16. pants

Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja

nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus

izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2017-18-01 21.3.2. punktu).

Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds

līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā

kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada

7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01

14. punktu). Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt

to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē

noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma

lietā Nr. 2017-07-01 19. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka leģitīmos mērķus iespējams

sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Mazāk ierobežojošs līdzeklis būtu tāds tiesiskais regulējums, kas

paredzētu korespondences kontroli ierobežojošus nosacījumus,

konkrētāk identificējot gadījumus, kad vispār kontrole ir

veicama, nosakot tās ilgumu un, iespējams, paredzot arī dažādus,

atšķirīgām situācijām piemērotus kontroles veidus. Tas, pēc

Pieteikuma iesniedzējas ieskata, nodrošinātu arī efektīvāku

iestādes resursu izmantošanu, ļaujot tos koncentrēt gadījumiem,

kad tiešām pastāv paaugstināts risks, ka var tikt apdraudēta

sabiedrības drošība vai tikt aizskartas citu cilvēku

tiesības.

Saeima atbildes rakstā paskaidro, ka neesot strīda par lietas

būtību. Saeima neapstrīdot Pieteikuma iesniedzējas secinājumu, ka

apstrīdētā norma pieļauj apcietinātās personas korespondences

kontroli, kas atsevišķos gadījumos var nepamatoti ierobežot

personai Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības.

Tieslietu ministrija norāda, ka Apcietinājumā turēšanas

kārtības likumā paredzētā satikšanās kārtība nodrošinājusi

apcietinātajiem un viņu apmeklētājiem iespēju saglabāt un

stiprināt savstarpējās attiecības pēc iespējas normālākos

apstākļos. Apstrīdētās normas darbības laikā neesot bijis

saudzējošāku līdzekļu, ar kuriem apcietināto personu

pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk, bet leģitīmo mērķi varētu

sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē, turklāt neuzliekot valstij

nesamērīgu vai pat neizturamu slogu.

Savukārt tiesībsargs norāda, ka apcietinājums pats par sevi

neattaisno apcietinātās personas sarakstes vispārēju kontroli

izmeklēšanas cietumā un ka būtu nepieciešams pēc iespējas

individuāls izvērtējums attiecībā uz katra konkrēta apcietinātā

korespondences kontroles apjomu. Kā vienu no alternatīviem šā

jautājuma risināšanas veidiem tiesībsargs iesaka individuālu un

laikā ierobežotu apcietinātās personas sarakstes kontroli. Proti,

atbildīgajām amatpersonām vajadzētu individuāli izvērtēt, vai

konkrēto vēstuli nepieciešams pārbaudīt, vizuāli apskatot vai arī

izlasot. Būtu nosakāms laika posms, kādā veicama kontrole, un arī

tas, cik ilgi pieļaujams vēstuli aizturēt. Tāpat būtu iespējams

paredzēt, ka pastiprināta kontrole ir pieļaujama noteiktu laika

posmu pēc personas apcietināšanas, jo tieši apcietinājuma

sākotnējā posmā ir augstāks risks, ka apcietinātais var

sarakstīties ar personām, kuras kaut kādā veidā ir saistītas ar

noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, vai ka šī sarakste ir saistīta

ar vēlmi izvairīties no saviem kriminālprocesuālajiem

pienākumiem.

Apstrīdētā norma iekļauta likuma nodaļā un pantā, kas regulē

režīma nodrošināšanai izmeklēšanas cietumā veicamos drošības

pasākumus. Satversmes tiesa norāda, ka apcietināto personu

tiesībām uz korespondences neaizskaramību var noteikt tādus

ierobežojumus, kādus prasa:

1) apcietinājuma mērķis;

2) izmeklēšanas cietuma kārtība un drošība.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 241. panta otro daļu

drošības līdzekli kā procesuālo piespiedu līdzekli piemēro

aizdomās turētajam vai apsūdzētajam, ja ir pamats uzskatīt, ka

attiecīgā persona turpinās noziedzīgas darbības, traucēs

pirmstiesas kriminālprocesu vai tiesu vai izvairīsies no šā

procesa vai tiesas.

