4. pants

Pieteikumu iesniedzēji - Soņa Traube (Sonia

Traub), Ēriks Jaunzems, Agris Juris Amoliņš, Mihails

Farbtuhs, Solvita Zandere, Māra Dabrovska (Mara Dabrowski)

un Žanete Aščuka (turpmāk - Pieteikumu iesniedzēji) -

uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1. un 105.

pantam.

Pieteikumu iesniedzēju īpašumā esot zemes gabali vai domājamās

daļas no zemes gabaliem, uz kuriem atrodas citām personām

piederošas daudzdzīvokļu mājas. Starp Pieteikumu iesniedzējiem un

minēto māju īpašniekiem pastāvot piespiedu nomas attiecības. Daži

Pieteikumu iesniedzēji īpašuma tiesības uz zemes gabaliem

ieguvuši zemes reformas ietvaros, proti, atjaunojot īpašuma

tiesības uz tiem, savukārt pārējie tos ieguvuši mantojumā vai arī

uz dāvinājuma vai pirkuma līguma pamata.

Viens no veidiem, kā persona var gūt labumu no tai piederošas

lietas, esot šīs lietas iznomāšana par tādu samaksu, kas ne vien

ļautu to uzturēt, bet arī nestu lietas īpašniekam peļņu. Nomnieki

nereti neesot ieinteresēti vienoties ar zemes īpašnieku par

piespiedu nomas maksas apmēru, tādēļ vienīgais līdzeklis, kā

panākt nomas līguma slēgšanu, esot likumā noteikta konkrēta nomas

maksa. Apstrīdētās normas liedzot piedzīt piespiedu nomas maksu

vienkāršotā veidā - parāda ārpustiesas atgūšanas procedūrā,

brīdinājuma kārtībā vai ceļot maza apmēra prasību. Turklāt,

pieņemot, ka Pieteikumu iesniedzēju īpašuma vērtība

nesamazināsies, esot paredzams, ka viņu ienākumi apstrīdēto normu

dēļ samazināsies trīs līdz piecas reizes vai pat vispār netiks

gūti. Tādēļ apstrīdētās normas ierobežojot Pieteikumu

iesniedzējiem Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības.

2017. gada 1. jūnija Grozījumi esot formāli atbilstošā kārtībā

pieņemts un izsludināts likums. Savukārt, pieņemot 2017. gada 22.

jūnija Grozījumu, esot pārkāpts Saeimas kārtības ruļļa 87. pants,

jo attiecīgais likumprojekts neesot bijis pieejams deputātiem

septiņas dienas pirms pirmā lasījuma. Saeima esot apstrīdētās

normas pieņēmusi, lai samazinātu dzīvokļu īpašniekiem maksājumus

par piespiedu nomu. Ja tiek atzīts, ka šāds mērķis ir leģitīms,

tad noteiktais ierobežojums neatbilstot samērīguma principam.

Izraudzītais līdzeklis esot piemērots likumdevēja norādītā

mērķa sasniegšanai, jo dzīvokļu īpašnieku maksājumi par zemes

nomu triju gadu laikā samazināšoties divas reizes. Tomēr

maksājumi samazināšoties vienīgi uz zemes īpašnieku rēķina.

Apstrīdētās normas esot pretrunā arī ar līdz šim īstenoto dalītā

īpašuma izbeigšanas politiku, jo dzīvokļu īpašniekiem būšot

ekonomiski izdevīgāk maksāt mazu piespiedu nomas maksu, nevis

attiecīgo zemi izpirkt.

Likumdevēja noteiktā mērķa sasniegšanai esot citi, zemes

īpašnieku tiesības un intereses mazāk ierobežojoši līdzekļi,

kurus Saeima neesot vērtējusi. Daži no tiem tiekot izmantoti jau

šobrīd, piemēram, nomas maksas aprēķināšana no zemes kadastrālās

vērtības, nevis tirgus vērtības un kadastrālās vērtības pieauguma

apturēšana. Turklāt apstrīdētās normas nediferencējot dzīvokļu

īpašniekus atkarībā no to maksātspējas vai statusa, pieņemot, ka

zemes īpašnieki saņem pārāk lielu nomas maksu.

Dzīvokļu īpašnieku intereses piespiedu nomas attiecībās neesot

vērtējamas augstāk par zemes īpašnieku interesēm, un dzīvokļu

īpašnieki neesot uzskatāmi par mazāk aizsargātu šo attiecību

pusi. Zemes un dzīvokļu īpašnieku tiesiskajām attiecībām vajagot

pēc iespējas tuvināties civiltiesiskām attiecībām, kas pamatojas

uz brīvā tirgus ekonomikas principiem. Turklāt vajagot ņemt vērā,

ka zemes īpašniekiem, lai viņi varētu gūt ienākumus no sava

īpašuma, rodoties nesamērīgi izdevumi, piemēram, nodokļu

maksājumi, valsts nodevas par prasības celšanu tiesā, juridisko

pakalpojumu izmaksas un citi.

Pieteikumu iesniedzēju tiesības saņemt piespiedu nomas maksu

konkrētā apmērā bijušas noteiktas ar tiesību normu. Likumdevējam,

grozot tiesisko regulējumu, bijis jāņem vērā Satversmes tiesas

spriedumos par piespiedu nomas maksas ierobežojumiem atzītais.

Tādējādi Pieteikumu iesniedzējiem bijušas saprātīgas un pamatotas

tiesības paļauties uz to, ka tāds ierobežojums, kāds ietverts

apstrīdētajās normās, netiks ieviests. Savukārt pakāpenisku nomas

maksas samazinājumu nevarot uzskatīt par saudzējošu pāreju uz

jauno regulējumu, jo netiekot veidots mehānisms zemes īpašniekiem

radušos zaudējumu kompensēšanai. Tādējādi apstrīdētās normas

pārkāpjot tiesiskās paļāvības principu.

Tiesas sēdē N. Šlitke papildus norādīja, ka zemes īpašnieki,

kuri atjaunoja īpašuma tiesības uz viņiem pirms okupācijas

piederējušo īpašumu, nav investori vai ieguldītāji, kuriem būtu

jāvērtē biznesa riski. Šādām personām piederošā zeme nedz

tiesību, nedz pienākumu ziņā neesot salīdzināma ar ieguldījumiem

vērtspapīros. Piespiedu nomas maksas ierobežojumi sākotnēji

bijuši noteikti kā īslaicīgs ierobežojums un pakāpeniski tikuši

atcelti citās līdzīgās attiecībās, piemēram, īres tirgū.

A. Snipe vērsa uzmanību uz to, ka, pieņemot apstrīdētās

normas, netika vērtēta zemes īpašnieku faktiskā situācija.

Apstrīdētās normas neesot samērīgas, jo neesot vērtēti

alternatīvi risinājumi, kā samērot abu pušu intereses.