma satversmību kontekstā ar

tiesas judikatūru piespiedu nomas jautājumos. Tādējādi

apstrīdētās normas nav uzskatāmas par pieņemtām pienācīgā

kārtībā.

Līdz ar to apstrīdētās normas

neatbilst Satversmes 105. pantam.