Saskaņā ar šā likuma 244. panta pirmo un otro daļu

procesa virzītājs izvēlas tādu procesuālo piespiedu līdzekli, kas

pēc iespējas mazāk aizskar personas pamattiesības un ir samērīgs.

Izvēloties drošības līdzekli, procesa virzītājs ņem vērā

noziedzīga nodarījuma raksturu un kaitīgumu, aizdomās turētā vai

apsūdzētā personību, viņa ģimenes stāvokli, veselību un citus

apstākļus.

Drošības līdzeklis - apcietinājums - ir procesuāls piespiedu

līdzeklis un tiek uzskatīts par bargāko un tiesības visvairāk

ierobežojošo drošības līdzekli.

Kā jau secināts iepriekš, apcietinājums pamatā tiek piemērots

tādos gadījumos, kad kriminālprocesā iegūtās ziņas par faktiem

rada pamatotas aizdomas, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu

nodarījumu, par kuru likums paredz brīvības atņemšanas sodu, un

cita drošības līdzekļa piemērošana nevar nodrošināt to, ka

persona neizdarīs jaunu noziedzīgu nodarījumu, netraucēs vai

neizvairīsies no pirmstiesas kriminālprocesa, tiesas vai

sprieduma izpildes.

Satversmes tiesa secina, ka apcietinājuma mērķis ir nodrošināt

sabiedrības un atsevišķu personu drošību - lai netiktu izdarīts

jauns noziegums un netiktu pieļauts tas, ka persona, kura tiek

turēta aizdomās vai ir apsūdzēta par noziedzīga nodarījuma

izdarīšanu, nelikumīgi iejaucas kriminālprocesa gaitā, - un

tādējādi nodrošināt objektīvu lietas izpēti un objektīva nolēmuma

pieņemšanu, kā arī vainīgās personas saukšanu pie

kriminālatbildības. Savukārt izmeklēšanas cietumiem, izpildot

apcietinājumu, papildus ir jānodrošina arī tiesiska un droša

cietuma vide, nepieļaujot pārkāpumus un citas nekārtības.

Tādējādi apcietinājuma piemērošana personai ir nesaraujami

saistīta ar dažādiem personas tiesību ierobežojumiem, tostarp

privātās dzīves ierobežojumiem, kas izriet no apcietinājuma

būtības un ir neatņemama tā iezīme.

Arī Eiropas Padomes Ministru komitejas 2006. gada

11. janvāra rekomendācijas Rec(2006)2 par Eiropas cietumu

noteikumiem 24.1. punkts paredz, ka ieslodzītajām personām

jāļauj satikties ar ģimenes locekļiem un citām personām, kā arī

sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem un sazināties ar šīm

personām, cik bieži vien tas iespējams, sarakstoties un

izmantojot citus saziņas veidus. Savukārt minēto noteikumu

24.2. punkts paredz iespējamās šāda valsts pienākuma

izpildes robežas, nosakot, ka sazināšanos un apmeklējumus var

pakļaut zināmiem nosacījumiem un uzraudzībai, kas nepieciešama,

lai turpinātu izmeklēšanu krimināllietā, nodrošinātu ieslodzījuma

vietā kārtību, drošību un aizsardzību, novērstu noziedzīgus

nodarījumus un aizsargātu noziegumu upurus. Turklāt jāņem vērā,

ka ierobežojumiem jābūt tādiem, lai kontaktēšanās tiktu pieļauta

vismaz minimālā apmērā.

Satversmes tiesa norāda, ka apcietinātās personas saziņas

kontrole nevar sniegties tālāk par nepieciešamību nodrošināt

izmeklēšanas cietumā kārtību un drošību, kā arī tālāk par

apcietinājuma mērķi, kas izriet no attiecīgā apcietinājuma

pamata. Tādējādi korespondences kontrole var tikt veikta vienīgi

ar mērķi nodrošināt noteiktajai kārtībai atbilstošu apcietinājuma

norisi, tostarp novērst aizliegtu vielu un priekšmetu nonākšanu

apcietinātās personas rīcībā, un nodrošināt apcietinājuma mērķu

sasniegšanu, tostarp novērst bēgšanu un pierādījumu pazušanu,

liecinieku ietekmēšanu. Korespondences kontrole ir šādu risku

novēršanas instruments.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau atzinusi, ka tāda privātās

dzīves ierobežošana kā korespondences kontrole nedrīkstētu būt

automātiska. Sistemātiska un nepamatota sarakstes kontrole ir

pretrunā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas 8. pantu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2005. gada 24. februāra sprieduma lietā

