12. pants

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, pārbaudot, vai

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, atzinusi: lai

novērtētu, vai ir ievērots pamattiesību ierobežojuma paredzamības

kritērijs, var ņemt vērā instrukcijas, kam pašām par sevi nav

likuma spēka, turklāt likumam jābūt pieejamam un formulētam tā,

lai persona (ciktāl tas ir saprātīgi attiecīgajos apstākļos)

varētu paredzēt attiecīgās rīcības sekas (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 1983. gada 25. marta sprieduma

lietā "Silver and others v. United Kingdom",

iesniegumi Nr. 5947/72, 6205/73, 7052/75, 7061/75, 7107/75,

7113/75, 7136/75, 85.-90. punktu un 2007. gada

18. janvāra sprieduma lietā "Estrikhs pret

Latviju", iesniegums Nr. 73819/01,

167. punktu).

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa izvērtēs, vai apcietinātās

personas varēja saprātīgi paredzēt, kā atbilstoši apstrīdētajai

normai izmeklēšanas cietuma darbinieki veic apcietināto personu

korespondences, tostarp tās satura, kontroli.

12.1. Apstrīdētā norma paredz izmeklēšanas cietuma

darbiniekiem pienākumu kontrolēt apcietinātā saraksti (izņemot

saraksti ar Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma

15. panta trešajā daļā minētajiem adresātiem).

Ieslodzījuma vietu pārvalde norādījusi, ka atbilstoši

apstrīdētajai normai kontrolei tiek pakļauta visa apcietinātās

personas sarakste visā personas apcietinājuma laikā

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 38. lp.). Arī

Saeima norādījusi, ka korespondences kontroles tiesiskais pamats

ir apcietinātā statusa piemērošana ar tiesas lēmumu un tā kalpo

tam, lai novērstu jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un

sekmētu efektīvu kriminālprocesa norisi. Savukārt izmeklēšanas

cietumiem, izpildot apcietinājumu, esot jānodrošina tiesiska un

droša vide, pēc iespējas novēršot pārkāpumus (sk. Saeimas

atbildes raksta 2. lp. lietas materiālu 1. sēj.

57. lp.).

Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētā norma, nosakot

pienākumu veikt apcietinātās personas korespondences kontroli,

kuras vienīgais tiesiskais pamats ir apcietinātā statusa

piemērošana ar tiesas lēmumu, un skaidri nosakot izņēmuma

gadījumus, kad kontrole netiek veikta, paredz pienākumu veikt

visas apcietināto personu privātās korespondences kontroli.

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma kopsakarā ar tās

piemērošanas praksi pietiekami skaidri paredz to, ka izmeklēšanas

cietuma darbinieki kontrolē visu apcietinātās personas privāto

korespondenci visā apcietinājuma laikā.

12.2. Apcietinātās personas sarakstes kontroles

iemesls ir nepieciešamība novērst aizliegtu priekšmetu un vielu

nonākšanu ieslodzījuma vietās, sasniegt apcietinājuma mērķus

(sk. Saeimas atbildes raksta 3. lp. lietas materiālu

1. sēj. 58. lp.) un atklāt iespējamu slēptu

operatīvi nozīmīgu informāciju (sk. Ieslodzījuma vietu

pārvaldes iekšējo noteikumu 11. punktu lietas materiālu

1. sēj. 40. lp.). Tādēļ saskaņā ar apstrīdēto normu

izmeklēšanas cietuma darbinieki aiztur korespondenci, ja tās

saturs apdraud citu cilvēku tiesības, demokrātisku valsts

iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību, patiesības

noskaidrošanu kriminālprocesā, kā arī ieslodzījuma vietu

drošību.

Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktais

pienākums aizturēt korespondenci, ja tās saturs apdraud citu

cilvēku tiesības vai sabiedrības drošību, skaidri norāda uz to,

ka izmeklēšanas cietuma darbinieki, veicot apcietinātās personas

korespondences kontroli, pārbauda arī tās saturu.

