5. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

1. un 105. pantam.

Likuma par zemes reformu pilsētās 12. panta 2.1

daļa un Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju 54. panta otrā

daļa vairs neparedzot konkrētu nomas maksas apmēru gadījumā, kad

puses par to nevar vienoties. Tā vietā esot noteikta maksimāli

pieļaujamā nomas maksa, ļaujot katrā konkrētā gadījumā noteikt

piemērotāko tās apmēru. Apstrīdētās normas nedrīkstot analizēt

izolēti no zemes reformas īstenošanas tiesiskā regulējuma.

Likumdevēja nolūks jau sākotnēji bijis norobežot piespiedu nomas

maksu no nomas maksas brīvā tirgus apstākļos. 1993. gadā, proti,

pirmo reizi noteiktā piespiedu nomas maksa bijusi pusotrkārtēja

zemes nodokļa apmērā, ja nodokli maksāja iznomātājs, vai 50

procentu apmērā no zemes nodokļa, ja nodokli maksāja

nomnieks.

Apstrīdēto normu satversmība izskatāmajā lietā esot jāvērtē

neatkarīgi no Satversmes tiesas iepriekš - spriedumā lietā Nr.

2008-36-01 un spriedumā lietā Nr. 2010-22-01 - formulētajām

atziņām, jo apstākļi kopš to pieņemšanas esot mainījušies.

Pirmkārt, būtiski atšķiroties ekonomiskie apstākļi: pieaugusi

zemes kadastrālā vērtība, pieaudzis ar dalītajā īpašumā esošajiem

zemes gabaliem veikto darījumu skaits, kā arī pieprasījums pēc

šādiem īpašumiem, mainījies Latvijas ekonomikas stāvoklis un

monetārā politika, citstarp noteiktā refinansēšanas likme.

Otrkārt, esot attīstījusies izpratne par dzīvokļa īpašnieka

tiesisko statusu. Šobrīd dzīvokļa īpašnieks piespiedu nomas

tiesiskajās attiecībās esot atzīstams par patērētāju. Treškārt,

vēl vairāk esot nostiprinājies sociāli atbildīgas valsts

princips, un piespiedu nomas maksas apmēra ierobežojumi esot

jāvērtē kopsakarā ar to.

Apstrīdētās normas ierobežojot tiesības uz īpašumu. Tomēr

ierobežojums pastāvot vien tad, ja zemes īpašnieks nevar

vienoties ar dzīvokļu īpašniekiem par nomas maksas apmēru.

Savukārt pieteikumos ietvertie argumenti par to, ka apstrīdēto

normu dēļ nebūs iespējams prasību par nomas maksas piedziņu

izskatīt vienkāršotos tiesvedības procesos, neietilpstot

Satversmes 105. panta tvērumā.

2017. gada 22. jūnija Grozījuma pieņemšanā esot ievērotas

Saeimas kārtības ruļļa 87. panta prasības, jo noteikums par

likumprojekta un ar to saistīto dokumentu pieejamību neesot

attiecināms uz gadījumiem, kad Saeima nolēmusi citādi. Tādējādi

apstrīdētajās normās ietvertais īpašuma tiesību ierobežojums esot

noteikts ar likumu. Šim ierobežojumam esot leģitīms mērķis:

sabiedrības labklājības veicināšana un privatizēto dzīvokļu

īpašnieku interešu aizsardzība, kas izpaužoties kā zemes

piespiedu nomas maksimālā apmēra ierobežošana gadījumos, kad

puses nevar vienoties. Likumdevēja lietotie līdzekļi esot

piemēroti šā mērķa sasniegšanai.

Vērtējot ierobežojuma atbilstību samērīguma principam, esot

jāņem vērā, ka Saeima jau ilgstoši apsvērusi iespēju samazināt

piespiedu nomas maksas maksimālo apmēru. Priekšlikums par

grozījumiem Likuma par dzīvojamo māju privatizāciju 54. panta

otrajā daļā bijis iesniegts jau 2016. gada 20. aprīlī. Savukārt

2017. gadā tikusi izveidota īpaša darba grupa piespiedu nomas

institūta izvērtēšanai. 12. Saeimas Valsts pārvaldes un

pašvaldības komisija (turpmāk arī - Atbildīgā komisija) un minētā

darba grupa esot vērtējusi gan esošo situāciju, gan iespējamos

risinājumus, ticis uzklausīts valsts un pašvaldību institūciju,

kā arī nevalstisko organizāciju viedoklis. Savukārt pieteikumos

norādītie iespējamie saudzējošākie līdzekļi nenodrošināšot

leģitīmā mērķa sasniegšanu vismaz tādā pašā kvalitātē kā

apstrīdētās normas. Tādējādi šo mērķi nevarot sasniegt ar citiem,

Pieteikumu iesniedzēju tiesības un likumiskās intereses mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem.

Pirms apstrīdēto normu pieņemšanas dzīvokļu īpašnieki

pretstatā zemes īpašniekiem nonākuši mazāk aizsargātā stāvoklī,

tādēļ bijis nepieciešams abu pušu attiecības attiecīgi

līdzsvarot. Turklāt ieguldījums zemes īpašumā no risku aspekta

esot vērtējams kā zema riska ieguldījums. Tāpēc zemes īpašnieks

nevarot rēķināties ar to, ka taisnīga atlīdzība par zemes

izmantošanu sasniegs vai pat pārsniegs tādu kapitāla atdeves

līmeni, kāds raksturīgs augsta riska ieguldījumiem. Sabiedrības

gūtais labums no konkrētā ierobežojuma esot lielāks par

Pieteikumu iesniedzēju tiesībām un likumiskajām interesēm

nodarīto kaitējumu.

Ievērojot jau norādītos apstākļus, kas mainījušies kopš 2009.

gada, Pieteikumu iesniedzējiem vajadzējis apzināties, ka ir

iespējamas izmaiņas arī tiesiskajā regulējumā. Zemes īpašnieki

nevarot paļauties uz piespiedu nomas maksas nemainību vai

pieaugumu gadījumā, kad tiesiskajam regulējumam jānodrošina visas

sabiedrības intereses. Apstrīdētās normas stājušās spēkā 2017.

gada vasarā, bet kļuvušas piemērojamas no 2018. gada 1. janvāra.

Sešu mēnešu laikā zemes īpašnieki varējuši vienoties ar dzīvokļu

īpašniekiem par nomas maksu. Tādējādi likumdevējs esot

nodrošinājis saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu, kā arī

pakāpenisku piespiedu nomas maksas apmēra samazinājumu.

Tiesas sēdē Saeimas pilnvarotais pārstāvis S. Bērtaitis

papildus norādīja, ka nesamērīgi liela zemes piespiedu nomas

maksa sadārdzina mājokļu uzturēšanas izdevumus un tādējādi padara

mājokli grūtāk pieejamu sabiedrībai. Piespiedu nomas maksas

apmērs ietekmējot plašu sabiedrības daļu - ne vien

dzīvokļu īpašniekus, bet arī ģimenes, kas dzīvo šajos dzīvokļos.

Saeima un citas iestādes esot saņēmušas daudz sūdzību par to, ka

piespiedu nomas maksa sešu procentu apmērā no zemes kadastrālās

vērtības ir pārāk augsta. Proti, līdzšinējais regulējums neesot

nodrošinājis līdzsvaru starp zemes īpašniekiem un daudzdzīvokļu

māju īpašniekiem.