4. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

96. pantam.

Kontrolējot apcietināto personu korespondenci gan apstrīdētās

normas darbības laikā pieļautajā veidā un apjomā, gan arī šobrīd

spēkā esošās normas pieļautajā veidā un apjomā, izmeklēšanas

cietuma administrācija varot savlaicīgi reaģēt un rīkoties, lai

nepieļautu liecinieku ietekmēšanu krimināllietu ietvaros, liecību

saskaņošanu, narkotisko vielu un aizliegto priekšmetu apriti, kā

arī tādus gadījumus, kad apcietinātās personas izdara pašnāvību,

bēg no ieslodzījuma vietas vai uzbrūk cietuma amatpersonām.

Veicot apcietināto personu korespondences kontroli, cietuma

administrācija varot pārliecināties par to, vai vēstules saturs

tiešām ir paredzēts uz aploksnes norādītajam adresātam, nevis

trešajai personai. Tāpat korespondences kontrole ļaujot precīzi

fiksēt un uzskaitīt katra apcietinātā saņemto un nosūtīto vēstuļu

apjomu un atsevišķos gadījumos iegūt arī kriminālprocesam vai

operatīvajai darbībai nozīmīgu informāciju.

Apstrīdētā norma esot izstrādāta un pieņemta, ievērojot

normatīvajos aktos paredzēto kārtību, kā arī tikusi izsludināta

un bijusi publiski pieejama. Apstrīdētā norma bijusi arī

pietiekami skaidri formulēta, lai apcietinātās personas izprastu

tās saturu un piemērošanas sekas.

Ja persona ir apcietināta, tad pastāvot pamatotas aizdomas par

tās piedalīšanos noziedzīga nodarījuma izdarīšanā vai arī tā

apsūdzēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kā arī konstatēts

risks, ka šī persona var traucēt kriminālprocesa norisi, mēģināt

izvairīties no kriminālprocesa vai soda izpildes, turpināt

noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu un ietekmēt citas

kriminālprocesā iesaistītas personas. Minētās aizdomas un riski

esot saprotami nevis kā vispārīga rakstura pieņēmumi, bet kā uz

faktiem balstīti secinājumi par personas iespējamo uzvedību

gadījumā, ja tai netiks piemēroti drošības līdzekļi. Ņemot vērā

minēto, esot secināms, ka apcietinājumu kā bargāko drošības

līdzekli piemēro personām, kuras vairāk nekā visi citi aizdomās

turētie varētu būt tendētas uz mēģinājumiem traucēt

kriminālprocesa gaitu.

Apcietinājuma mērķis esot garantēt sabiedrības un atsevišķu

personu drošību - lai netiktu izdarīts jauns noziegums, kā arī

netiktu pieļauta noziedzīgu nodarījumu izdarījušas personas

nelikumīga iejaukšanās kriminālprocesa gaitā - un tādējādi

nodrošināt objektīvu lietas izpēti, objektīva nolēmuma pieņemšanu

un vainīgās personas saukšanu pie kriminālatbildības (taisnīgs

krimināltiesisko attiecību noregulējums). Savukārt izmeklēšanas

cietumiem, izpildot apcietinājumu, esot jānodrošina tajos

tiesiska un droša vide. Tādējādi apstrīdētās normas mērķis esot

kriminālprocesuālo interešu aizsardzība, vienlaikus nodrošinot

izmeklēšanas cietumos tiesisku vidi. Proti, apstrīdētajai normai

esot leģitīmi mērķi - citu cilvēku tiesību un sabiedrības

drošības aizsardzība.

Apstrīdētajā normā noteiktā korespondences kontrole esot

piemērota leģitīmo mērķu sasniegšanai, un ar attiecīgo regulējumu

šie mērķi esot pilnā mērā sasniegti. Turklāt apstrīdētajā normā

bijis ietverts racionāls un lietderības ziņā adekvāts tiesiskais

risinājums leģitīmo mērķu sasniegšanai.

Vērtējot Pieteikuma iesniedzējas piedāvāto alternatīvo

līdzekli, esot nepieciešams noskaidrot, pirmkārt, vai šāda

skrupuloza pieeja vispār ir iespējama un nepieciešama un,

otrkārt, vai šāda detalizēta pieeja ir pretstatāma valsts

objektīvajām iespējām nodrošināt tās turpmāku efektīvu

funkcionēšanu, ņemot vērā arī izmeklēšanas cietumu amatpersonu

tiesības un pieejamos resursus. Ja leģitīmo mērķi var sasniegt ar

tādiem līdzekļiem, kas personas tiesības ierobežo mazāk, bet

prasa nesamērīgi lielu ieguldījumu no valsts un sabiedrības, tad

nevarot uzskatīt, ka valstij būtu pienākums izraudzīties šādu

līdzekli. Turklāt alternatīvu risinājumu izvēle bieži vien esot

atzīstama par likumdevēja politisku izšķiršanos, kas nav

vērtējama ar konstitucionālās kontroles līdzekļiem.

Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums esot vērtējams

kopsakarā ar citām saziņas iespējām, kas apcietinātajām personām

tika un arī šobrīd tiek nodrošinātas izmeklēšanas cietumos.

