3. pants

Pieteikumu iesniedzēji - Nikolajs Korbs un

Kristiāns Zeltiņš (turpmāk - Pieteikumu iesniedzēji) -

uzskata, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz tiesības pie

atbildības sauktās personas aizstāvim parakstīt sūdzību, kā arī

blakus sūdzību, lai iesniegtu to tiesā, neatbilst Latvijas

Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. panta ceturtajam

teikumam.

Ar Rīgas pašvaldības policijas lēmumiem Pieteikumu

iesniedzējiem piemērots administratīvais sods. Administratīvo

pārkāpumu lietās pieņemtos lēmumus Pieteikumu iesniedzēji

pārsūdzējuši tiesā. Sūdzības, lai iesniegtu tās tiesā,

parakstījuši Pieteikumu iesniedzēju aizstāvji. Taču abos

gadījumos pirmās instances tiesas atteikušās šīs sūdzības

pieņemt, uzskatot, ka sūdzības iesniegušas personas, kurām nav

šādu tiesību. Par tiesas lēmumu Nikolajs Korbs un viņa aizstāvis

iesnieguši blakus sūdzību, taču apelācijas instances tiesa

nolēmusi pirmās instances tiesas lēmumu atstāt negrozītu.

Savukārt Kristiāna Zeltiņa aizstāvja parakstīto blakus sūdzību

apelācijas instances tiesa atteikusies pieņemt. Tiesas atteikumu

pieņemt aizstāvja parakstītu sūdzību pamatojušas arī ar

apstrīdēto normu, norādot, ka pilngadīgas pie atbildības saucamās

fiziskās personas aizstāvim nav tiesību parakstīt sūdzību, kā arī

blakus sūdzību, lai iesniegtu to tiesā.

Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, Satversmes 92. panta

ceturtajā teikumā ir ietverts arī viens no būtiskajiem tiesību uz

aizstāvību elementiem - aizstāvja tiesības aizstāvamās personas

vārdā parakstīt un iesniegt sūdzību tiesā. Tāpat kā

kriminālprocesā, arī administratīvā pārkāpuma procesā tiesībām uz

aizstāvību personai vajagot būt nodrošinātām visos procesa

posmos, arī pārsūdzības posmā. Satversmē garantētajām tiesībām uz

aizstāvību vajagot būt praktiskām un efektīvām, nevis formālām.

Administratīvās atbildības likums neliedzot personas aizstāvim

sagatavot sūdzību, bet liedzot to parakstīt, lai iesniegtu tiesā.

Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertā prasība personai pašai

parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā, esot uzskatāma par

tiesību uz aizstāvību ierobežojumu, bet šāds ierobežojums esot

pretrunā ar taisnīga un efektīva tiesas procesa prasībām.

Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizskārumu radot pati

apstrīdētā norma, jo, tieši pamatojoties uz to, tiesas atteikušās

pieņemt aizstāvju parakstītās sūdzības un blakus sūdzības

administratīvo pārkāpumu lietās. Apstrīdētās normas izstrādes

laikā likumdevējs esot apzināti izšķīries par to, ka aizstāvim

nav tiesību parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā. Šāda

situācija neesot uzskatāma par neapzinātu likuma robu, kas būtu

novēršams tiesību normas interpretācijas un piemērošanas

ceļā.

Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot

noteikts ar likumu, tomēr neesot konstatējams, ka šim

ierobežojumam būtu kāds leģitīms mērķis. Likumdevējs, iespējams,

esot vēlējies samazināt tiesai iesniegto sūdzību skaitu un

tādējādi mazināt tiesu noslodzi. Tāpat iespējams likumdevēja

mērķis varētu būt to izdevumu apmēra samazināšana, kurus personai

nāktos kompensēt saskaņā ar Kriminālprocesā un administratīvo

pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumu,

izslēdzot nepieciešamību kompensēt tādus juridiskās palīdzības

izdevumus kā izdevumi par sūdzības iesniegšanu. Tomēr arī šādā

gadījumā neesot saskatāms patiess labums, ko no attiecīgā

ierobežojuma gūtu sabiedrība.