13. pants

Atbilstoši apstrīdētajai noteikumu normai

aizturētajām personām netiek izsniegts dvielis.

13.1. Patiesi humāna vide nav iespējama bez iespējas

uzturēt tīru savu ķermeni (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 2012. gada 10. janvāra sprieduma lietā

"Ananyev and Others v. Russia", pieteikumi Nr.

42525/07 un Nr. 60800/08, 156. punktu). Citstarp tas nozīmē

personas tiesības mazgāties. Higiēna un tīrība ir ne tikai

neatņemama cilvēka cieņas sastāvdaļa, ko indivīdi ir parādā savam

ķermenim un sabiedrības pārstāvjiem, ar ko tie saskaras, bet arī

veselības saglabāšanas priekšnosacījums un vienlaikus

nepieciešamība (ibid.). Nespēja nomazgāties pakļauj

personu ne tikai pazemojumam gan savās, gan arī sabiedrības acīs,

bet arī veselības apdraudējumam. Līdz ar to šāda izturēšanās var

personai radīt psihiskas ciešanas un dziļu aizvainojuma

sajūtu.

Brīvības atņemšanas iestādē ievietota persona atrodas valsts

pakļautībā un attiecīgi arī valsts aizsardzībā. Tas, ka cilvēkam

ieslodzījumā ir jādzīvo sanitāros apstākļos un jābūt pietiekamām

iespējām sevi apkopt, uzturēt savu ķermeni tīru, ir pašsaprotami.

Ar šo vajadzību ieslodzījumā esošā persona nekādi neatšķiras no

pārējiem cilvēkiem (sal. sk. Senāta 2010. gada 6. maija

sprieduma lietā Nr. SKA‑160/2010 18. punktu). Tas attiecas

arī uz personām, kas atrodas īslaicīgās aizturēšanas vietā.

Proti, personas tiesības uzturēt sava ķermeņa higiēnu nevar tikt

automātiski atņemtas tādēļ vien, ka persona atrodas īslaicīgās

aizturēšanas vietā. Šo tiesību atņemšana vai ierobežošana nav

uzskatāma par nenovēršamām aizturēšanas fakta sekām.

Tiesībsarga ziņojumā par situāciju Daugavpils īslaicīgās

aizturēšanas vietā norādīts: tas apstāklis, ka personām nav

pieejams dvielis un pēc dušas apmeklējuma jāslaukās savās drēbēs,

var atturēt ieslodzītos no dušas apmeklējuma. Turklāt tas var

veicināt arī antisanitāru apstākļu rašanos īslaicīgās

aizturēšanas vietā (sk. tiesībsarga 2019. gada 23. maija

ziņojuma par vizīti Daugavpils īslaicīgās aizturēšanas vietā 6.

lpp.). Proti, dvielis ir nepieciešams līdzeklis tam,

lai tiktu īstenotas personas tiesības uzturēt sava ķermeņa

higiēnu.

Līdz ar to dvieļa neesība pārsniedz minimālo cietsirdības un

pazemojuma smaguma pakāpi, kas neizbēgami izriet no personas

atrašanās īslaicīgās aizturēšanas vietā.

Arī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments

ir atzinis, ka tad, ja valsts nenodrošina ieslodzījumā esošai

personai nepieciešamos higiēnas līdzekļus, valsts pieļauj cilvēka

cieņu pazemojošu attieksmi pret šo personu (sk. Senāta 2010.

gada 6. maija sprieduma lietā Nr. SKA-160/2010 18. punktu).

Lai gan konkrētajā lietā jautājums bijis par tualetes papīru,

zobu suku un zobu pastu normatīvajos aktos noteiktajā apjomā, tas

tikpat labi ir attiecināms arī uz citiem higiēnas piederumiem,

tostarp arī uz dvieli. Pēc administratīvo tiesu vērtējuma,

dvielis ir neatņemama obligātā minimuma sastāvdaļa, kas

nepieciešama, lai persona varētu pienācīgi sevi apkopt, bet tā

nepiešķiršana kopsakarā ar citiem apstākļiem noved pie

necilvēcīgas izturēšanās aizlieguma pārkāpuma (sk.