"Jankauskas v. Lithuania", iesniegums

Nr. 59304/00, 22. punktu un 2008. gada

22. maija sprieduma lietā "Petrov v. Bulgaria",

iesniegums Nr. 15197/02, 44. punktu). Turklāt

Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka gadījumos, kad tiek

ierobežota ieslodzījuma vietā esošo personu korespondences

brīvība, ir ļoti būtiski norādīt iejaukšanās iemeslus, lai

persona un/vai tās padomdevēji varētu pārliecināties par to, ka

likums ir pareizi piemērots un attiecībā uz konkrēto personu

pieņemtie lēmumi nav nepamatoti vai patvaļīgi

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010. gada

7. janvāra sprieduma lietā "Onoufriou v. Cyprus",

iesniegums Nr. 24407/04, 113. punktu).

Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus - citu cilvēku tiesību

un sabiedrības drošības aizsardzība - var sasniegt ar tādu

korespondences kontroli, atbilstoši kurai atbildīgā amatpersona

veic individuālu apstākļu izvērtējumu un apcietinātā

korespondenci pārbauda, to atverot, izlasot vai aizturot, tad, ja

tas ir nepieciešams, lai novērstu risku, ka var tikt aizskartas

citu cilvēku tiesības vai apdraudēta sabiedrības drošība.

Pārbaudes intensitāte un veids var būt atkarīgs no dažādiem

apstākļiem, tostarp no atrašanās apcietinājumā ilguma un

apcietinātās personas uzvedības ieslodzījuma vietā. Tātad

apcietinātās personas korespondenci var pārbaudīt, tostarp

atvērt, izlasīt vai aizturēt, tādā gadījumā, ja atbildīgajai

amatpersonai ir pamats veikt šādu pārbaudi un konkrētais

kontroles veids ir izraudzīts tādēļ, lai novērstu kādu no

iepriekš minētajiem riskiem.

Savukārt persona varētu atbilstoši Administratīvā procesa

likumam pārsūdzēt faktisko rīcību - korespondences kontroli - un

attiecīgi tiesa varētu pārbaudīt, vai konkrētajā gadījumā, ņemot

vērā individuālos apstākļus, bija konstatējama nepieciešamība

citu cilvēku tiesību aizskāruma vai sabiedrības drošības

apdraudējuma novēršanai veikt apcietinātās personas

korespondences kontroli. Citstarp tiesai šādā gadījumā būtu

jāizvērtē, vai kontrole veikta tādā apmērā, kāds bija

nepieciešams, lai novērstu kādu no iepriekš minētajiem

riskiem.

Satversmes tiesa nesaskata pamatu Tieslietu ministrijas

apgalvojumam, ka valstij šāda kārtība būtu pārmērīgi

apgrūtinoša.

Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka pastāv saudzējošāks

apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķu sasniegšanas līdzeklis - korespondences kontrole tādā

gadījumā, ja pēc individuāla apstākļu izvērtējuma ir konstatējama

pamatota nepieciešamība veikt šādu kontroli, un tādā apmērā, lai

novērstu citu cilvēku tiesību vai sabiedrības drošības

apdraudējumu. Šāds līdzeklis ir uzskatāms par saudzējošāku

līdzekli, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt tādā pašā

kvalitātē.

To, vai administratīvās tiesas tiesvedībā esošajās lietās

pārsūdzētās faktiskās rīcības gadījumā šādi apstākļi ir

pastāvējuši un vai iestāde ir izvēlējusies samērīgāko sarakstes

kontroles veidu, pārbauda administratīvā tiesa, izvērtējot

konkrētās lietas apstākļus.

Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl

tā paredz korespondences kontroli visā apcietinājuma laikā bez

individuāla apstākļu izvērtējuma un citu cilvēku tiesību vai

sabiedrības drošības apdraudējuma konstatēšanas, neatbilst

Satversmes 96. pantam.