4. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka tiesvedība lietā izbeidzama, jo

iespējamo Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizskārumu esot

radījusi nevis pati apstrīdētā norma, bet gan tās nepareiza

piemērošana, proti, kļūdains tiesas secinājums, ka apstrīdētā

norma liedzot aizstāvim parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to

tiesā. Ja Satversmes tiesa tomēr secinātu, ka tiesvedība lietā

nav izbeidzama, tad Saeima norāda, ka apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 92. panta ceturtajam teikumam.

Izskatāmajā lietā esot piemērojami Satversmes tiesas un

Eiropas Cilvēktiesību tiesas secinājumi, kā arī kriminālprocesa

tiesību doktrīnā paustās atziņas par juridiskās palīdzības

sniegšanu un aizstāvja institūtu kriminālprocesa kā apsūdzības

procesa ietvaros. Šie secinājumi un atziņas esot piemērojami,

ciktāl tos pēc to satura un jēgas iespējams attiecināt uz

juridiskās palīdzības sniegšanu un aizstāvības nodrošināšanu

administratīvā pārkāpuma procesā. Uz izskatāmo lietu esot

attiecināma arī no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) izrietošā

prasība, ka tiesībām uz juridisko palīdzību jābūt praktiski un

efektīvi īstenojamām. Tādējādi Satversmes 92. panta ceturtajā

teikumā garantētās tiesības uz advokāta palīdzību aptverot arī

personas aizstāvja tiesības parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to

tiesā.

Lai gan apstrīdētajā normā gramatiski ir noteiktas vienīgi

pārstāvja tiesības parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā,

šādas tiesības esot arī aizstāvim. Apstrīdētās normas

gramatiskais formulējums esot likuma nepilnība, kas novēršama

tiesību tālākveidošanas ceļā pēc analoģijas ar Kriminālprocesa

likumu. Ne apstrīdētās normas, ne ar to saistītā tiesiskā

regulējuma apspriešanas un pieņemšanas gaitā Saeimā neesot

notikušas diskusijas par to, ka personas tiesības uz aizstāvja

sniegtu juridisko palīdzību būtu nepieciešams sašaurināt tādā

veidā, lai tikai pati pie atbildības saucamā persona varētu

parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā. Likumdevējs

apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā neesot paudis konkrētu gribu

sašaurināt personas tiesības saņemt juridisko palīdzību attiecībā

uz sūdzības parakstīšanu, lai iesniegtu to tiesā. Turklāt nevarot

piekrist juridiskajā literatūrā paustajam viedoklim, ka

Administratīvās atbildības likumā noteiktais personiskās dalības

princips aprobežojot aizstāvja institūtu tikai ar juridiskās

palīdzības sniegšanu līdzdarbojoties, bet neietverot fizisko

personu pārstāvības tiesības. Šāda interpretācija esot pretēja ne

vien aizstāvja institūta būtībai, bet arī Administratīvās

atbildības likumā iekļautajam tiesiskajam regulējumam. Proti,

Administratīvās atbildības likuma 40. panta otrajā daļā

nostiprinātais personiskās dalības princips tāpat kā

kriminālprocesā esot interpretējams šauri. Sūdzības parakstīšana,

lai iesniegtu to tiesā, tāpat kā pirmstiesas procesā neesot

uzskatāma par tādu personiskas dabas pienākumu, kuru varētu

izpildīt tikai pati pie atbildības saucamā persona. Tātad

Pieteikumu iesniedzēju administratīvo pārkāpumu lietās apstrīdētā

norma esot interpretēta un piemērota nepareizi.