13. pants

Visbeidzot Satversmes tiesai, vērtējot pamattiesību

ierobežojuma samērīgumu, ir jāpārbauda arī tā atbilstība, proti,

vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību

ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā

ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Līdz ar to Satversmes tiesai

ir jānoskaidro izskatāmajā lietā līdzsvarojamās intereses un tas,

vai ar apstrīdēto normu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp

dažādajām tiesībām un likumiskajām interesēm. Tāpat tiesai

jāpārbauda, vai apstrīdētā norma attiecībā uz Pieteikuma

iesniedzēju nepārkāpj tiesiskās paļāvības aizsardzības

principu.

13.1. Izskatāmajā lietā ir samērojamas komersanta -

azartspēļu organizētāja - tiesības veikt komercdarbību un gūt no

tās pilnīgu labumu ar apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķu aptvertajām citu cilvēku tiesībām uz

veselību un sabiedrības labklājību.

Ierobežojums, kas ar apstrīdēto normu radīts azartspēļu

organizētāja īpašuma tiesībām, ir mērens, jo regulē tikai vienu

konkrētu smēķējoša spēlētāja uzvedības izpausmi - smēķēšanu -,

pieprasot, lai viņš atstāj spēļu zāli un tajā iekārtoto speciālo

smēķēšanai paredzēto telpu. Nevar apgalvot, ka apstrīdētā norma

pilnībā ierobežotu azartspēļu organizētāja komercdarbību. Proti,

azartspēļu organizētāja - Pieteikuma iesniedzēja - vēl joprojām

var organizēt azartspēles un gūt ieņēmumus no to organizēšanas.

Kā liecina publiski pieejamie no kapitālsabiedrību operatīvajām

atskaitēm gūtie dati par azartspēļu nozares finansiālo darbību

2024. gadā un 2025. gada pirmajā ceturksnī, azartspēļu

organizētāji kopumā 2025. gada pirmajā ceturksnī guvuši ienākumus

vairāk nekā 25 miljonu euro apmērā no azartspēļu

automātiem un vairāk nekā divu miljonu euro apmērā no

spēļu galdiem (sk. Izložu un azartspēļu uzraudzības

inspekcijas apkopotos operatīvos statistikas datus par izložu un

azartspēļu tirgu 2025. gada 1. ceturksnī. Pieejams:

www.iaui.gov.lv). Salīdzinājumā ar 2024. gada pirmo

ceturksni šie ienākumi ir samazinājušies par aptuveni 10

procentiem. Tomēr nav iespējams konstatēt tiešu korelāciju starp

minēto ieņēmumu samazinājumu un apstrīdētās normas ietekmi, jo

nav datu par to, vai azartspēļu spēlētāji būtu sistemātiski

pārtraukuši azartspēļu organizēšanas vietu apmeklēšanu tieši

smēķēšanas aizlieguma dēļ. Gluži otrādi, no jau minētajiem Izložu

un azartspēļu uzraudzības inspekcijas statistikas datiem

secināms, ka no interaktīvo azartspēļu organizēšanas gūto

ienākumu samazināšanās varētu būt vispārēja tendence, kam nav

tiešas saistības ar apstrīdēto normu. Tomēr apstrīdētajai normai

varētu būt netieša ietekme. Proti, ņemot vērā to, ka tā ir vērsta

uz spēlētāja novēršanu no spēles, var samazināties spēlēšanas

biežums vai ilgums.

Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir skāris tikai tos

komersantus, kuri uz Tabakas aprites likuma 10. panta ceturtās

daļas pamata bija izvēlējušies ierīkot tiem piederošajās

azartspēļu organizēšanas vietās smēķēšanas telpas. Šādu īpaši

norobežotu telpu ierīkošana nebija obligāta, ja azartspēļu

organizētājs jau sākotnēji savās telpās nebija pieļāvis

smēķēšanu.

Īpašuma tiesību ierobežojumu atsver labums, ko no šā

ierobežojuma gūst visa sabiedrība. Apstrīdētā norma tiecas

pasargāt visas personas, kas uzturas azartspēļu organizēšanas

vietās, - aktīvos smēķētājus, smēķēšanai pakļautās personas, kā

arī darbiniekus - no saslimšanas riskiem, kā arī mazināt

azartspēļu atkarības risku daļai spēlētāju.

Konkrētajā gadījumā starp personas īpašuma tiesību

ierobežojumu un sabiedrības veselību ir panākts taisnīgs

līdzsvars, jo apstrīdētā norma kalpo plašākam un ilgtermiņa

mērķim - sabiedrības kā vienota veseluma aizsardzībai, nevis

atsevišķu personu mantiskajām interesēm.

13.2. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, samērīguma

princips tika pārkāpts arī tādējādi, ka likumdevējs, pieņemot

apstrīdēto normu, nav ņēmis vērā azartspēļu organizētāju tiesisko

paļāvību. Pieteikuma iesniedzēja ieguldījusi finanšu līdzekļus,

lai azartspēļu organizēšanas vietās izveidotu konstruktīvi

nodalītas smēķēšanai paredzētas telpas, attiecīgi aprīkojusi šīs

telpas un paļāvusies uz to, ka tās rīcība būs atzīstama par

tiesisku arī ilgtermiņā. Pretējā gadījumā tā lēmumu par minēto

telpu izveidi nebūtu pieņēmusi un attiecīgi nebūtu ieguldījusi

finanšu līdzekļus to izbūvē.

Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir saistīts ar

tiesiskās drošības principu un nodrošina tā pieprasīto

stabilitāti, aizliedzot nekonsekventu valsts rīcību. Persona var

paļauties uz to, ka valsts rīkojas tiesiski un konsekventi,

savukārt valstij ir jāaizsargā tai dāvātā uzticēšanās. Tiesiskās

paļāvības aizsardzības princips aizsargā personas reiz iegūtās

tiesības, t. i., persona var paļauties uz to, ka tiesības, kas

iegūtas saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu, noteiktā laika posmā

tiks saglabātas un reāli īstenotas (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 24.

punktu). Tomēr tiesiskās paļāvības aizsardzības princips

nedod pamatu paļauties uz to, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija

nekad nemainīsies, bet gan pieļauj un noteiktos apstākļos pat

pieprasa pastāvošā tiesiskā regulējuma grozīšanu. Pretējā

gadījumā valsts nevarētu pienācīgi reaģēt uz mainīgajiem dzīves

apstākļiem. Grozot tiesisko regulējumu, likumdevējam ir jāņem

vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai

var būt izveidojusies paļāvība (sal. sk. Satversmes tiesas

2020. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 24.2.

punktu). Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips aizsargā

vienīgi tādas tiesības, uz kuru īstenošanu personai varēja

rasties likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība (sk.

Satversmes tiesas 2016. gada 21. oktobra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2016-03-01 13. punktu).

Pieteikuma iesniedzējai uz Tabakas aprites likuma 10. panta

ceturtās daļas pamata varēja rasties aizsargājama tiesiskā

paļāvība uz to, ka savā azartspēļu zālē ierīkotās smēķēšanas

telpas varēs tikt izmantotas ilgtermiņā. Kā jau norādīts šā

sprieduma 8. punktā, tiesības uz īpašumu aptver arī ekonomiskās

intereses, kas izriet no komercdarbības veikšanas. Tomēr

komersantam nevar veidoties aizsargājama tiesiskā paļāvība uz to,

ka attiecīgās nozares tiesiskais regulējums nekad netiks mainīts

tādā veidā, kas varētu ietekmēt tā komercdarbību. Izskatāmajā

lietā būtiski ir arī tas, vai likumdevējs, grozot tiesisko

regulējumu, ir noteicis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko

regulējumu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no tiesiskās

paļāvības aizsardzības principa izrietošā prasība nodrošināt pēc

iespējas saudzējošāku pāreju uz jauno tiesisko regulējumu ir

nozīmīga, jo personai, kurai jaunais regulējums tiks piemērots,

ir jādod iespēja pienācīgā kārtā tam sagatavoties. Šādu

saudzējošu pāreju iespējams nodrošināt, piemēram, pārejas

noteikumos atliekot jaunā regulējuma spēkā stāšanos uz noteiktu

laiku (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma

lietā Nr. 2005-12-0103 24. punktu).

Apstrīdētā norma ir pieņemta 2024. gada 11. janvārī, bet

atbilstoši Tabakas aprites likuma pārejas noteikumu 22. punktam

tā stājās spēkā tikai 2025. gada 1. janvārī. Tādējādi azartspēļu

organizētājiem bija atvēlēts gandrīz vesels gads, lai viņi

pielāgotu savu komercdarbības praksi jaunajam tiesiskajam

regulējumam. Šāds laika posms ir uzskatāms par pietiekamu tam,

lai konkrētajā gadījumā būtu nodrošināta tiesiskās paļāvības

aizsardzības principam atbilstoša un saudzējoša pāreja uz jauno

tiesisko regulējumu.

Tabakas aprites likuma regulējums līdz 2025. gada 1. janvārim

neprasīja, lai ikviens komersants savās kazino un spēļu zālēs

izbūvētu īpašas smēķēšanai paredzētas telpas. Kā norāda Saeima,

likumdevējs, pieņemot Tabakas aprites likuma 10. panta ceturto

daļu, uzlika par pienākumu attiecībā uz minētajām telpām izpildīt

noteiktas tehniskās prasības tikai tiem azartspēļu

organizētājiem, kuri bija izvēlējušies nodrošināt saviem

klientiem azartspēļu organizēšanas vietās smēķēšanas iespējas.

Tātad attiecīgo telpu pielāgošana apstrīdētajā normā ietvertajām

prasībām nebija noteikta kā pienākums, kas attiecas uz ikvienu

komersantu, kura pamatdarbība ir azartspēļu organizēšana, bet

tika veikta pēc brīvprātīgas izvēles, kura Pieteikuma

iesniedzējas gadījumā rezultējusies konkrētos ar smēķēšanai

paredzētu telpu izveidošanu un uzturēšanu saistītos

izdevumos.

Nedz no apstrīdētās normas, nedz Tabakas aprites likuma

neizriet aizliegums komersantam pārveidot savas telpas pēc saviem

ieskatiem vai izmantot citiem mērķiem, nevis smēķēšanai. Nav

izslēdzama iespēja, ka smēķēšanas telpu pielāgošana citiem

mērķiem prasīs no azartspēļu organizētājiem zināmu finansiālu

ieguldījumu, piemēram, tad, ja viņi izvēlēsies attiecīgās telpas

pārvietot, sniegt tajās jaunus pakalpojumus apmeklētājiem vai pat

tās likvidēt. Taču arī šāds finansiāls ierobežojums ir uzskatāms

par samērīgu iepretim labumam, kādu apstrīdētās normas rezultātā

gūs azartspēļu organizēšanas vietu apmeklētāji, darbinieki un

visa sabiedrība.

Tādējādi apstrīdētajā normā

noteiktais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, apstrīdētā

norma atbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem un

nepārkāpj tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt likuma "Grozījumi Tabakas

izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu, elektronisko smēķēšanas

ierīču un to šķidrumu aprites likumā" 12. pantu, ciktāl ar

to Tabakas izstrādājumu, tabakas aizstājējproduktu, augu

smēķēšanas produktu, elektronisko smēķēšanas ierīču un to

šķidrumu aprites likuma 10. panta otrā daļa papildināta ar 17.

punktu, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam

un 105. panta pirmajiem trim teikumiem.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Kucina