Administratīvās rajona tiesas 2015. gada 15. maija sprieduma

lietā Nr. A420327314 22. punktu un 2016. gada 1. februāra

sprieduma lietā Nr. A420182715 11. un 22. punktu; sal. sk. arī

Administratīvās apgabaltiesas 2017. gada 22. marta sprieduma

lietā Nr. A420182715 18. punktu).

13.2. Ministru kabinets norādījis: tas, ka personai

īslaicīgās aizturēšanas vietā saskaņā ar tiesību aktiem netiek

nodrošināts dvielis par valsts budžeta līdzekļiem, nav šķērslis

tam, lai persona dvieli varētu izmantot. Proti, dvielis esot

viens no tiem priekšmetiem, kurus atļauts glabāt īslaicīgās

aizturēšanas vietā. Līdz ar to personām esot iespēja izmantot

savu personīgo dvieli, kas tām nogādāts pienesumā, vai dvieli,

kas personai izsniegts ieslodzījuma vietā.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2006. gada 19. decembra noteikumu

Nr. 1022 "Noteikumi par ieslodzīto personu uztura un

sadzīves vajadzību materiālā nodrošinājuma normām" 5.

pielikumu ieslodzījuma vietā personām izsniedz divus dvieļus.

Tomēr tas nenozīmē, ka ikkatra persona tādējādi jau ir apgādāta:

pirmkārt, īslaicīgās aizturēšanas vietā nonāk ne tikai personas,

kuras jau iepriekš ir bijušas ieslodzījuma vietā, bet gan krietni

plašāks personu loks; otrkārt, ieslodzītajai personai pārvešanas

brīdī var aizmirst paņemt dvieli līdzi vai tās šādu rīcību var

kavēt citi faktori.

Tāpat personām ir tiesības saņemt dvieli pienesumā. Tomēr arī

šāda iespēja nenozīmē, ka valsts būtu atbrīvota no pienākuma

nepieļaut un novērst pazemojošu izturēšanos. Tas, ka ir personas,

kuras var apgādāt aizturēto ar dvieli un ir informētas par

aizturētā situāciju, kā arī vēlas un spēj aizturētajam nogādāt

nepieciešamās higiēnas preces, ir tikai pieņēmums, kas ne visos

gadījumos var piepildīties. Turklāt pat tad, ja tas varētu

piepildīties, laikposms no personas ievietošanas īslaicīgās

aizturēšanas vietā līdz brīdim, kad tā saņems šādu trešo personu

piegādātu dvieli, būtu pārāk ilgs un tajā apiešanās ar personu

jau būtu atzīstama par pazemojošu. Visbeidzot, kā norādījusi arī

pieaicinātā persona Ilvija Pūce, par piemērotu apstākļu

(pietiekams ēdiens, gultas veļa, higiēnas piederumi)

nodrošināšanu brīvības atņemšanas vietās ir atbildīga tieši

valsts, un tie nevar būt atkarīgi no aizturēto personu

finansiālajām iespējām vai pienesumiem.

Gadījumos, kad īslaicīgās aizturēšanas vietā esošai personai

ir savs dvielis, papildu dvieļa neizsniegšana, protams,

neaizskartu šīs personas pamattiesības. Tomēr absolūta un

visaptveroša paļaušanās uz šādu personas pašaprūpes iespēju nav

pamatota iepriekšminēto iemeslu dēļ - proti, personas iespēja

iegūt savā turējumā dvieli nebūt nav garantēta. Tātad nepamatota

pieņēmuma rezultātā personām, kuras neatbilst minētajai

prezumpcijai, tiek liegtas iespējas uzturēt sava ķermeņa higiēnu

un attiecīgi pret tām tiek īstenota cietsirdīga un cilvēka cieņu

pazemojoša izturēšanās, kas atkarībā no konkrētajiem apstākļiem

ietekmē gan indivīda fizisko, gan psiholoģisko stāvokli.

