Par Administratīvā procesa likuma 253. panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam

3. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

92. panta pirmajam teikumam.

Administratīvajā procesā tiesa parasti pati negrozot

administratīvo aktu un nemainot tā saturu. Tiesa varot pārbaudīt

tikai to, kā iestāde izmanto savu rīcības brīvību, bet ne izdarīt

lietderības apsvērumus iestādes vietā. Proti, tiesa, lemjot par

administratīvā akta tiesiskumu, pārbaudot, vai iestāde ir

ievērojusi procesuālās prasības un nav pieļāvusi rīcības brīvības

izmantošanas kļūdas - tās neizmantošanu, pārsniegšanu vai

nepareizu izmantošanu.

Konstatējot, ka pieteikums par administratīvā akta atcelšanu

vai atzīšanu par spēkā neesošu ir pamatots, tiesa to pilnībā vai

daļā atceļot vai atzīstot par spēkā neesošu. Savukārt tādā

gadījumā, ja iestāde pieļāvusi kļūdu administratīvā akta

izdošanā, bet persona par izdarīto pārkāpumu tik un tā jāsoda,

tiesa varot uzdot iestādei izdot jaunu aktu un iestādei tiesas

dotās norādes esot saistošas. Ja iestāde šīs norādes neievēro,

persona varot Administratīvā procesa likuma 376. pantā noteiktajā

kārtībā iesniegt sūdzību par sprieduma nepienācīgu vai

neatbilstošu izpildi.

Tomēr likumdevējs esot paredzējis arī to, ka noteiktos

gadījumos tiesai var tikt piešķirta kompetence grozīt

administratīvo aktu. Šādi izņēmuma gadījumi tiekot reglamentēti

speciālajās tiesību normās, bet ne apstrīdētajā normā. Apstrīdētā

norma neattiecoties uz minētajiem izņēmuma gadījumiem un tos

nerisinot.

Saeima piekrīt Pieteikumu iesniedzējas viedoklim, ka

Konkurences padomes lēmumiem, ar kuriem persona tiek sodīta, ir

krimināltiesisks raksturs. Tādēļ šo lēmumu pārskatīšanai tiesā

esot piemērojamas Satversmes 92. panta pirmā teikuma un

Konvencijas 6. panta pirmā teikuma garantijas. Tomēr Saeima

uzskata, ka apstrīdētā norma neliedz tiesai veikt kontroli pār

iestādes lēmumiem tādā apjomā, kā to prasa Satversmes un

Konvencijas normas.

Atbilstoši ECT atziņām administratīvo pārkāpumu lietās,

disciplinārlietās ieslodzījuma vietās, kā arī muitas tiesību

pārkāpumu, konkurences tiesību pārkāpumu un tamlīdzīgās lietās

esot pieļaujams tas, ka krimināltiesiska rakstura sodu sākotnēji

piemēro iestāde, kura neatbilst Konvencijas 6. panta garantijām.

Tomēr šādā gadījumā personai vajagot būt tiesībām pārsūdzēt

iestādes lēmumu tādā tiesā, kura atbilst Konvencijas 6. panta

garantijām un kurai ir "pilnīga jurisdikcija".

ECT nolēmumos ar jēdzienu "pilnīga jurisdikcija"

esot saprotama tiesas kompetence pārbaudīt un atcelt iestādes

lēmumu visos aspektos: gan attiecībā uz faktiskajiem apstākļiem,

gan juridisko argumentāciju. No Konvencijas 6. panta neizrietot

prasība pēc tā, lai tiesai būtu tiesības grozīt iestādes lēmumu.

Proti, pietiekot ar to, ka tiesa pilnībā pārbauda iestādes lēmuma

tiesiskumu, pamatotību, samērīgumu un, ja nepieciešams, šo lēmumu

atceļ.

Administratīvo tiesu prakse konkurences tiesību pārkāpumu

lietās liecinot, ka pieteicēju argumenti tiek vērtēti detalizēti

un pēc būtības. Nepieciešamības gadījumos tiesas izmantojot

tiesības pilnībā vai daļēji atcelt Konkurences padomes lēmumu un

sniedzot konkrētas norādes jauna administratīvā akta izdošanai.

Tādējādi administratīvā tiesa esot uzskatāma par "pilnīgas

jurisdikcijas" tiesu Konvencijas izpratnē.

Pasaulē pamatā pastāvot četri veidi, kādos tiesa var īstenot

savu kompetenci, pārskatot konkurenci uzraugošās iestādes

lēmumus. Pirmajā veidā tiesas pilnvaras esot būtiski ierobežotas,

paredzot, ka tiesa konstatē tikai būtiskas normatīvo aktu

piemērošanas kļūdas un atceļ acīmredzami nesaprātīgus lēmumus.

Otrajā tiesa vērtējot arī iestādes lēmuma tiesiskumu, citstarp

procesuālo prasību ievērošanu. Trešais veids paredzot tiesas

kompetenci pārskatīt iestādes lēmumu pēc būtības, pārbaudot visus

lietā nozīmīgos apstākļus. Savukārt ceturtajā tiesa vērtējot

pilnīgi visus lietas apstākļus un esot tiesīga aizstāt iestādes

apsvērumus ar savējiem. Tādējādi Latvijā izraudzītais modelis

atbilstot ārvalstu praksē izmantotajiem modeļiem un nodrošinot

pat vēl augstāku personas tiesību aizsardzības standartu nekā

tie.