13. pants

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir

jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada

22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9.

punktu).

Satversmes 116. pants noteic, ka personas tiesības, kas

ietvertas citstarp Satversmes 96. pantā, var ierobežot

likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku

tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību,

labklājību un tikumību.

Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un

pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā

Nr. 2014-05-01 18. punktu).

Saeima atbildes rakstā norāda, ka ar apstrīdēto normu noteiktā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir aizsargāt tādas

konstitucionālās vērtības kā citu cilvēku tiesības un sabiedrības

drošība. Arī Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka šādam

pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi - citu cilvēku

tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība.

Tieslietu ministrija uzskata, ka ar apstrīdēto normu noteiktā

pamattiesību ierobežojuma mērķis ir kriminālprocesuālo interešu

aizsardzība, vienlaikus nodrošinot izmeklēšanas cietumos tiesisku

vidi. Līdz ar to arī Tieslietu ministrija piekrīt, ka šim

pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi - aizsargāt citu

cilvēku tiesības un sabiedrības drošību.

Tiesībsargs norāda, ka šā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais

mērķis ir sabiedrības drošības aizsardzība. Proti, kontrole

tiekot veikta, lai novērstu citu noziedzīgu nodarījumu plānošanu

un nekavētu krimināllietas izmeklēšanu.

Satversmes tiesa atzinusi, ka pamattiesību ierobežojuma

leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība - ir

konstatējams gadījumos, kad tiesiskais regulējums aizsargā citas

personas no individuāliem šo personu tiesību aizskārumiem (sk.

Satversmes tiesas 2018. gada 14. decembra sprieduma

lietā Nr. 2018-09-0103 13. punktu).

Savukārt sabiedrības drošības aizsardzība kā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmais mērķis ir saistāma ar demokrātiskās

valsts iekārtas aizsardzību un tiek atzīta par pieļaujamu

galvenokārt tādos gadījumos, kad tiek skarti jautājumi par valsts

vai sabiedrības drošības apdraudējumiem. Šādā gadījumā jākonstatē

objektīvi pastāvoša vai potenciāli iespējama saikne starp

konkrēta tiesiskā regulējuma pieņemšanu un sabiedrības drošības

stiprināšanu, drošības apdraudējuma novēršanu vai mazināšanu

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 12.2. punktu).

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka ieslodzījuma vietā esošo

personu korespondences kontrole ir pamatota ar kārtības un

drošības apsvērumiem, turklāt ar šīs kontroles palīdzību tiek

gādāts arī par sabiedrības drošību (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 18. decembra sprieduma lietā

Nr. 2009-10-01 15.2. punktu).

Satversmes tiesa piekrīt tam, ka apcietināto personu

korespondences neaizskaramības ierobežojums noteikts sabiedrības

interesēs, lai novērstu kārtības un drošības apdraudējumus, kā

arī nodrošinātu netraucētu kriminālprocesa norisi. Netraucēta

kriminālprocesa norise citstarp aizsargā cietušo personu tiesības

uz taisnīgu kriminālprocesa norisi, kā arī liecinieku tiesības un

pienākumu sniegt patiesu liecību. Šīs aizsargājamās tiesības un

intereses ir savstarpēji saistītas un daļēji pārklājas, tāpēc nav

aplūkojamas atrauti cita no citas. Tādējādi ar apstrīdētajā normā

ietverto pamattiesību ierobežojumu tiek aizsargāta gan

sabiedrības drošība, gan citu cilvēku tiesības.

Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertajam tiesību uz

korespondences neaizskaramību ierobežojumam ir leģitīmi

mērķi - citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības

aizsardzība.