7. pants

No pieteikuma izriet, ka

Satversmes tiesai tiek lūgts izvērtēt, vai apstrīdētās normas

atbilst Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertajam

taisnīgas tiesas jēdzienam.

7.1. Lai arī Satversme

tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu tiesu varētu

ierobežot, tās tomēr nevar uzskatīt par absolūtām. Satversme

atzīstama par vienotu veselumu, un tajā ietvertās normas

tulkojamas sistēmiski (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002.

gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas

2. punktu un 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01

secinājumu daļas 1. punkta 1. apakšpunktu). Pieņēmums, ka

Satversmes 92. pantā paredzētajām katras konkrētas personas

tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan

ar Satversmē garantētajām citu personu pamattiesībām, gan arī

citām Satversmes normām (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 26.

novembra sprieduma lietā Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 1.

punktu un 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01

secinājumu daļas 1. punkta 1. apakšpunktu).

7.2. Apstrīdētajās normās

ir ietverta prasība maksāt valsts nodevu par pieteikuma

iesniegšanu administratīvajā tiesā. Tādējādi noteiktais maksājums

- valsts nodeva - netieši ierobežo vienu no taisnīgas tiesas

elementiem, proti, personas pieeju tiesai.