13.3. Izskatāmajā lietā būtisks ir šāds jautājums: vai

Ministru kabinetam bija tiesības apstrīdētajā noteikumu normā

noteikt, ka aizturētajām personām ir izsniedzams arī dvielis,

proti, vai Ministru kabinets ir rīkojies atbilstoši savām

pilnvarām un nav tās izmantojis nepareizi, nepamatoti uzskatot,

ka tās ir pārāk šauras?

13.3.1. Saeima norādījusi, ka Aizturēto personu

turēšanas kārtības likuma 7. panta pirmā daļa citstarp ietvērusi

pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt, ka aizturētajām personām

piešķirams dvielis, to saprotot kā higiēnas līdzekli. Tas

izrietot arī no Ministru kabineta pienākuma regulējuma izstrādes

laikā ņemt vērā personu pamattiesības. Proti, likumdevējs esot

piešķīris izpildvarai plašu rīcības brīvību, lai tā, citstarp

sekojot līdzi starptautiskajā un nacionālajā tiesu praksē

atzītiem cilvēktiesību standartiem attiecībā uz aizturēto personu

nodrošināšanu ar personīgās higiēnas līdzekļiem, varētu izdot

tādas tiesību normas, kas aizturēto personu tiesības un intereses

nodrošinātu pienācīgā apmērā.

Savukārt Ministru kabinets uzsvēris, ka dvielis nav uzskatāms

par mazgāšanas un personīgās higiēnas līdzekli un tādēļ neesot

bijis pamata to ietvert uz pilnvarojuma pamata pieņemtajā

nodrošināmo līdzekļu uzskaitījumā. Šāds secinājums izrietot no

Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma, kura 19. panta sestajā

daļā dvielis minēts līdzās gultas vietai un gultas piederumiem,

kā arī no Ministru kabineta 2006. gada 19. decembra noteikumiem

Nr. 1022 "Noteikumi par ieslodzīto personu uztura un

sadzīves vajadzību materiālā nodrošinājuma normām", kuros

dvielis ierindots starp gultas veļas piederumiem.

Satversmes tiesa atzinusi, ka saskaņā ar varas dalīšanas

principu izpildvarai ir tiesības izdot noteikumus tikai likumā

noteiktos gadījumos un tie nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un

likumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 1998. gada 10.

jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu). Proti,

Ministru kabinetam var uzdot likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamā

regulējuma izstrādāšanu, lai tiktu detalizēta likumā ietvertā

politiskā griba vai noteikta likuma īstenošanas kārtība. Šādos

normatīvajos aktos nedrīkst ietvert tiesību normas, kas nav

uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanai (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2010-40-03 10. punktu). Ja Ministru kabinets

tiesību normās paredz plašāku regulējumu, nekā tam uzdots, tas ir

pārkāpis pilnvarojuma robežas.

Tomēr par pilnvarojuma kļūdu atzīstama arī nepienācīga rīcība,

proti, Ministru kabineta uzskats, ka tam sniegtais pilnvarojums

neļauj pieņemt noteiktas normas, lai gan likumdevējs ir vēlējies

to pieņemšanu. It sevišķi tas attiecas uz gadījumiem, kad

Ministru kabinets nav nodrošinājis indivīdam kādus labumus, ko

tam būtu vēlējis likumdevējs (sal. sk. Satversmes tiesas 2018.

gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2018-06-0103 18.3.

punktu).

13.3.2. Lai izvērtētu, vai pilnvarojums ievērots,

jānoskaidro pilnvarojošo normu saturs un mērķis, bet pēc tam

jāpārbauda, vai Ministru kabinets, izdodot attiecīgās normas, ir

ievērojis tam likumā noteiktā pilnvarojuma robežas (sal. sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2017‑33‑03 13. punktu).

Likumdevējs ar Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 7.

panta pirmo daļu pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt aizturētā

uztura, mazgāšanas un personīgās higiēnas līdzekļu nodrošinājuma

normas, bet pats jau iepriekš noteicis, kādai jābūt aizturētās

personas guļvietai.

