17. pants

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa

atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību

normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas

sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi

citādi. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta

11. punktu gadījumā, kad Satversmes tiesa kādu tiesību normu

atzīst par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai,

tai jānosaka brīdis, ar kuru attiecīgā norma zaudē spēku.

Apstrīdētā norma bija spēkā līdz 2018. gada

2. janvārim.

Pieteikuma iesniedzēja norādījusi, ka uz apstrīdētās normas

pamata tika uzsākta pieteicēja sarakstes kontrole, tādēļ tās

atbilstības pārbaude ir nepieciešama konkrētās administratīvās

lietas izskatīšanai un iestādes rīcības tiesiskuma izvērtēšanai.

Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto

normu par spēkā neesošu attiecībā uz pieteicēju administratīvajā

lietā no brīža, kad uz šīs normas pamata tika uzsākta viņa

sarakstes kontrole.

Savukārt Saeima lūdz Satversmes tiesu nepiešķirt sprieduma

nolēmumu daļai atpakaļvērstu spēku. Apstrīdētā norma bijusi spēkā

ilgu laiku, un apcietinātās personas līdz šim neesot vērsušās

tiesā saistībā ar pamattiesību aizskārumu, kas tām būtu radīts,

piemērojot apstrīdēto normu. Tāpēc, pēc Saeimas ieskata,

apstrīdētās normas atzīšanai par spēkā neesošu no kāda brīža

pagātnē varētu būt negatīva ietekme uz tiesību sistēmu un -

iespējamo sūdzību dēļ - arī uz Ieslodzījuma vietu pārvaldes

darbību.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar kuru

apstrīdētā norma zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās uzdevums ir pēc

iespējas novērst pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

Nr. 2005-12-0103 25. punktu). Turklāt, nosakot

konkrētu brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes

tiesa izvērtē arī to, vai pastāv kādi apsvērumi, atbilstoši

kuriem apstrīdētā norma būtu jāatzīst par spēkā neesošu no kāda

brīža pagātnē ne tikai attiecībā uz personu, kuras pamattiesību

aizsardzībai iesniegts pieteikums Satversmes tiesā (sal.

sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

34. punktu).

Administratīvā rajona tiesa informējusi Satversmes tiesu, ka

apstrīdētā norma ir piemērota arī administratīvajās lietās

Nr. A420242118 un Nr. A420214417 un šajās lietās

tiesvedība ir apturēta līdz Satversmes tiesas sprieduma spēkā

stāšanās brīdim. Tātad iespējams, ka arī citas personas ir

uzsākušas savu tiesību aizsardzību sakarā ar sarakstes kontroli

apcietinājuma laikā, un arī šo personu lietās apstrīdētā norma

varētu būt piemērota.

Satversmes tiesa ievēro, ka apstrīdētās normas piemērošanas

rezultātā radītā personas pamattiesību aizskāruma gadījumā

apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu no pamattiesību

aizskāruma rašanās brīža attiecībā uz personām, kuras uzsākušas

savu tiesību aizsardzību administratīvā procesa ietvaros, ir

vienīgā iespēja aizsargāt šo personu pamattiesības.

Tādēļ apstrīdētā norma, ciktāl tā paredz korespondences

kontroli bez individuāla apstākļu izvērtējuma un citu cilvēku

tiesību vai sabiedrības drošības apdraudējuma konstatēšanas,

attiecībā uz personām, kuras līdz sprieduma pasludināšanas brīdim

savu tiesību aizsardzībai vērsušās augstākā iestādē vai

administratīvajā tiesā, bet attiecībā uz kurām administratīvais

process vēl nav noslēdzies, ir atzīstama par spēkā neesošu no šo

personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Par aizskāruma

rašanās brīdi ir uzskatāma diena, kad uz apstrīdētās normas

pamata tika uzsākta korespondences kontrole.