8. pants
Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-17
Lai izvērtētu minētā
ierobežojuma atbilstību Satversmes 92. panta pirmajā teikumā
ietvertajam taisnīgas tiesas jēdzienam, nepieciešams konstatēt,
vai šāds ierobežojums noteikts ar likumu, vai tam ir leģitīms
mērķis un vai tas atbilst samērīguma principam.
8.1. Pieeja tiesai ir
ierobežota ar apstrīdētajām normām - APL 124. panta pirmo un otro
daļu.
Tādējādi
ierobežojums ir noteikts ar likumu.
8.2. Apstrīdēto normu
mērķis ir nodrošināt tiesu sistēmas efektivitāti - ne tikai
mazināt nepamatotu pieteikumu vai apelācijas sūdzību iesniegšanas
iespējamību, bet arī daļēji segt tiesu uzturēšanas izdevumus.
Tādējādi
ierobežojumam ir leģitīms mērķis.
8.3. Ja ir leģitīms mērķis,
tad nepieciešams izvērtēt, vai tiek nodrošināts līdzsvars starp
tiesu efektīvas funkcionēšanas priekšnoteikumiem, no vienas
puses, un personas pieeju tiesai, no otras puses. Lai lemtu par
ierobežojuma samērīgumu, jāizvērtē, vai likumdevējs izvēlējies
iespējami saudzīgākos līdzekļus, proti, vai mērķi nevar sasniegt
ar pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
8.4. Personas pieeja tiesai
netieši var tikt ierobežota galvenokārt divējādi, pirmkārt, ar
valsts noteiktiem maksājumiem, un, otrkārt, ar atlīdzību
advokātiem vai citiem pārstāvjiem. Ministru kabinets, 2004. gada
24. augustā izdodot noteikumus Nr. 735 "Noteikumi par atlīdzības
izmaksas kārtību un tās apmēru fiziskās personas pārstāvim
administratīvajā lietā, kas adresātam ir sarežģīta", ir
paredzējis, ka sarežģītās administratīvajās lietās iestādē vai
tiesā fiziskās personas pārstāvim tiek izmaksāta noteikta
atlīdzība. Tādējādi minētie Ministru kabineta noteikumi vismaz
sarežģītās administratīvajās lietās nodrošina bezmaksas
juridiskās palīdzības sniegšanu fiziskajām personām.
8.5. Savukārt apstrīdēto
normu prasības - maksāt desmit latus par pieteikuma iesniegšanu
un piecus latus par apelācijas sūdzības iesniegšanu - paredz
valsts noteiktus maksājumus, kas neapšaubāmi kalpo kā zināma
veida barjera un netieši ierobežo personas pieeju tiesai.
Tomēr APL 128. panta trešā daļa
atkarībā no fiziskās personas mantiskā stāvokļa piešķir tiesnesim
zināmu rīcības brīvību, proti, ļauj samazināt valsts nodevas
apmēru. Ar šāda regulējuma palīdzību likumdevējs ir nodrošinājis
Satversmes 91. pantā noteiktā vienlīdzīguma principa ievērošanu
un Satversmes 92. pantā ietvertās prasības pēc taisnīgas
tiesas.
Bez tam APL 126. panta pirmajā
daļā ir noteikts, ka gadījumos, kad pieteikums pilnībā vai daļēji
apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam
viņa samaksāto valsts nodevu. Turklāt tiesai, pamatojoties uz APL
126. panta otro daļu, minētais jautājums jāizlemj neatkarīgi no
tā, vai pieteicējs attiecīgu lūgumu ir izteicis.
Līdz ar to likumdevējs APL normās
ir ietvēris vairākus līdzekļus, kas, piemērojot apstrīdētās
normas, vienlaikus spēj nodrošināt saudzējošāku minētā
ierobežojuma piemērošanu. Turklāt jāņem vērā, ka apstrīdētajās
normās noteiktais valsts nodevas apmērs - desmit lati par
pieteikuma iesniegšanu un pieci lati par apelācijas sūdzības
iesniegšanu - ir salīdzinoši neliela summa, kas pieteicējam
jāmaksā.
Tādējādi
apstrīdētās normas atzīstamas par samērīgām un atbilstošām
Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertajam taisnīgas tiesas
jēdzienam.