Kā norādīts jau iepriekš, mazgāšanās un personiskā higiēna

nozīmē personas rūpes par sava ķermeņa tīrību. Atbilstoši

Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma 2. panta otrajai

daļai īslaicīgās aizturēšanas vietā ir jābūt iekārtotai citstarp

mazgāšanās telpai. Savukārt no mazgāšanās nav nošķirama ķermeņa

nožāvēšana vai noslaucīšana pirms atgriešanās sociālajā vidē.

Līdz ar to Ministru kabineta norāde, ka dvielis nav uzskatāms par

personīgās higiēnas piederumu, ir tiešā pretrunā ar šā priekšmeta

būtību.

Tāpat arī Ministru kabineta arguments, ka Apcietinājumā

turēšanas kārtības likumā dvielis ir minēts līdzās individuālai

gultas vietai un gultas piederumiem, tam attiecīgi nozīmējot, ka

dvielis ir gultas veļas sastāvdaļa, un neļaujot to ietvert

apstrīdētajā noteikumu normā, nav pamatots. Jēdzienu uzskaitījums

blakus nenozīmē, ka tos visus apvienotu viens virsjēdziens.

Līdz ar to likumdevējs, pilnvarojot Ministru kabinetu noteikt

mazgāšanas un higiēnas līdzekļu nodrošinājuma normas, nebija

liedzis Ministru kabinetam tajās ietvert arī dvieli; tieši

pretēji - šāda rīcība atbilstu pilnvarojuma būtībai.

Turklāt ir būtiski pilnvarojuma mērķi netraktēt pārāk šauri.

Proti, izpildvarai, interpretējot pilnvarojošo likuma normu, ir

jāievēro paša likuma būtība un mērķis, kuru aizsardzībai likums

ir pieņemts, kā arī no tiesību sistēmas izrietošas prasības

(sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 14. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2015-05-03 13.3. punktu un 2020. gada 28. septembra

sprieduma lietā Nr. 2019‑37‑0103 18.3.2. un 23. punktu).

Izskatāmajā situācijā likumdevēja pilnvarojums ir tieši

saistīts ar mērķi noteikt aizturētajai personai tādus apstākļus,

kas atbilst cilvēka cieņas principam un nepārkāpj no Satversmes

95. panta otrā teikuma izrietošo cietsirdīgas un cilvēka cieņu

pazemojošas izturēšanās aizliegumu. Šāds secinājums izriet arī no

tiesību sistēmas, kuras pamatā ir visu valsts varas atzaru

pienākums savā darbībā ievērot cilvēktiesības un citus vispārējos

tiesību principus. Līdz ar to Ministru kabinetam bija praktiski

un aktīvi jāizvērtē tas, cik ilgi personas tiek turētas

īslaicīgās aizturēšanas vietās un kas tām nepieciešams, lai būtu

nodrošināta šīs uzturēšanās atbilstība cilvēka cieņas

principam.

Aizturētajām personām to higiēnai nepieciešamos līdzekļus

nedrīkst piešķirt formāli, nenodrošinot to faktisko

pielietojamību mērķa - cilvēka cienīga eksistence - sasniegšanai

un attiecīgi apejoties ar tos saņemošo personu kā ar objektu.

Nenosakot aizturētajai personai pilnvērtīgu mazgāšanas un

personīgās higiēnas līdzekļu nodrošinājumu atbilstoši likumdevēja

noteiktajam deleģējumam, Ministru kabinets ir pārkāpis

cietsirdīgas un cilvēka cieņu pazemojošas izturēšanās

aizliegumu.

Ministru kabinetam atbilstoši tam

piešķirtajam pilnvarojumam kopsakarā ar pienākumu ievērot cilvēka

cieņu bija jānoteic, ka personām īslaicīgās aizturēšanas vietā

piešķirams dvielis. Noteikumu Nr. 38 4. pielikums, ciktāl tas

neparedz dvieļa izsniegšanu, pārkāpj cietsirdīgas un pazemojošas

izturēšanās aizliegumu un attiecīgi neatbilst Satversmes 95.

panta otrajam teikumam.