3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto likuma normu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā likuma norma atbilst

Satversmes 95. panta otrajam teikumam.

Tiesiskais regulējums pārkāpjot Cilvēktiesību konvencijas 3.

pantu un attiecīgi arī Satversmes 95. panta otro teikumu tikai

tad, ja radīts aizskārums, kas pārsniedz minimālo cietsirdības

līmeni.

Esot būtiski tas, ka apstrīdētā likuma norma attiecas uz

aizturēto personu turēšanas apstākļiem, kas saistīti ar

īslaicīgās aizturēšanas vietu režīmu. Proti, atrašanās īslaicīgās

aizturēšanas vietā jau pati par sevi paredzot noteiktus tiesību

ierobežojumus un radot personai zināmas ciešanas. Turklāt

prasības attiecībā uz īslaicīgās aizturēšanas vietām tiekot

izvirzītas, ņemot vērā to, ka personas uzturēšanās šajās telpās

un apstākļos ir īslaicīga.

Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas

rīcības vai soda novēršanai (turpmāk - Spīdzināšanas novēršanas

komiteja) tās 1992. gada apkopojumā par aizturēšanas apstākļiem

esot atzinusi: ņemot vērā to, cik ilgi personas tiek aizturētas

policijā, nevar prasīt, lai fiziskie apstākļi policijas iecirknī

būtu līdzvērtīgi apstākļiem citās brīvības atņemšanas vietās, kur

personas uzturas ilgāku laiku. Nosakot šādas aizturēšanas vietas

iekārtojuma kritērijus, nodrošināmo priekšmetu vidū minēts

matracis un sega, bet ne spilvens. To atspoguļojot arī

Spīdzināšanas novēršanas komitejas prakse attiecībā uz Latviju.

Proti, 1999., 2002. un 2007. gada vizīšu laikā Spīdzināšanas

novēršanas komiteja izteikusi rekomendācijas attiecībā uz

aizturēto personu nodrošināšanu ar tīru matraci un segu, bet

neesot norādījusi, ka aizturētajām personām būtu nodrošināmi arī

spilveni. Šādas norādes nesaturot arī Spīdzināšanas novēršanas

komitejas ziņojums pēc 2016. gada vizītes.

Tādējādi Saeima secina, ka no cilvēktiesību standartiem

neizriet pienākums nodrošināt katram aizturētajam spilvenu un

apstrīdētā likuma norma nodrošina atbilstošus apstākļus

aizturētajām personām, jo spilvena neesība pati par sevi

nesasniedzot tādu smaguma līmeni, kāds nepieciešams personas

tiesību pārkāpuma konstatēšanai. Tādējādi apstrīdētā likuma norma

atbilstot Satversmes 95. panta otrajam teikumam.

Šādu secinājumu apstiprinot arī Latvijas tiesu prakse.

Piemēram, Administratīvā apgabaltiesa, vērtējot uzturēšanās

apstākļus Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Jēkabpils

iecirkņa īslaicīgās aizturēšanas vietā, 2016. gada 30. oktobra

spriedumā secinājusi, ka spilvena trūkums nav uzskatāms par tik

nozīmīgu, lai varētu atzīt, ka personai tiek liegta iespēja

baudīt pilnvērtīgu miegu. Attiecīgi šāds komforta samazinājums

neesot atzīts par tādu apstākli, kas liecinātu par personai

Satversmes 95. pantā garantēto tiesību pārkāpumu.

Turklāt Saeima norāda, ka likumdevējs periodiski izvērtē

iespējas pilnveidot normatīvo regulējumu, tostarp uzlabojot

aizturēto personu sadzīves apstākļus. Saeimas Aizsardzības,

iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2021. gada 8.

decembra sēdē esot apspriests jautājums par apstākļiem īslaicīgās

aizturēšanas vietās, citstarp arī par aizturēto personu tiesībām

saņemt spilvenu.

Saeima neapšauba to, ka prasība nodrošināt aizturētās personas

ar dvieli izriet no minimālajām prasībām attiecībā uz apstākļiem

īslaicīgās aizturēšanas vietās. Esot pašsaprotami tas, ka

cilvēkam jādzīvo sanitāros apstākļos un jābūt nodrošinātām

pietiekamām iespējām apkopt sevi un uzturēt savu ķermeni tīru.

Nespēja apmierināt šīs pamatvajadzības pienācīgā līmenī liekot

cilvēkam justies pazemotam. Tādēļ īslaicīgās aizturēšanas vietās

vajagot būt nodrošinātiem adekvātiem higiēnas līdzekļiem.

To, ka īslaicīgās aizturēšanas vietās turētās personas

jānodrošina arī ar personīgās higiēnas piederumiem, tostarp

dvieli, apliecinot arī Spīdzināšanas novēršanas komitejas

prakse.

Aizturēto personu turēšanas kārtības likuma pieņemšanas mērķis

bijis nodrošināt minimālajiem cilvēktiesību standartiem

atbilstošus sadzīves apstākļus īslaicīgās aizturēšanas vietās.

Tomēr likumā nevarot pilnībā un detalizēti aprakstīt visas

iespējamās prasības, tādēļ tajā ietverts pilnvarojums Ministru

kabinetam detalizētāk izvērst nepieciešamo regulējumu. Turklāt

šāda regulējuma izstrādes laikā Ministru kabinetam esot pienākums

ņemt vērā personu pamattiesības. Tātad likumdevējs esot piešķīris

izpildvarai plašu rīcības brīvību, lai tā, citstarp sekojot līdzi

starptautiskajā un nacionālajā tiesu praksē atzītiem

cilvēktiesību standartiem attiecībā uz aizturēto personu

nodrošināšanu ar personīgās higiēnas līdzekļiem, varētu izdot

tādas tiesību normas, kas aizturēto personu tiesības un intereses

nodrošinātu pienācīgā apmērā.

Līdz ar to likumdevējs, uzliekot Ministru kabinetam pienākumu

noteikt personīgās higiēnas līdzekļu nodrošinājuma normas, neesot

ierobežojis izpildvaras iespējas rīkoties atbilstoši Satversmes

95. pantam un, ņemot vērā īslaicīgās aizturēšanas vietu

specifiskos apstākļus, nodrošināt aizturēto personu tiesības.