10. pants

Apcietinājums ir personas brīvības atņemšana,

ko ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu vai tiesas nolēmumu var

piemērot aizdomās turētajam vai apsūdzētajam pirms galīgā

nolēmuma spēkā stāšanās konkrētajā kriminālprocesā, ja

kriminālprocesā iegūtās konkrētās ziņas par faktiem rada

pamatotas aizdomas, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu

nodarījumu, par kuru likums paredz brīvības atņemšanas sodu, un

cita drošības līdzekļa piemērošana nevar nodrošināt, ka persona

neizdarīs jaunu noziedzīgu nodarījumu, netraucēs vai

neizvairīsies no pirmstiesas kriminālprocesa, tiesas vai

sprieduma izpildīšanas (sk. Kriminālprocesa likuma

271. panta pirmo daļu un 272. panta pirmo

daļu).

Kriminālprocesa likums nosaka papildu gadījumus, kad

apcietinājumu var piemērot personai, kura tiek turēta aizdomās

vai apsūdzēta sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, un paredz, ka

apcietinājumu var piemērot personai, kura tiek turēta aizdomās

vai apsūdzēta par pārbaudes laikā izdarītu tīšu noziegumu, kā arī

paredz, ka pamats apcietinājumam var būt tiesas spriedums par

smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, par kuru

piespriests brīvības atņemšanas sods (sk. Kriminālprocesa

likuma 272. panta otro, trešo un ceturto daļu).

Minētais likums paredz arī īpašus nosacījumus apcietinājuma

piemērošanai nepilngadīgajiem, grūtniecēm un sievietēm

pēcdzemdību periodā (sk. Kriminālprocesa likuma

273. pantu).

Apcietinājuma piemērošana ļauj personu turēt izmeklēšanas

cietumā vai speciāli aprīkotās policijas telpās (sk.

Kriminālprocesa likuma 271. panta otro daļu). Personu

var turēt apcietinājumā tikai tik ilgi, cik nepieciešams

kriminālprocesa normālas norises nodrošināšanai, bet ne ilgāk, kā

par lēmumā par šī personas atzīšanu par aizdomās turēto vai

saukšanu pie kriminālatbildības norādīto noziedzīgo nodarījumu

pieļauj Kriminālprocesa likums (sk. Kriminālprocesa

likuma 277.-279. pantu), un ne ilgāk par maksimālo

brīvības atņemšanas termiņu, ko tiesa var piespriest par

noziedzīgo nodarījumu, kura izdarīšanā persona ir apsūdzēta, vai

par brīvības atņemšanas termiņu, kuru tiesa ar notiesājošu

spriedumu ir piespriedusi (sk. Kriminālprocesa likuma

277. panta desmito daļu).

Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 13. panta pirmās

daļas 5. punkts ļauj apcietinātajam sazināties ar personām

ārpus izmeklēšanas cietuma sarakstoties, bet 11. punkts ļauj

saņemt sūtījumus un pienesumus.

Saskaņā ar apstrīdēto normu izmeklēšanas cietuma darbinieki

kontrolē apcietinātās personas privāto saraksti un, ja

nepieciešams, to aiztur, paskaidrojot apcietinātajai personai

aizturēšanas iemeslu.

Apstrīdētajā normā lietots jēdziens "sarakste", kas

apzīmē visu veidu korespondenci (vēstuļu korespondence, pasta

pakas u. tml.), kuru sūta apcietinātā persona vai kuras

adresāts ir apcietinātā persona. Turklāt apstrīdētajā normā ir

lietots jēdziens "kontrolē", kas apzīmē visus

korespondences kontroles veidus, tostarp sarakstes pārtveršanu,

atvēršanu, caurskatīšanu, lasīšanu vai cenzēšanu.

Ieslodzījuma vietu pārvalde sniegusi Satversmes tiesai

informāciju, ka korespondences kontrole notiek pastāvīgi, visu

apcietinājuma laiku un attiecībā uz visiem apcietinātajiem.

Kontrole tiekot veikta saskaņā ar Apcietinājumā turēšanas

kārtības likumu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes iekšējiem

noteikumiem. Atbilstoši šo noteikumu 7. punktam ieslodzījuma

vietas par dokumentu apriti atbildīgā amatpersona vai darbinieks

nododot cenzoram ieslodzītajai personai adresēto korespondenci ne

vēlāk kā nākamajā dienā pēc korespondences saņemšanas dienas.

Savukārt šo noteikumu 11. punkts noteic, ka korespondences

pārbaudes gaitā cenzors pārbauda aploksni un tās saturu. Šo

noteikumu 17. punkts savukārt paredz, ka aizturēto

korespondenci cenzors glabā vienu gadu. Pēc minētā termiņa beigām

aizturēto korespondenci iznīcina. Atbilstoši noteikumu

18. punktam korespondenci, kas satur operatīvi nozīmīgu

informāciju, nodod ieslodzījuma vietas par drošību atbildīgajai

daļai.

Gan Satversmes tiesa, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau

iepriekš secinājusi, ka korespondences kontrole, tās atvēršana un

satura pārbaude ierobežo personas tiesības uz korespondences

neaizskaramību (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

18. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-10-01 10. un

11. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada

15. jūnija sprieduma lietā "Kornakovs pret

Latviju", iesniegums Nr. 61005/00,

158. punktu).

Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais pienākums atvērt un

pārbaudīt apcietinātās personas privāto korespondenci, kā arī

tiesības noteiktos gadījumos aizturēt apcietinātās personas

privāto korespondenci rada šai personai Satversmes 96. pantā

noteikto pamattiesību ierobežojumu.

Apstrīdētā norma ierobežo

apcietinātajām personām Satversmes 96. pantā noteiktās

pamattiesības, proti, tiesības uz korespondences

neaizskaramību.