116. pants
paredz, ka šīs tiesības var ierobežot, ja

ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu, tam

ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 26. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2004-17-01 11. punktu).

13. Lai ierobežojums būtu

pieļaujams, tam jābūt noteiktam ar pienācīgā kārtā pieņemtu

likumu.

Apstrīdētā norma ir ietverta

Apcietinājumā turēšanas kārtības likumā. Gan Pieteikuma

iesniedzējs, gan Saeima atzīst, ka ierobežojums ir noteikts ar

likumu.

Līdz ar to

lietā nav strīda par to, ka ierobežojums ir noteikts ar

likumu.

14. Pamattiesību

ierobežojums var būt attaisnojams tikai tad, ja tas kalpo

noteiktam leģitīmam mērķim - aizsargāt citas konstitucionāla

ranga vērtības vai citas svarīgas intereses, kuru aizstāvēšanai

ierobežojums ir vajadzīgs (sk. Satversmes tiesas

2007 .gada 16. maija sprieduma lietā

Nr. 2006-42-01 10. punktu). Tādēļ

jānoskaidro, vai apstrīdētā norma ir pieņemta leģitīma mērķa

sasniegšanai.

Saeimas atbildes rakstā norādīts,

ka apstrīdētās normas mērķis ir nepieļaut personas nelikumīgu

iejaukšanos kriminālprocesā, un tādējādi nodrošināt vispusīgu

lietas izmeklēšanu un objektīva nolēmuma pieņemšanu. Tāpat ar šo

normu valsts cenšoties panākt, lai apcietinātais neizdarītu

jaunus noziedzīgus nodarījumus, nemēģinātu bēgt vai saskaņotu

liecības. Tātad apstrīdētā norma aizsargājot sabiedrības drošību.

To atzīst arī Pieteikuma iesniedzējs.

Satversmes tiesa piekrīt Saeimai

un Pieteikuma iesniedzējam un atzīst, ka ierobežojumam ir

leģitīms mērķis - sabiedrības drošības aizsardzība.

15. Samērīguma princips

noteic: ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās

intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un

valsts vai sabiedrības interesēm. Lai izvērtētu, vai likumdevēja

pieņemtā tiesību norma atbilst samērīguma principam,

jānoskaidro:

1) vai likumdevēja lietotie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai;

2) vai šāda rīcība ir

nepieciešama, proti, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda

tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

3) vai likumdevēja darbība ir

samērīga jeb atbilstoša, proti, vai labums, ko iegūs sabiedrība,

ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek

atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā

neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk.

Satversmes tiesas 2007 .gada 16. maija sprieduma lietā

Nr. 2006-42-01 11. punktu).

16. Var piekrist

Tiesībsargam un Pieteikuma iesniedzējam, ka, paredzot

ieslodzījuma vietas administrācijas pārstāvja klātbūtni tikšanās

laikā, kā arī ierobežojot tikšanās ilgumu, tiek mazināta liecību

saskaņošanas, bēgšanas mēģinājumu un sakaru ar noziedzīgo vidi

iespējamība. Tātad apstrīdētajā normā noteiktie ierobežojumi

ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

17. Konstitucionālajā

sūdzībā norādīts, ka leģitīmo mērķi var sasniegt ar citiem,

personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Neesot pamata

uzskatīt, ka apcietinātās personas tikšanās ar jebkuru personu

vienmēr apdraudēs izmeklēšanas intereses un sabiedrības drošību.

Izmeklēšanas tiesnesis vai tiesa, izvērtējot katru konkrēto

situāciju un apsūdzētā personību, varot noteikt tikšanās laikā

piemērojamos drošības pasākumus vai pat aizliegt tikties ar

atsevišķām personām. Līdz ar to nebūtu nepieciešams noteikt, ka

tikšanās var ilgt tikai stundu un notikt tikai ieslodzījuma

vietas administrācijas pārstāvja klātbūtnē. Pēc Pieteikuma

iesniedzēja ieskata, izvērtējot katru situāciju individuāli, būtu

iespējams mazāk ierobežot apcietināto personu tiesības un

nodrošināt arī apcietinātajiem tiesības uz ilgstošo tikšanos.

