Par Administratīvā procesa likuma 253. panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam

2. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieteikumu iesniedzēja - Administratīvā

apgabaltiesa (turpmāk - Pieteikumu iesniedzēja) - lūdz

izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. panta pirmajam teikumam.

Pieteikumu iesniedzējas izskatīšanā ir administratīvās lietas

Nr. A43010415 un Nr. A43009415, kas ierosinātas pēc vairāku

komersantu pieteikumiem. Abās lietās Konkurences padome ir

komersantu rīcībā konstatējusi Konkurences likuma 11. panta

pirmajā daļā noteiktā vienošanās aizlieguma pārkāpumu un

piemērojusi naudas sodus. Komersanti lūguši tiesu Konkurences

padomes lēmumus atcelt vai grozīt, samazinot tajos noteikto

naudas sodu apmēru. Tādējādi šajās lietās esot piemērojama

apstrīdētā norma.

Augstākā tiesa, interpretējot apstrīdēto normu, esot atzinusi,

ka tiesa var grozīt administratīvo aktu un noteikt konkrētu tā

saturu iestādes vietā tikai tad, ja tiesību normās tai šāda

kompetence ir tiešā tekstā paredzēta. Konkrētajā gadījumā nedz

Konkurences likums, nedz citas konkurences tiesību normas

expressis verbis neparedzot tiesas tiesības grozīt

Konkurences padomes lēmumus.

Noskaidrojot Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto

pamattiesību saturu, esot jāņem vērā Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6.

pants. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) esot

norādījusi, ka tiesvedība par konkurenci uzraugošās valsts

pārvaldes iestādes lēmumu piemērot naudas sodu ietilpst

Konvencijas 6. panta pirmās daļas tvērumā. Savukārt Augstākā

tiesa esot atzinusi, ka Konkurences padomes noteiktajam naudas

sodam un tā noteikšanas procedūrai ir krimināltiesisks

raksturs.

Tādējādi, izspriežot lietas, kurās krimināltiesiska rakstura

sodu administratīvajā procesā piemērojusi iestāde, personai

vajagot būt nodrošinātām tiesībām uz tai piemērotā soda pārbaudi

tiesā, kura atbilst Konvencijas 6. panta pirmajā daļā

noteiktajiem taisnīgas tiesas kritērijiem un kurai ir

"pilnīga jurisdikcija", proti, tiesības pārbaudīt soda

pamatotību un samērīgumu, kā arī, ja nepieciešams, grozīt tā

apmēru. Apstrīdētā norma būtiski ierobežojot šādu tiesas

kompetenci, un līdz ar to esot ierobežotas arī personai

Satversmes 92. panta pirmajā teikumā paredzētās tiesības.

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk - Kodekss)

289.12 panta otrā daļa paredzot plašāku tiesas

kompetenci iestādes noteikto sodu pārbaudē nekā apstrīdētā norma.

Tiesa varot ne vien atcelt iestādes lēmumu, bet arī grozīt

iestādes piemēroto sodu. Gan administratīvajā procesā tiesā, gan

administratīvo pārkāpumu lietās tiekot pārbaudīti tādi iestāžu

piemērotie sodi, kuriem ir krimināltiesiskas sankcijas pazīmes.

Pieteikumu iesniedzēja uzskata, ka šādam atšķirīgam tiesiskajam

regulējumam nav leģitīma pamata.

Pieteikumu iesniedzēja nepiekrīt apgalvojumam, ka apstrīdētā

norma atbilst tiesībām uz taisnīgu tiesu, jo iestādes kļūdas

gadījumā tiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 253.

panta sestajai daļai varot uzdot iestādei noteikt sodu no jauna.

Minētā tiesību norma esot piemērojama gadījumos, kad tiesas

rīcībā nav visas lietas izspriešanai nepieciešamās informācijas

vai iestādei vēl jāizdara lietderības apsvērumi. Tomēr tiesai,

konstatējot, ka iestādes noteiktais sods nav samērīgs ar

nodarījumu, parasti esot jāizdara tādi paši apsvērumi kā

iestādei. Proti, tiesa pārbaudes gaitā pati secinot, kāds sods ir

pareizais. Tādā gadījumā efektivitātes princips prasot, lai tiesa

pati piespriež pareizo sodu.