Sarakste neesot vienīgā apcietināto personu iespēja sazināties ar

ārpasauli. Saskaņā ar Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma

13. panta pirmās daļas 6. punktu un

13.1 panta pirmo daļu redakcijā, kas bija spēkā

līdz 2018. gada 2. janvārim, apcietinātajām personām

bijušas nodrošinātas tiesības uz vismaz stundu ilgu tikšanos ar

radiniekiem vai citām personām ne retāk kā reizi mēnesī. Šādas

tikšanās notikušas bez izmeklēšanas cietuma administrācijas

klātbūtnes. Tikai izņēmuma gadījumos izmeklēšanas cietuma

priekšnieks, individuāli izvērtējot katru atsevišķo gadījumu un

pamatojot savu izšķiršanos, varējis pieņemt lēmumu par tikšanās

norisi izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnē,

ja tas nepieciešams drošības apsvērumu vai kriminālprocesa

interešu dēļ vai to lūdz apmeklētājs. Šāda satikšanās kārtība

nodrošinājusi apcietinātajiem un apmeklētājiem iespēju saglabāt

un stiprināt savstarpējās attiecības pēc iespējas normālākos

apstākļos.

Apstrīdētās normas darbības laikā neesot bijis saudzējošāku

līdzekļu, ar kuriem apcietināto personu pamattiesības tiktu

ierobežotas mazāk, bet leģitīmos mērķus varētu sasniegt

līdzvērtīgā kvalitātē, turklāt neuzliekot valstij nesamērīgu un

pat neizturamu slogu. Savukārt nelabvēlīgās sekas, kas

apcietinātajām personām radās viņu pamattiesību ierobežojuma dēļ,

neesot bijušas lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma guvusi

sabiedrība un valsts kopumā un ko nodrošinājis krimināltiesisko

interešu taisnīgs noregulējums. Līdz ar to apstrīdētā norma

atbilstot samērīguma principam.

Gramatiski tulkojot apstrīdēto normu, pirmšķietami esot

konstatējams, ka tā automātiski ierobežoja apcietinātajām

personām Satversmes 96. pantā noteiktās korespondences

neaizskaramības tiesības. Taču likums paredzējis arī izņēmuma

gadījumus, proti, adresātus, kuriem sūtītā un no kuriem saņemtā

korespondence netika kontrolēta. Tādējādi apstrīdētā norma neesot

paredzējusi automātisku apcietinātās personas sarakstes kontroli,

jo neesot bijusi attiecināta uz visu personas saraksti.

Interpretējot apstrīdēto normu kopsakarā ar citām tiesību

normām un vadoties pēc normatīvā akta izdevēja gribas un

normatīvā akta mērķa, neesot pamata uzskatīt, ka likumdevējs,

pieņemot apstrīdēto normu, būtu viennozīmīgi nosvēries par labu

tikai valsts un sabiedrības interesēm un nepamatoti ierobežojis

apcietināto personu tiesības uz korespondences neaizskaramību.

Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, vēsturiskā, sistēmiskā un

teleoloģiskā metode ļauj apstrīdēto normu iztulkot atbilstoši

Satversmes 96. pantam.

Apstrīdētā norma bijusi spēkā ilgu laiku, un apcietinātās

personas līdz šim neesot vērsušās tiesā saistībā ar pamattiesību

aizskārumu, kas tām būtu radīts, piemērojot apstrīdēto normu,

tāpēc apstrīdētās normas atzīšanai par spēkā neesošu no kāda

brīža pagātnē varētu būt nelabvēlīga ietekme uz tiesību sistēmu

un Ieslodzījuma vietu pārvaldes darbību.

Tieslietu ministrija sniegusi arī tādu informāciju, ka kopš

Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma pieņemšanas grozījumi šā

likuma 28. panta otrajā daļā izdarīti divas reizes.

Pirmoreiz ieviesti redakcionāli precizējumi, savukārt ar

2017. gada 7. decembra likumu "Grozījumi

Apcietinājumā turēšanas kārtības likumā", kas stājās spēkā

2018. gada 3. janvārī, tikusi pilnveidota apcietināto

personu korespondences kontroles kārtība. Tiesībsargs

2015. gadā esot aktualizējis jautājumu par normatīvajos

aktos noteiktās ieslodzīto personu korespondences kontroles

atbilstību cilvēktiesību prasībām. Tāpēc ministrija izstrādājusi

priekšlikumus grozījumiem apstrīdētajā normā un tos iesniegusi

Saeimā likumprojektam "Grozījumi Apcietinājumā turēšanas

kārtības likumā". Priekšlikumi esot atbalstīti otrajā

lasījumā.

Pēc 2017. gada 7. decembra grozījumiem Apcietinājumā

turēšanas kārtības likumā vairs neesot paredzēta automātiska

apcietināto personu vēstuļu lasīšana. Spēkā esošā attiecīgās

normas redakcija skaidri paredzot, ka šāda korespondence nav

lasāma, ja vien izmeklēšanas cietuma amatpersonai nerodas

pamatotas aizdomas, ka sarakstes saturs var apdraudēt

ieslodzījuma vietas un sabiedrības drošību, krimināltiesisko

attiecību taisnīgu noregulējumu, citu personu tiesības vai var

veicināt noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Tas, vai attiecīgais

kontroles veids ir piemērotākais attiecībā uz konkrētu

apcietināto personu, esot atkarīgs no šīs personas situācijas un

atbildīgās amatpersonas rīcības pamatojuma, piemērojot

Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 28. pantu.