17.1. Apcietinājumā

turēšanas kārtības likuma 13. panta pirmās daļas

6. punkta vārdi "stundu ilgu" liedz apcietinātajiem tiesības

uz ilgstošo tikšanos.

Kā norādījis Pieteikuma

iesniedzējs, Eiropas Cietumu noteikumu 24.4. punkts noteic,

ka satikšanās kārtībai vajadzētu būt tādai, lai ieslodzītie

varētu saglabāt un stiprināt ģimenes attiecības pēc iespējas

normālākos apstākļos. Eiropas Cietumu noteikumu komentārā,

skaidrojot šo punktu, norādīts, ka tikšanās iespējas ir būtiskas

ne tikai pašiem ieslodzītajiem, bet arī viņu ģimenes locekļiem.

Komentārā uzsvērta nepieciešamība nodrošināt ilgstošās tikšanās:

"Ir svarīgi, lai, kad vien iespējams, tiktu pieļautas ilgstošas,

piemēram, 72 stundas ilgas, intīmas ģimenes vizītes, kā tas ir

daudzās Austrumeiropas valstīs" [Commentary to Recommendation

REC (2006) 2 of the Committee of

Ministers to Member States on the European Prison Rules, p.11.

http://www.coe.int/t/e/legal_affairs/legal_co-operation/prisons_and_alternatives

/legal_ instruments/E%20commentary%20

to%20the%20EPR.pdf].

Tomēr iepriekš citētā norma vēl

nevar būt par pamatu secinājumam, ka no personas tiesībām uz

privāto un ģimenes dzīvi valstij izriet pienākums nodrošināt

ilgstošās tikšanās visiem apcietinātajiem. Ne visās Eiropas

valstīs šīm personām tiek garantētas tiesības uz ilgstošo

tikšanos (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā

Dickson v. the United Kingdom, judgment of 4 December 2007,

application no. 44362/04, para 81). Arī tajās valstīs,

kur šādas tiesības ir paredzētas, tās lielākoties attiecas uz

notiesātajiem. Tā, piemēram, gan Igaunijā, gan Lietuvā tiesības

uz ilgstošo tikšanos ir tikai notiesātajiem (sk.: Imprisonment

Act of the Republic of Estonia, Article 25, Art. 87 and Art.

94; http://www.legaltext.ee/text/en/X30079K5.htm; Lietuvos

Respublikos Bausmiu vykdymo kodeksas, 94 straipsnis,

http://www3.lrs.lt/pls/inter3/dokpaieska.showdoc_l?p_id=27850094).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa

atzinīgi vērtējusi to, ka aizvien vairāk valstu ieslodzītām

personām nodrošina ilgstošās tikšanās. Taču vienlaikus Eiropas

Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka tā neuzskata, ka no

tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi valstij izrietētu pienākums

nodrošināt ilgstošās tikšanās iespējas (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietās: Aliev v. Ukraine,

judgment of 23 April 2003, application no. 41220/98,

para 188; Dickson v. the United Kingdom, judgment of

4 December 2007, application no. 44362/04,

para 81). Turklāt šādu viedokli Eiropas Cilvēktiesību

tiesa ir paudusi arī pēc Eiropas Cietumu noteikumu un to

komentāru pieņemšanas.

Tādējādi no Satversmē

nostiprinātajām tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi valstij

neizriet pienākums arī apcietinātajiem nodrošināt ilgstošās

tikšanās iespējas.

Līdz ar to

Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 13. panta pirmās daļas 6.

punkta vārdi "stundu ilgu", ciktāl tie liedz apcietinātajiem

tiesības uz ilgstošo tikšanos, atbilst Satversmes 96. pantam.

