5. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda,

ka jau no 2015. gada ir vērsis valsts uzmanību uz to, ka

apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 96. pantam.

Tiesībsargs piekrīt Pieteikuma iesniedzējai, ka apstrīdētā norma

nav uzskatāma par pieņemtu ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu, jo

nav pietiekami precīza un nav nodrošinājusi pienācīgu aizsardzību

pret iestādes patvaļu.

Apstrīdētā norma ļāvusi kontrolēt apcietinātās personas

saraksti, bet neesot noteikusi kontroles īstenošanas veidus,

neesot paredzējusi atšķirīgu kontroli atkarībā no korespondences

adresāta, tajā neesot bijis noteikts apjoms, kādā sarakste tiek

kontrolēta, un gadījumi, kādos vēstuli drīkst izlasīt vai

aizturēt. Apstrīdētā norma arī neesot paredzējusi apcietinātajai

personai iespēju apstrīdēt korespondences kontroli, neesot

noteikusi apcietinātās personas tiesību ierobežojuma ilgumu un

neesot uzlikusi sarakstes kontroles īstenotājiem pienākumu

izvērtēt kontroles nepieciešamību. Lai gan sarakstes kontroli

vispār esot iespējams Administratīvā procesa likumā noteiktajā

kārtībā apstrīdēt kā cietuma faktisko rīcību, tomēr šis tiesību

aizsardzības līdzeklis neesot bijis efektīvs, jo rīcība bijusi

atbilstoša likumam. Tāpat neesot bijis paredzēts veids, kādā

nodrošināms tas, lai netiktu apdraudēta krimināllietas

izmeklēšana, bet vienlaikus ļautu apcietinātajai personai baudīt

tiesības uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību

tiktāl, ciktāl tas ir iespējams.

Apstrīdētajā normā iekļautais pamattiesību ierobežojums neesot

uzskatāms par attaisnojamu un samērīgu, jo līdztekus vispārējai

apcietinātās personas sarakstes kontrolei pastāvējuši citi,

alternatīvi līdzekļi, kas varējuši tikpat labi kalpot leģitīmā

mērķa sasniegšanai, bet būtu mazāk ierobežojuši indivīda

pamattiesības. Viens no alternatīviem veidiem šā jautājuma

risināšanai esot individuāla un laikā ierobežota apcietinātās

personas sarakstes kontrole. Varētu paredzēt, ka pastiprināta

sarakstes kontrole ir pieļaujama noteiktu laiku pēc personas

apcietināšanas, jo šajā apcietinājuma periodā pastāv augstāks

risks, ka apcietinātā persona var sarakstīties ar personām, kuras

kaut kādā veidā ir saistītas ar noziedzīgo nodarījumu, vai ka šī

sarakste var būt saistīta ar vēlmi izvairīties no saviem

kriminālprocesuālajiem pienākumiem. Taču laika gaitā pieaugot

apcietinātās personas nepieciešamība uzturēt kontaktus ar ģimeni,

tuviniekiem, turklāt daudzos gadījumos samazinoties iespējas

traucēt procesu, jo pagājušajā laika posmā ir iegūti jauni

pierādījumi, liecības u. tml. Jo ilgāku laiku persona

atrodas apcietinājumā, jo rūpīgāk būtu jāvērtē automātiskas

kontroles nepieciešamība. Likumdevējam esot jāparedz noteikts to

personu loks, kuras drīkst apcietināto vēstules pārbaudīt, kā arī

gadījumi, kādos pieļaujama vēstuļu pārbaude, tās atverot vai

izlasot, un kādos pieļaujama vēstules atsavināšana vai

aizturēšana. Tāpat esot jānodrošina procesuālais korespondences

kontroles apstrīdēšanas mehānisms.

Izstrādājot Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma

28. panta otrās daļas pašreizējo redakciju, korespondences

kontrole esot uzlabota, taču ne visi tiesībsarga ieteikumi ņemti

vērā. Šobrīd spēkā esošajā attiecīgās normas redakcijā esot

noteikti korespondences kontroles veidi, tā ka jebkurai personai

esot nepārprotami skaidrs, ka vēstules tiek pārbaudītas, tās

atverot, kā arī esot precizēts, kādos gadījumos pieļaujama

vēstules izlasīšana vai sarakstes aizturēšana. Korespondences

kontrole, kas tiek veikta, atverot sūtījumus, lai vizuāli

pārliecinātos, ka tie nesatur aizliegtus priekšmetus un vielas,

esot uzskatāma par samērīgu apcietinātās personas pamattiesību

ierobežojumu. Taču spēkā esošā redakcija paredzot, ka noteiktos

gadījumos apcietinātās personas korespondence var tikt arī

izlasīta. Šādas tiesības esot izmeklēšanas cietuma amatpersonai,

ja tai rodas pamatotas aizdomas, ka sarakstes saturs var

apdraudēt ieslodzījuma vietas vai sabiedrības drošību,

krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu, citu personu

tiesības vai veicināt noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Vēl

arvien esot saglabāta iespēja saraksti izlasīt tikai uz aizdomu

pamata, kā arī neesot skaidri noteikts tiesību aizsardzības

mehānisms (iespēja ierobežojumu apstrīdēt vai pārsūdzēt). Turklāt

personām esot tiesības uzzināt, ka to vēstules tiek lasītas, kā

arī saņemt šādas rīcības pamatojumu. Pēc tiesībsarga ieskata,

atbilstošākais risinājums būtu tāds, ka pirms vēstules

izlasīšanas jāsaņem cietuma priekšnieka atļauja. Tādējādi tiktu

nodrošināta arī kontrole pār sniegto pamatojumu. Šobrīd persona

tās korespondences kontroli varot apstrīdēt kā prettiesisku

faktisko rīcību, bet tikai pēc tam, kad faktiskā rīcība jau ir

notikusi. Tādējādi personai neesot iespējas apstrīdēt apstākļus

jeb aizdomas, uz kuru pamata pieņemts lēmums vēstuli izlasīt,

pirms tam, kad attiecīgais tiesību ierobežojums tai ir

piemērots.

Likumdevējs esot grozījis apstrīdēto normu, un spēkā esošā

Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 28. panta otrās

daļas redakcija vairs nepieļaujot teju absolūtu amatpersonas

rīcības brīvību attiecībā uz apcietināto personu korespondences

kontroli. Līdz ar to spēkā esošajā minētās normas redakcijā

ietvertie personas pamattiesību ierobežojumi esot noteikti ar

pienācīgā kārtībā izstrādātu un pieņemtu likumu. Tomēr arī šī

redakcija būtu pilnveidojama, nosakot, ka vēstuļu izlasīšana ir

pieļaujama tikai uz cietuma priekšnieka lēmuma pamata, un likumā

būtu jāiekļauj tiesības šo lēmumu apstrīdēt.

Lai gan šobrīd spēkā esošā Apcietinājumā turēšanas kārtības

likuma 28. panta otrās daļas redakcija atbilstot Satversmes

96. pantam, tiesībsargs tomēr rūpīgi sekojot līdzi šīs

normas piemērošanai praksē.