110. pants
garantē tiesības uz ģimenes dzīves

neaizskaramību.

Taču tas nenozīmē, ka šīs tiesības

nav ietvertas arī Satversmes 96. pantā. Tā, piemēram,

arodbiedrību brīvība ir noteikta Satversmes 108. pantā, taču

tā izriet arī no biedrošanās brīvības, kas garantēta Satversmes

102. pantā. Tāpat Satversmes 96. pantā garantētās

tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver sevī arī goda

un cieņas aizsardzību (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 26. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2004-17-01 10. punktu), taču valsts pienākums

aizsargāt godu un cieņu ir noteikts arī Satversmes 95. panta

pirmajā teikumā. Tātad vienas un tās pašas tiesības var aizsargāt

vairāki Satversmes panti.

Ir jāņem vērā, ka, pirmkārt,

jēdziens "privātā dzīve" nereti tiek lietots kā plašāks

apzīmējums, kas sevī ietver arī ģimenes dzīvi, mājokļa un

korespondences neaizskaramību. Otrkārt, tiesību zinātnē ir

atzīts, ka tiesības uz privāto dzīvi, tiesības uz ģimenes dzīvi,

tiesības uz mājokļa neaizskaramību un tiesības uz korespondences

neaizskaramību nav iespējams precīzi norobežot. Tās cita citu

papildina un arī savstarpēji pārklājas (sk.: Dijk P.,

Hoof G.J.H. Theory and Practice of the European Convention on

Human Rights. Hague, London, Boston: Kluwer Law International,

1998, p.489; Kilkelly U. The right to respect for private and

family life. A guide to the implementation of Article 8 of the

European Convention on Human Rights. Council of Europe, 2001,

p.10 - 11; Reid K. A Practitioner's Guide to the European

Convention on Human Rights. London: Sweet&Maxwell, 2008,

p.481).

Līdz ar to Satversmes

96. pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību ietver sevī arī tiesības uz ģimenes dzīves

neaizskaramību.

9. Skaidrojot Satversmes

96. pantā garantētās tiesības uz privāto dzīvi, Satversmes

tiesa ir norādījusi, ka šīs tiesības skar dažādus aspektus. Tās

aizsargā indivīda fizisko un garīgo integritāti, godu un cieņu,

vārdu un identitāti, personas datus. Tiesības uz privāto dzīvi

nozīmē, ka indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, tiesības

dzīvot pēc sava prāta, saskaņā ar savu būtību un vēlmēm attīstīt

un pilnveidot savu personību, iespējami minimāli ciešot no valsts

vai citu personu iejaukšanās. Šīs tiesības ietver indivīda

tiesības būt atšķirīgam, saglabāt un attīstīt īpašības un spējas,

kas viņu atšķir no citiem cilvēkiem un individualizē

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 10. punktu).

10. Noskaidrojot Satversmē

noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā arī Latvijas

starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Starptautiskās

cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo

tiesību līmenī kalpo par interpretācijas līdzekli pamattiesību un

tiesiskas valsts principu satura un apjoma noteikšanai, ciktāl

tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību sašaurināšanas.

Valsts pienākums ņemt vērā starptautiskās saistības cilvēktiesību

jomā izriet no Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts

atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi,

likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Šis

pants skaidri norāda uz to, ka konstitucionālā likumdevēja mērķis

bija panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar

starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk. Satversmes tiesas

2008. gada 9. maija sprieduma lietā Nr. 2007-24-01

11. punktu).

Tiesības uz privātās un ģimenes

dzīves neaizskaramību ir garantētas Konvencijas 8. pantā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir skaidrojusi, ka tiesības uz

privātās dzīves neaizskaramību ietver sevī arī tiesības dibināt

un attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietās: Niemietz v. Germany,

judgment of 16 December 1992, Series A no. 251-B,

para 29; Perry v. the United Kingdom, judgment of

17 July 2003, Reports of Judgments and Decisions 2003-IX,

para 36; Biriuk v. Lithuania, judgment of 25 November

2008, application nr. 23373/03, para 34). Savukārt

tiesības uz ģimenes dzīvi nozīmē tiesības uzturēt attiecības ar

ģimenes locekļiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt

uzsvērusi, ka būtisks ģimenes dzīves elements ir vecāku un bērnu

iespēja baudīt vienam otra sabiedrību [sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietās: Olsson v. Sweden

(no. 1), judgment of 24 March 1988, Series A

no. 130, para 59; Berrehab v. the Netherlands, judgment

of 21 June 1988, Series A no. 138, para 23; X

v. Croatia, judgment of 17 July 2008, application no.