17.2. Tomēr ir jāsecina, ka

apstrīdētajā normā ietvertais tikšanās ilguma regulējums ne tikai

nepieļauj apcietinātajiem ilgstošo tikšanos, bet ierobežo arī

īslaicīgās tikšanās ilgumu. Apcietinātajai personai nav tiesību,

piemēram, uz divas vai trīs stundas ilgu tikšanos. Turklāt šāds

ierobežojums tiek automātiski piemērots visām apcietinātajām

personām.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir

atzinusi, ka stingrs tikšanās biežuma un ilguma regulējums, kas

neparedz nekādu iespēju izvērtēt konkrēto situāciju, pārkāpj

tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi. Tā, piemēram, lietā

Moiseyev v. Russia Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka

Konvencijas 8. pants ir pārkāpts, likumā nosakot, ka

apcietinātajam jānodrošina ne vairāk kā divas tikšanās mēnesī ar

radiniekiem un citām personām un katra tikšanās var ilgt ne

vairāk kā trīs stundas (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

spriedumu lietā Moiseyev v. Russia, judgment of 9 October

2008, application no. 62936/00, paras 252 - 256).

Satversmes tiesa atzīst, ka

atsevišķos gadījumos var būt nepieciešams ierobežot tikšanās

ilgumu, lai tās laikā varētu nodrošināt nepieciešamo kontroli.

Taču tie ir izņēmuma gadījumi, kad, piemēram, apcietinātās

personas radinieki arī ir saistīti ar noziedzīgo vidi vai ir

liecinieki attiecīgajā kriminālprocesā. Tāpat šāds ierobežojums

var tikt pamatots ar ieslodzījuma vietas rīcībā esošajiem

resursiem. Taču ne vienmēr ir šādi apstākļi. Turklāt var būt arī

tādas situācijas, kad stundu ilga tikšanās nenodrošina pienācīgu

iespēju baudīt tiesības uz privāto dzīvi. Tā var būt gadījumos,

kad apcietinātā persona atrodas ieslodzījuma vietā, kas ir tālu

no radinieku dzīvesvietas, un līdz ar to radinieki apcietināto

varbūt nevar apmeklēt katru mēnesi. Tāpat ir jāņem vērā tas, cik

ilgi persona atrodas apcietinājumā. Tāpēc personas tiesības mazāk

ierobežotu tāds regulējums, kas ļautu lemt par tikšanās ilgumu,

izvērtējot konkrēto situāciju.

Apcietinājumā turēšanas kārtības

likuma 13. panta pirmās daļas 6. punktā ir paredzēts

elastīgs regulējums attiecībā uz tikšanās biežumu, proti, ir

paredzēts, ka jānodrošina stundu ilga tikšanās ne retāk kā reizi

mēnesī. Tātad šāds regulējums nodrošina apcietinātajam pietiekamu

aizsardzību, jo nosaka minimālo tikšanās reižu skaitu. Vienlaikus

tas ļauj izvērtēt gan personas individuālos apstākļus (piemēram,

to, cik ilgu laiku persona jau pavadījusi apcietinājumā u.tml.),

gan kriminālprocesa stadiju un izmeklēšanas interešu aizsardzībai

nepieciešamo kontroli, gan arī ieslodzījuma vietas rīcībā esošos

resursus un atbilstošās situācijās nodrošināt vairāk nekā vienu

tikšanos mēnesī.

Arī attiecībā uz tikšanās ilgumu

ir iespējams noteikt, ka apcietinātajam jānodrošina vismaz stundu

ilga tikšanās. Tādējādi apcietinātajam tiktu noteiktas minimālās

garantijas, vienlaikus ļaujot nodrošināt arī ilgāku tikšanos, ja

tas ir iespējams. Varbūt ir arī citi risinājumi, kā padarīt

tikšanās ilguma regulējumu elastīgāku, ļaujot izvērtēt katru

situāciju un individuālos apstākļus. Satversmes tiesai spriedumā

nav jāuzskaita iespējamie saudzējošākie līdzekļi. Konstatējot, ka

ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir arī pamats atzīt,

ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības.

Līdz ar to

Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 13. panta pirmās

daļas 6. punkta vārdi "stundu ilgu" nesamērīgi ierobežo

tiesības uz privāto dzīvi un līdz ar to neatbilst Satversmes

96. pantam.

17.3. Apcietinājumā

turēšanas kārtības likuma 13. panta pirmās daļas

6. punktā ir noteikts, ka apcietināto tikšanās ar

radiniekiem un citām personām var notikt tikai izmeklēšanas

cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnē.

