14. pants

Ikvienai institūcijai, kas izdod normatīvos aktus,

ir pienākums periodiski pārskatīt tās noteikto tiesisko

regulējumu, lai izvērtētu tā nepieciešamību atbilstoši faktisko

un tiesisko apstākļu izmaiņām, kuras tiesību normas pieņemšanas

brīdī var būt grūti vai pat neiespējami prognozēt. Tādējādi tiek

nodrošināta tiesiskā regulējuma atbilstība faktiski pastāvošajām

sabiedrības vajadzībām (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 10.

marta sprieduma lietā Nr. 2021-24-03 31.2. punktu).

Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 7. panta ceturtā

daļa kopš likuma spēkā stāšanās 2005. gada 21. oktobrī līdz 2022.

gada 17. februārim nebija tikusi pārskatīta. Proti, norma, kas

noteic, ka aizturētajiem nodrošināma tikai atsevišķa guļvieta,

matracis un sega, bijusi spēkā gandrīz 17 gadus. Savukārt

Noteikumi Nr. 38 kopš 2006. gada 25. janvāra ir grozīti vienu

reizi, 2012. gada 6. novembrī, ar šiem grozījumiem nosakot

speciālā uztura normas īslaicīgās aizturēšanas vietā ievietotajām

personām, kas tām nodrošināmas, ja konvojēšanas laikā no

īslaicīgās aizturēšanas vietas uz tiesu vai procesuālo darbību

veikšanai nav iespējams nodrošināt ēdienreizi īslaicīgās

aizturēšanas vietā. Proti, arī šie noteikumi attiecībā uz

īslaicīgās aizturēšanas vietā esošo personu stāvokli pēc būtības

nav tikuši pārskatīti ļoti ilgi.

Šajā laikposmā ir turpinājusies gan sabiedrības attīstība,

pieaugot izpratnei par cilvēka cieņu, gan arī valsts finanšu

resursu pieaugums. Tāpat šajā laikposmā ir publicēti gan

Spīdzināšanas novēršanas komitejas, gan tiesībsarga ziņojumi par

situāciju īslaicīgās aizturēšanas vietās. Līdz ar to tiesību

normu pieņēmējiem ir bijis pamats pārskatīt apstrīdētā regulējuma

atbilstību faktiskajai situācijai, lai novērstu cilvēka cieņai

neatbilstošu izturēšanos.

Pilnvarojums izpildvarai pieņemt noteiktas tiesību normas

parasti tiek paredzēts citstarp tieši tādēļ, ka Ministru kabinets

var ātrāk reaģēt uz noteiktiem apstākļiem un pielāgot tiem

izdotās tiesību normas (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada

11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 14. punktu; sk.

arī: Uhle A. In: Kluth W., Krings G. (Hrsg.) Gesetzgebung.

Rechtsetzung durch Parlamente und Verwaltungen sowie ihre

gerichtliche Kontrolle. Heidelberg: Müller, 2014, S. 592).

Tas nozīmē, ka Ministru kabinetam bija iespēja ātrāk reaģēt uz

apstrīdētās noteikumu normas grozīšanas nepieciešamību. Tāpat

pilnvarojuma esence nereti izriet no Ministru kabineta piesaistes

nozarei, kas nozīmē arī specifiskas zināšanas par personu

vajadzībām (ibid.).

Savukārt parlamentārā paškontrole ir daļa no parlamenta

novērošanas un korekcijas pienākuma, kas izriet no parlamenta

pienākuma nodrošināt, ka tā pieņemtās tiesību normas ne tikai

sākotnēji ir bijušas, bet arī paliek atbilstošas konstitūcijai

(sk.: Höfling W., Engels A. In: Kluth W., Krings G. (Hrsg.)

Gesetzgebung. Rechtsetzung durch Parlamente und Verwaltungen

sowie ihre gerichtliche Kontrolle. Heidelberg: Müller, 2014, S.

857, 864). Šādas paškontroles norise ir balstīta gan

parlamenta pašiniciatīvā, gan arī citu personu, piemēram,

ziņotāju, rīcībā (ibid., S. 853). Kā jau vairākkārt

uzsvērts šajā spriedumā, uz īslaicīgās aizturēšanas vietās turēto

personu cilvēka cieņai neatbilstošo stāvokli ir norādīts vairākos

avotos un vairāku gadu garumā.

Tāpat arī likumdevējam ar parlamentārās kontroles starpniecību

vai citiem tā rīcībā esošajiem tiesiskajiem līdzekļiem ir jāgādā,

lai pilnvarojums tiktu izpildīts atbilstoši Satversmei (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr.

2010‑40‑03 10.3. punktu un 2018. gada 12. decembra sprieduma

lietā Nr. 2018‑06‑0103 18.3. punktu). Izskatāmās lietas

apstākļos, kad ilgstoši līdzās likumdevēja pieņemtajai tiesību

normai par aizturētajām personām nodrošināmajiem mazgāšanas un

personīgās higiēnas līdzekļiem pastāvējušas Ministru kabineta

pieņemtas normas, kas ir pretrunā ar likumdevēja noteikto mērķi,

likumdevējam pašam bija pienākums gādāt par to, lai šī juridiskā

pretruna tiktu konstatēta un nekavējoties novērsta (sk.

Satversmes tiesas 2018. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr.

2018-06-0103 18.3. punktu). Tomēr no lietas materiāliem nav

secināms, ka likumdevējs būtu šo pretrunu konstatējis un centies

novērst.

Papildus tam Satversmes tiesa vērš uzmanību uz tiesībsarga

ziņojumos ietverto norādi, ka no cilvēka pamattiesību viedokļa

laikposmam, kuru persona pavada īslaicīgās aizturēšanas vietā,

vajadzētu būt minimālam un arī attiecībā uz apcietinātajām un

notiesātajām personām, kas īslaicīgās aizturēšanas vietās ir

ievietotas procesuālo darbību veikšanai, šo laikposmu vajadzētu

ierobežot līdz septiņām darba dienām (sk., piemēram,

tiesībsarga 2019. gada 28. marta ziņojuma par vizīti Jūrmalas

iecirkņa īslaicīgās aizturēšanas vietā 5. lpp., 2019. gada 3.

maija ziņojuma par vizīti Valmieras iecirkņa īslaicīgās

aizturēšanas vietā 7. lpp., 2019. gada 23. maija ziņojuma par

vizīti Saldus iecirkņa īslaicīgās aizturēšanas vietā 6. lpp. u.

c.). Uz šo aspektu būtisku uzmanību vērsusi arī Spīdzināšanas

novēršanas komiteja (sk. Spīdzināšanas novēršanas komitejas

2017. gada 29. jūnija ziņojuma Latvijas valdībai par 2016. gada

12.-22. aprīļa vizīti 13. punktu. Pieejams:

https://www.coe.int/en/web/cpt/states). Nodrošinot to, ka

personas īslaicīgās aizturēšanas vietās tiek turētas maksimāli

īsu laiku, tiktu mazināts arī tām no šo vietu specifikas

izrietošais cilvēka cieņas aizskāruma risks.