11. pants

Tiesības uz korespondences neaizskaramību var

ierobežot, ja šāds ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs.

Tādējādi, lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 96. pantam, visupirms jāpārbauda, vai

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu, proti:

1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību;

2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

normatīvo aktu prasībām;

3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tā piemērošanas sekas.

Apcietināto personu korespondences kontrole tika paredzēta jau

Ministru kabineta 2006. gada 11. aprīļa noteikumos

Nr. 288 "Apcietinājumā turēšanas kārtības likums",

kas tika izdoti tobrīd spēkā bijušā Satversmes 81. panta

kārtībā. No Saeimas likumdošanas datubāzē pieejamās informācijas

izriet, ka Ministru kabinets šos noteikumus 2006. gada

18. aprīlī kā likumprojektu iesniedza izskatīšanai Saeimā.

Šie Ministru kabineta noteikumi kā likumprojekts atbilstoši

Saeimas kārtības rullim tika izskatīts Saeimā trijos lasījumos un

pieņemts trešajā lasījumā 2006. gada 22. jūnijā.

Apcietinājumā turēšanas kārtības likums tā sākotnējā redakcijā

2006. gada 4. jūlijā tika izsludināts oficiālajā

izdevumā "Latvijas Vēstnesis". Šis likums līdz ar tajā

ietverto apstrīdēto normu stājās spēkā 2006. gada

18. jūlijā.

Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas nav izteikuši

iebildumus pret apstrīdētās normas pieņemšanas un izsludināšanas

kārtību, un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka

apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas

kārtības rullī noteiktajā kārtībā, kā arī ir pieejama atbilstoši

normatīvo aktu prasībām.

Taču starp lietas dalībniekiem un pieaicinātajām personām nav

vienprātības par to, vai apstrīdētā norma ir pietiekami skaidri

formulēta. Pieteikuma iesniedzēja un pieaicinātā persona -

tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā norma nav noteikta ar

pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jo tā nav pietiekami precīza

un nenodrošina pietiekamu aizsardzību pret iestādes patvaļu.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma ir skaidra

un precīza no tāda viedokļa, ka no šīs normas nepārprotami izriet

un līdz ar to jebkurš apcietinātais var saprast, ka kontrolei var

tikt pakļauta pilnīgi visa viņa privātā korespondence un iestāde

ir tiesīga izmantot visus iespējamos kontroles līdzekļus, tostarp

iestādes amatpersonas ir tiesīgas lasīt visas privātās vēstules,

taču šajā normā neesot skaidri formulēti tās piemērošanas

kritēriji.

Savukārt Tieslietu ministrija norāda, ka likums paredzējis arī

izņēmuma gadījumus, proti, adresātus, kuriem sūtītā vai no kuriem

saņemtā korespondence neesot tikusi kontrolēta. Tātad apstrīdētā

norma neesot paredzējusi automātisku apcietināto personu

korespondences kontroli un neesot tikusi attiecināta uz visu

apcietinātās personas korespondenci.

Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro, vai apstrīdētā norma

ir pietiekami skaidra, lai persona varētu izprast no tās

izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās

piemērošanas sekas.