8. pants

Lai izvērtētu minētā

ierobežojuma atbilstību Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

ietvertajam taisnīgas tiesas jēdzienam, nepieciešams konstatēt,

vai šāds ierobežojums noteikts ar likumu, vai tam ir leģitīms

mērķis un vai tas atbilst samērīguma principam.

8.1. Pieeja tiesai ir

ierobežota ar apstrīdētajām normām - APL 124. panta pirmo un otro

daļu.

Tādējādi

ierobežojums ir noteikts ar likumu.

8.2. Apstrīdēto normu

mērķis ir nodrošināt tiesu sistēmas efektivitāti - ne tikai

mazināt nepamatotu pieteikumu vai apelācijas sūdzību iesniegšanas

iespējamību, bet arī daļēji segt tiesu uzturēšanas izdevumus.

Tādējādi

ierobežojumam ir leģitīms mērķis.

8.3. Ja ir leģitīms mērķis,

tad nepieciešams izvērtēt, vai tiek nodrošināts līdzsvars starp

tiesu efektīvas funkcionēšanas priekšnoteikumiem, no vienas

puses, un personas pieeju tiesai, no otras puses. Lai lemtu par

ierobežojuma samērīgumu, jāizvērtē, vai likumdevējs izvēlējies

iespējami saudzīgākos līdzekļus, proti, vai mērķi nevar sasniegt

ar pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

8.4. Personas pieeja tiesai

netieši var tikt ierobežota galvenokārt divējādi, pirmkārt, ar

valsts noteiktiem maksājumiem, un, otrkārt, ar atlīdzību

advokātiem vai citiem pārstāvjiem. Ministru kabinets, 2004. gada

24. augustā izdodot noteikumus Nr. 735 "Noteikumi par atlīdzības

izmaksas kārtību un tās apmēru fiziskās personas pārstāvim

administratīvajā lietā, kas adresātam ir sarežģīta", ir

paredzējis, ka sarežģītās administratīvajās lietās iestādē vai

tiesā fiziskās personas pārstāvim tiek izmaksāta noteikta

atlīdzība. Tādējādi minētie Ministru kabineta noteikumi vismaz

sarežģītās administratīvajās lietās nodrošina bezmaksas

juridiskās palīdzības sniegšanu fiziskajām personām.

8.5. Savukārt apstrīdēto

normu prasības - maksāt desmit latus par pieteikuma iesniegšanu

un piecus latus par apelācijas sūdzības iesniegšanu - paredz

valsts noteiktus maksājumus, kas neapšaubāmi kalpo kā zināma

veida barjera un netieši ierobežo personas pieeju tiesai.

Tomēr APL 128. panta trešā daļa

atkarībā no fiziskās personas mantiskā stāvokļa piešķir tiesnesim

zināmu rīcības brīvību, proti, ļauj samazināt valsts nodevas

apmēru. Ar šāda regulējuma palīdzību likumdevējs ir nodrošinājis

Satversmes 91. pantā noteiktā vienlīdzīguma principa ievērošanu

un Satversmes 92. pantā ietvertās prasības pēc taisnīgas

tiesas.

Bez tam APL 126. panta pirmajā

daļā ir noteikts, ka gadījumos, kad pieteikums pilnībā vai daļēji

apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam

viņa samaksāto valsts nodevu. Turklāt tiesai, pamatojoties uz APL

126. panta otro daļu, minētais jautājums jāizlemj neatkarīgi no

tā, vai pieteicējs attiecīgu lūgumu ir izteicis.

Līdz ar to likumdevējs APL normās

ir ietvēris vairākus līdzekļus, kas, piemērojot apstrīdētās

normas, vienlaikus spēj nodrošināt saudzējošāku minētā

ierobežojuma piemērošanu. Turklāt jāņem vērā, ka apstrīdētajās

normās noteiktais valsts nodevas apmērs - desmit lati par

pieteikuma iesniegšanu un pieci lati par apelācijas sūdzības

iesniegšanu - ir salīdzinoši neliela summa, kas pieteicējam

jāmaksā.

Tādējādi

apstrīdētās normas atzīstamas par samērīgām un atbilstošām

Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertajam taisnīgas tiesas

jēdzienam.