2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - Augstākā tiesa

(turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - norāda, ka tās izskatīšanā

esošās administratīvās lietas Nr. A420286014 apstākļos

Jelgavas cietuma administrācija, pamatojoties uz apstrīdēto

normu, no 2012. gada 30. decembra līdz 2013. gada

30. decembrim veikusi pieteicēja vēstuļu kontroli, tās

atverot. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma

ierobežo pieteicējam Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 96. pantā noteiktās tiesības uz privātās dzīves

un korespondences neaizskaramību.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma paredz

izmeklēšanas cietuma darbiniekiem pienākumu kontrolēt visu

apcietinātā saraksti, kura nav adresēta valsts institūcijām,

proti, privāto saraksti ar citām privātpersonām. Apstrīdētajā

normā neesot konkretizēts kontroles veids, tāpat arī neesot

ietverti ierobežojoši nosacījumi, proti, neesot noteikts, kādos

gadījumos veicama kontrole vai cik ilga tā drīkst būt. Kontrole

šīs normas izpratnē varot nozīmēt arī vēstuļu atvēršanu un

izlasīšanu, jo no apstrīdētās normas otrā teikuma izrietot, ka

izmeklēšanas cietuma darbiniekiem var būt zināms korespondences

saturs. Apstrīdētās normas piemērošanas kritēriji esot noteikti

tikai striktākajam korespondences neaizskaramības ierobežojuma

veidam - vēstules aizturēšanai.

Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem,

Pieteikuma iesniedzēja secina, ka šāds ierobežojums nav noteikts

ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Apstrīdētā norma neesot

pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās

izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās

piemērošanas sekas, un nenodrošinot pietiekamu aizsardzību pret

tās patvaļīgu piemērošanu. Apstrīdētā norma neparedzot

iestādei ierobežojumus un nosacījumus attiecībā uz to, kādos

gadījumos, cik ilgi un kādā veidā veicama apcietinātās personas

korespondences kontrole. Lai gan ir paredzēts izņēmums, proti,

noteikts, ka kontrolei nav pakļauta sarakste ar Apcietinājumā

turēšanas kārtības likuma 15. panta trešajā daļā minētajiem

adresātiem, kā arī noteiktas vispārīgas vadlīnijas attiecībā uz

visvairāk ierobežojošo kontroles veidu - korespondences

aizturēšanu -, ar to vien esot par maz, lai varētu atzīt, ka

apstrīdētā norma ir pietiekami skaidra un precīza, ciktāl tā

regulē privātās sarakstes kontroli.

Pieteikuma iesniedzēja norāda: pat ja uzskatītu, ka tiesību

ierobežojums ir noteikts ar likumu, tas tomēr neatbilstu

Satversmei, jo apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam.

Apstrīdētās normas radītā pamattiesību ierobežojuma leģitīmos

mērķus - citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība

- varot sasniegt arī ar citiem, personas tiesības un likumiskās

intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Personas tiesības

mazāk ierobežojošs līdzeklis būtu tāds tiesiskais regulējums, kas

paredzētu korespondences kontroli ierobežojošus nosacījumus,

konkrētāk identificējot gadījumus, kad kontrole vispār ir

veicama, nosakot tās ilgumu un, iespējams, arī dažādus kontroles

veidus. Ar to būtu nodrošināta arī efektīvāka iestādes resursu

izmantošana, ļaujot tos koncentrēt gadījumiem, kad tiešām pastāv

paaugstināts sabiedrības drošības apdraudējums vai risks, ka var

tikt aizskartas citu cilvēku tiesības. Jebkurā gadījumā personas

tiesību ierobežojums, kas izpaužas kā automātiska un tik plaša

korespondences kontrole, krietni pārsniedzot sabiedrības gūto

labumu.

Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem,

Pieteikuma iesniedzēja pauž uzskatu, ka apcietinātās personas

korespondences brīvības ierobežošana nav attaisnojama pat ar

risku, ka šī persona varētu ietekmēt izmeklēšanu.