Skaidrojot, kādā veidā tiek

nodrošināta izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja

klātbūtne, Ieslodzījuma vietu pārvalde norāda, ka ieslodzījuma

vietās īslaicīgās tikšanās telpā apcietinātais no apmeklētājiem

ir atdalīts ar stikla sienu. Tikšanās laikā saruna starp

apcietināto un apmeklētāju notiek ar telefona aparāta palīdzību.

Tātad starp apcietināto un apmeklētāju nav iespējama nekāda

fiziska saskarsme. Vienā telpā ir četras līdz astoņas kabīnes.

Administrācijas pārstāvim ir ierīkota atsevišķa telpa, no kuras

tas var redzēt gan apcietinātos, gan apmeklētājus.

Administrācijas pārstāvja telpa ir aprīkota ar ierīci, kura ļauj

noklausīties to, kas tiek runāts jebkurā kabīnē.

17.3.1. Gan Eiropas

Cilvēktiesību tiesa, gan Eiropas Spīdzināšanas novēršanas

komiteja ir norādījusi, ka ieslodzītā un apmeklētāja fiziska

nošķiršana noteiktos gadījumos var būt nepieciešama drošības

apsvērumu dēļ. Taču šādus līdzekļus var piemērot, konstatējot

konkrētu drošības apdraudējumu, nevis automātiski visiem

ieslodzītajiem [sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

spriedumus lietās: Ciorap v. Moldova, judgment of 19 June

2007, application no. 12066/02, para 117-118; Moiseyev v.

Russia, judgment of 9 October 2008, application no.

62936/00, para 258 un Eiropas Padomes Spīdzināšanas

novēršanas komitejas ziņojumu - Report to the Latvian Government

on the visit to Latvia carried out

by the European Committee for the Prevention of Torture and

Inhuman or Degrading Treatment or Punishment (CPT) from 24

January to 3 February 1999, para 182.

http://www.cpt.coe.int/documents/lva/2001-27-inf-eng.ht].

Apcietinājumā turēšanas kārtības

likuma 13. panta otrā daļa noteic, ka tiesa vai izmeklēšanas

tiesnesis var ierobežot šā panta pirmās daļas 6. punktā

minētās tiesības, proti, tiesības uz tikšanos. Arī

Kriminālprocesa likuma 271. pants regulē jautājumu par

apcietinātās personas tiesību ierobežošanu. Šā panta otrā daļa

noteic, ka apcietinājuma piemērošana ir pamats personas tiesību

ierobežošanai un ļauj turēt personu izmeklēšanas cietumā vai

speciāli aprīkotās policijas telpās, ierobežot apcietinātās

personas tikšanos un sazināšanos ar citām personām, izņemot

aizstāvi, kā arī kontrolēt apcietinātās personas korespondenci un

sarunas. Savukārt Kriminālprocesa likuma 271. panta trešā

daļa paredz, ka ierobežojumu apjomu likumā noteiktajās robežās

katram apcietinātajam tiesa vai izmeklēšanas tiesnesis nosaka

individuāli, izvērtējot izmeklētāja vai prokurora priekšlikumus,

uzklausot apcietinātā viedokli, kā arī ņemot vērā noziedzīgā

nodarījuma raksturu un apcietināšanas iemeslu. Tātad likumos ir

paredzēts, ka tiesa vai izmeklēšanas tiesnesis var ierobežot to

personu loku, ar kurām apcietinātais drīkst tikties, un noteikt,

kādi drošības pasākumi, tostarp varbūt arī norobežošana ar stikla

sienu, piemērojami tikšanās laikā. Tas ir uzskatāms par mazāk

ierobežojošu līdzekli nekā automātiska visu apcietināto un

apmeklētāju fiziska norobežošana. Ņemot vērā minēto, tas fakts,

ka ieslodzījuma vietās īslaicīgās tikšanās telpā apcietinātais no

apmeklētājiem ir nošķirts ar stikla sienu, uzskatāms par tiesību

uz privāto dzīvi nesamērīgu ierobežojumu.