Satversmes tiesa secina: apstrīdētā norma pietiekami skaidri

noteic, ka izmeklēšanas cietuma darbinieki kontrolē arī

apcietinātās personas privātās korespondences saturu un noteiktos

gadījumos korespondenci aiztur.

12.3. Tiesību normu nevar izprast ārpus tās

piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada

28. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-26-03

12.1. punktu un 2018. gada 15. marta sprieduma

lietā Nr. 2017-16-01 16.2. punktu).

Kā jau secināts, atbilstoši Ieslodzījuma vietu pārvaldes

iekšējo noteikumu 7. punktam ieslodzījuma vietas par

dokumentu apriti atbildīgā amatpersona vai darbinieks nodod

cenzoram ieslodzītajai personai adresēto korespondenci ne vēlāk

kā nākamajā dienā pēc korespondences saņemšanas dienas. Šo

noteikumu 11. punkts noteic, ka korespondences pārbaudes

gaitā cenzors pārbauda aploksni un tās saturu. Savukārt šo

noteikumu 12. punkts paredz, ka pārbaudīto korespondenci

cenzors nodod ieslodzījuma vietas amatpersonai vai darbiniekam,

kas ir atbildīgs par korespondences izsniegšanu ieslodzītajai

personai. Pārbaudīto korespondenci ieslodzītajai personai

izsniedz ne vēlāk kā triju dienu laikā no dienas, kad

korespondence saņemta ieslodzījuma vietā.

Satversmes tiesa norāda, ka korespondences pārbaudei atvēlētās

trīs dienas ir tāds termiņš, kādu persona var saprātīgi paredzēt,

rēķinoties ar likumā noteikto prasību, ka izmeklēšanas cietuma

darbiniekiem jāveic apcietinātās personas korespondences, tostarp

tās satura, pārbaude. Turklāt Ieslodzījuma vietu pārvaldes

iekšējie noteikumi paredz arī īpašus privātās dzīves apstākļus,

kādos korespondenci apcietinātajām personām izsniedz pirms triju

dienu termiņa beigām.

Ieslodzījuma vietu pārvalde Satversmes tiesai sniegusi

informāciju, ka apcietinātajām personām ieslodzījuma vietās ir

iespēja iepazīties ar spēkā esošajiem ārējiem normatīvajiem

aktiem. Turklāt saskaņā ar Apcietinājumā turēšanas kārtības

likuma 12. pantu apcietināto pēc ievietošanas izmeklēšanas

cietumā administrācija viņam saprotamā valodā nekavējoties

iepazīstina ar viņa tiesībām un pienākumiem, kā arī informē par

amatpersonām, pie kurām apcietinātais var vērsties ar sūdzībām un

lūgumiem.

Satversmes tiesa secina, ka apcietinātās personas ir

informētas par to, ka pēc viņu ievietošanas izmeklēšanas cietumā

atbilstoši apstrīdētajai normai tiek saprātīgā termiņā kontrolēta

viņu privātā korespondence, tostarp pārbaudot tās saturu un, ja

nepieciešams, korespondenci aizturot, kā arī apcietinātās

personas tiek informētas par viņu tiesību aizsardzības

iespējām.

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa atzīst, ka apstrīdētā

norma nepiešķir izmeklēšanas cietuma darbiniekiem rīcības brīvību

attiecībā uz korespondences atvēršanu un tās satura pārbaudi.

Apstrīdētā norma paredz arī gadījumus, kad korespondenci var

aizturēt, un pienākumu tās aizturēšanas gadījumā nekavējoties

paskaidrot apcietinātajai personai korespondences aizturēšanas

iemeslu. Tādējādi apstrīdētā norma ir pietiekami skaidri

formulēta, lai apcietinātā persona varētu izprast no šīs normas

izrietošā tiesību ierobežojuma saturu un saprātīgi paredzēt tās

piemērošanas sekas.

Tātad tiesību uz korespondences

neaizskaramību ierobežojums ir noteikts ar likumu.