11223/04, para 3]. Turklāt, lai arī Konvencijas

8. panta mērķis visupirms ir aizsargāt indivīdu pret

nepamatotu valsts iejaukšanos, šis pants uzliek valstij ne tikai

negatīvu pienākumu atturēties no iejaukšanās personas privātajā

un ģimenes dzīvē. Papildus negatīvajam pienākumam valstij ir arī

pozitīvs pienākums veikt nepieciešamās darbības šo tiesību

nodrošināšanai (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus

lietās: Guerra and others v. Italy, judgment of

19 February 1998, Reports 1998-I, para 58; Von Hannover

v. Germany, judgment of 24 June 2004, Reports of Judgments

and Decisions 2004-VI, para 57; Biriuk v. Lithuania,

judgment of 25 November 2008, application no. 23373/03,

para 35).

No tiesībām uz privāto un ģimenes

dzīvi izriet valsts pienākums palīdzēt personai uzturēt

attiecības ar tai tuviem cilvēkiem ieslodzījuma laikā [sk.,

piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietās: Aliev

v. Ukraine, judgment of 29 April 2003, application no.

41220/98, para 187; Moiseyev v. Russia, judgment of

9 October 2008, application no. 62936/00, para 246 un

Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas ziņojumus:

Report to the Latvian Government on the visit to Latvia carried out

by the European Committee for the Prevention of Torture and

Inhuman or Degrading Treatment or Punishment (CPT) from 24

January to 3 February 1999, para 178.

http://www.cpt.coe.int/documents/lva/2001-27-inf-eng.htm; Report

to the Government of "the former Yugoslav

Republic of Macedonia" on the visit to "the former

Yugoslav Republic of Macedonia" carried out by the European

Committee for the Prevention of Torture and Inhuman or Degrading

Treatment or Punishment (CPT) from 15 to 26 May 2006,

para 92.

http://www.cpt.coe.int/documents/mkd/2008-05-inf-eng.htm]. Tā

kā ieslodzījuma dēļ personas iespējas uzturēt kontaktus un

attiecības ar citām personām samazinās un līdz ar to

apcietinātais var atsvešināties no saviem ģimenes locekļiem,

valstij ir jācenšas, cik vien tas iespējams, mazināt šādas

ieslodzījuma negatīvās sekas. Turklāt ir jāņem vērā, ka

apcietinātā vaina noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā vēl nav

konstatēta.

Līdz ar to šādas personas drīkst

pakļaut tikai tādiem pamattiesību ierobežojumiem, kas ir absolūti

nepieciešami, lai nodrošinātu apcietinājuma mērķa sasniegšanu un

nodrošinātu kārtību ieslodzījuma vietā.

Tādējādi

secināms, ka Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz

privāto dzīvi ietver sevī tiesības veidot un uzturēt attiecības

ar ģimenes locekļiem un citiem cilvēkiem. Turklāt no šīm tiesībām

izriet ne tikai valsts pienākums atturēties no iejaukšanās

privātajā dzīvē, bet arī valsts pienākums veikt šo tiesību

nodrošināšanai nepieciešamās darbības.

11. Lai noteiktu, vai

apstrīdētā norma atbilst Satversmes 96. pantam, visupirms ir

jāizvērtē, vai tā ierobežo šajā Satversmes pantā garantētās

tiesības.

11.1. Apstrīdētā norma

noteic, ka apcietinātā tikšanās ar radiniekiem un citām personām

var būt tikai stundu ilga un tā notiek izmeklēšanas cietuma

administrācijas pārstāvja klātbūtnē. Tātad šī norma regulē tādu

personu tiesības tikties ar citām personām, kurām ir atņemta

brīvība.

11.2. Saeima un Tieslietu

ministrija norāda, ka ieslodzījuma vietā esošas personas

nošķiršana no ģimenes un stress, kas izriet no šīs situācijas,

esot neatņemama brīvības atņemšanas iestādes iezīme. No

apcietinājuma jēgas izrietot tas, ka apcietināto personu ģimenes

dzīve ir būtiski ierobežota, proti, šo personu tiesības uz

ģimenes dzīvi (arī tiesības satikties ar ģimenes locekļiem)

neesot tādas pašas kā brīvībā esošām personām.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir

atzinusi, ka, nosakot maksimālo tikšanās reižu skaitu un ilgumu,

kā arī paredzot to uzraudzību, tiek ierobežotas personas tiesības

uz privāto un ģimenes dzīvi (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietās: Moiseyev v. Russia,

judgment of 9 October 2008, application no. 62936/00,

para 246; Ciorap v. Moldova, judgment of 19 June 2007,

application no. 12066/02, para 111; Kucera v. Slovakia,

judgment of 17 July 2007, application no. 4866/98, para

127 - 128).

Tādējādi apcietinātās personas

nebauda tiesības uz privāto dzīvi tādā pašā mērā kā personas, kas

atrodas brīvībā.

Līdz ar to

apstrīdētajā normā ietvertais regulējums ierobežo Satversmes

96. pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību.

12. Satversmes

96. pantā garantētās tiesības nav absolūtas. Satversmes