Taču, lai arī šāds nesamērīgs

ierobežojums pastāv, tas neizriet no apstrīdētās normas.

Apstrīdētā norma nosaka tikai to, ka tikšanās var notikt

izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnē, bet tas

nenozīmē, ka apcietinātais no apmeklētāja obligāti ir jānošķir ar

stikla sienu. Norma var tikt realizēta arī tādējādi, ka

izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvis gluži vienkārši

atrodas tikšanās telpā, taču telpa nav sadalīta ar stikla sienu.

Līdz ar to nav pamata apstrīdēto normu atzīt par neatbilstošu

Satversmei praksē pastāvoša īslaicīgās tikšanās telpas

iekārtojuma dēļ.

17.3.2. Atbilstoši

apstrīdētajai normai ikviens apcietinātais visu apcietinājuma

laiku ir pakļauts tam, ka viņa tikšanos ar radiniekiem, pat ar

laulāto un bērniem, novēro un noklausās izmeklēšanas cietuma

administrācijas pārstāvis. Šādai kārtībai ir pakļauti visi

apcietinātie un neatkarīgi no tā, ar ko viņi tiekas. Līdz ar to

ir atzīstams, ka šāds regulējums nesamērīgi ierobežo tiesības uz

privāto dzīvi.

Turklāt, kā norādījis Tiesībsargs,

apcietinājums var ilgt pat trīs gadus. Jāņem vērā arī tas, ka

Latvijā persona tiek uzskatīta par apcietināto, kamēr notiesājošs

spriedums nav stājies spēkā. Tātad arī laikā, kad tiek skatīta

apelācijas sūdzība vai kasācijas sūdzība, persona tiek uzskatīta

par apcietināto.

Neapšaubāmi, var būt arī tādas

situācijas, kad izmeklēšanas interešu vai drošības apsvērumu dēļ

ir nepieciešams novērot tikšanos un noklausīties tās laikā

runāto. Taču Kriminālprocesa likuma 271. pants ļauj tiesai

vai izmeklēšanas tiesnesim individuāli izvērtēt katru gadījumu un

noteikt nepieciešamos drošības pasākumus, kas jāpiemēro tikšanās

laikā. Tātad tiesa vai izmeklēšanas tiesnesis, izvērtējot

vairākus apstākļus, tostarp apcietinājumā pavadīto laiku,

kriminālprocesa stadiju un citus apstākļus, varētu lemt arī par

to, vai ir nepieciešama personas novērošana tikšanās laikā un, ja

ir nepieciešama, vai pietiek ar vizuālu novērošanu, vai arī ir

jāparedz iespēja noklausīties apcietinātā un apmeklētāja sarunas.

Šāda katra gadījuma individuāla izvērtēšana ir uzskatāma par

mazāk ierobežojošu līdzekli.

Līdz ar to

Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 13. panta pirmās

daļas 6. punkta vārdi "izmeklēšanas cietuma administrācijas

pārstāvja klātbūtnē", ciktāl tie neparedz apstākļu individuālu

izvērtēšanu, nesamērīgi ierobežo Satversmes 96. pantā garantētās

tiesības.

18. Saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 33. panta trešo daļu tiesību norma, kuru

Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiskā

spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes

tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav

noteikusi citādi.

Nosakot brīdi, ar kuru apstrīdētās

normas zaudē spēku, Satversmes tiesa ņem vērā to, ka likumdevējam

ir nepieciešams laiks attiecīgu grozījumu izdarīšanai

normatīvajos aktos. Tāpat Satversmes tiesa ņem vērā to faktu, ka

ir nepieciešams laiks, lai tiesa vai izmeklēšanas tiesnesis

katram apcietinātajam piemērotu likumā noteiktos

ierobežojumus.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Apcietinājumā turēšanas

kārtības likuma 13. panta pirmās daļas 6. punkta vārdus

"stundu ilgu", ciktāl tie noteic īslaicīgās tikšanās maksimālo

laiku, un "izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja

klātbūtnē", ciktāl tie neparedz apstākļu individuālu izvērtēšanu,

par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam un

spēkā neesošiem no 2009. gada 1. decembra.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris