12. pants

Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja

nepastāv nekādi citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un

kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot

to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, saudzējošāks

līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar

kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-01-01 14. punktu un 2014. gada 7. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2013-17-01 28.2. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tai piederošās azartspēļu

organizēšanas vietā izbūvētās smēķēšanas telpas jau pilnībā

nodrošināja leģitīmo mērķu sasniegšanu un kā risinājums bija pat

efektīvāks un saudzējošāks nekā apstrīdētajā normā ietvertais

pamattiesību ierobežojums. Tādēļ likumdevējs būtu varējis

izvirzīt augstākas prasības attiecībā uz speciāli paredzēto telpu

aprīkojumu un platību, kā arī gaisa ventilāciju, nevis noteikt

smēķēšanas aizliegumu. Savukārt Saeima norāda, ka

inženiertehniskās pieejas nepasargā no tabakas dūmu iedarbības.

Proti, ventilācijas sistēmas nespēj pilnībā novērst kaitīgo vielu

izplatību, bet tāds aprīkojums un ventilācijas apjoms, kāds būtu

nepieciešams personu veselībai salīdzinoši drošas vides

garantēšanai, nebūtu nedz praktisks, nedz ērts un finansiāli

īstenojams.

Jau tajā laikā, kad Tabakas aprites likums tika pieņemts, bija

konstatēts tas, ka neviena ventilācijas sistēma nespēj pilnībā

likvidēt smēķēšanas rezultātā radīto gaisa piesārņojumu (sk.

likumprojekta Nr. 90/TA-2143 anotāciju). Pasaules Veselības

organizācijas Vispārējās konvencijas par tabakas uzraudzību 8.

panta izpratnē viens no principiem, kas valstīm jāņem vērā,

aizsargājot cilvēku veselību no smēķēšanas dūmu nelabvēlīgās

ietekmes, ir no smēķēšanas dūmiem brīvas iekštelpas darbavietās

un publiskās vietās. Attiecībā uz "iekštelpu"

definīciju minētā panta izpratnē ir atzīts, ka ar šo jēdzienu

vajadzētu apzīmēt jebkuru telpu, kuru klāj jumts vai ierobežo

viena vai vairākas sienas vai sāni, turklāt neatkarīgi no jumtam,

sienai vai sāniem izmantotā materiāla un tā, vai konstrukcija ir

pastāvīga vai pagaidu (sk.: WHO Framework Convention on

Tobacco Control. Guidelines for implementation of Article 8,

2013, p. 8). Pētījumi liecina, ka daļēji smēķēšanas

ierobežojumi, piemēram, tādi risinājumi kā atsevišķas smēķētāju

un nesmēķētāju zonas, gaisa attīrīšana un ēku ventilēšana, nevar

pilnībā pasargāt nesmēķētājus no pakļaušanas smēķēšanas dūmiem

(sk.: Babb S., McNeil C., Kruger J., Tynan M. Secondhand smoke

and smoking restrictions in casinos: a review of the evidence.

Tobacco Control, 2015, p. 11). Tādēļ nav iespējams

viennozīmīgi apgalvot, ka visās azartspēļu organizēšanās vietās

esošās smēķēšanai paredzētās telpas un tajās ietvertie

inženiertehniskie ventilācijas risinājumi ir efektīvi un novērš

jebkādu kaitējumu smēķētāju un smēķēšanai pakļauto personu

veselībai.

Tā kā smēķēšanas aizliegums azartspēļu zālēs ir vērsts arī uz

to, lai smēķējošu spēlētāju mudinātu izrauties no spēles cikla un

mainīt savus paradumus, tam nav funkcionālas alternatīvas. No

smēķēšanas atkarīga spēlētāja iziešana no spēļu telpas - fiziski

un akustiski norobežotas un psiholoģiski stimulējošas vides -

vismaz īslaicīgi rada distanci no azartiskās uzvedības modeļa.

Savukārt izolēta smēķētāju telpa azartspēļu organizēšanas vietas

iekšpusē nebūtu adekvāta alternatīva, jo nepildītu spēlēšanas

pārtraukuma funkciju. Spēlētājs tik un tā atrastos tajā pašā

azartspēlēm raksturīgajā vidē un nepiedzīvotu fizisku un

emocionālu distanci no tās.

Tādējādi apstrīdētajā normā

noteiktais pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams leģitīmu

mērķu - citu cilvēku tiesību aizsardzība un sabiedrības

labklājība - sasniegšanai.