211. pants
Piesārņošana no kuģiem

1. Valstīm, pirmām kārtām, izmantojot kompetentas starptautiskas organizācijas vai diplomātiskās konferences starpniecību, jāizveido starptautiskas normas un standarti, lai novērstu, mazinātu un kontrolētu jūras vides piesārņošanu no kuģiem un jāsadarbojas, lai tādā pašā veidā, pēc nepieciešamības, izveidotu ceļu sistēmu, lai līdz minimumam novērstu avāriju briesmas, kuras var izsaukt jūras vides piesārņošanu, ieskaitot piekrasti, un kaitējumu no piesārņošanas, kas saistīts ar piekrastu valstu interesēm. Šādas normas un standarti līdzīgā veidā, pēc nepieciešamības, ir periodiski jāpārskata.

2. Valstīm jāpieņem likumi un noteikumi, lai novērstu, mazinātu un kontrolētu jūras vides piesārņošanu no kuģiem, kas kuģo ar to karogu vai reģistrēti tajās. Šādiem likumiem un noteikumiem jābūt vismaz tādam pašam efektam, kā vispārēji pieņemtām starptautiskām normām un standartiem, kas pieņemti kompetentā starptautiskā organizācijā vai vispārējā diplomātiskā konferencē.

3. Valstīm, kuras nosaka īpašas prasības, lai novērstu, mazinātu un kontrolētu jūras vides piesārņošanu, kā nosacījumu ārvalstu kuģu ienākšanai to ostās vai iekšējos ūdeņos un, lai apstātos pie to piekrastes termināliem, sekojošā kārtībā jāpublicē šādas prasības un jāpaziņo tās kompetentai starptautiskai organizācijai. Gadījumos, kad divas vai vairākas piekrastes valstis, cenšoties harmonizēt savu politiku, nosaka šādas prasības identiskā formā, ziņojumos tiek norādīts, kuras valstis piedalās šādās kopējās vienošanās. Katra valsts pieprasa, lai kuģa, kas brauc ar tās karogu vai reģistrēts tajā, kapteinis, kad kuģis atrodas valsts, kas piedalās šādās kopējās vienošanās, teritoriālajā jūrā, sniedz pēc šīs valsts pieprasījuma informāciju par to, vai kuģis dodas uz tā paša reģiona valsti, kas piedalās šādās kopējās vienošanās, un, ja tas tā ir, jānorāda vai šis kuģis ievēro šīs valsts prasības, lai iebrauktu ostā. Šis pants neietekmē jautājumu par nepārtraukto kuģa caurbraukšanas tiesību izmantošanu vai 25.panta 2.punkta piemērošanu.

4. Piekrastes valstis, izmantojot savu suverenitāti savā teritoriālajā jūrā, drīkst pieņemt likumus un noteikumus, lai novērstu, mazinātu un kontrolētu jūras vides piesārņošanu no ārvalstu kuģiem, ieskaitot kuģus, kuri izmanto mierīgās caurbraukšanas tiesības. Šādi likumi un noteikumi saskaņā ar II daļas 3.nodaļu nedrīkst traucēt mierīgu caurbraukšanu ārvalstu kuģiem.

5. Piekrastes valstis, lai īstenotu 6.nodaļā noteikto, drīkst pieņemt attiecībā uz savām ekskluzīvajām ekonomiskajām zonām likumus un noteikumus, lai novērstu, mazinātu un kontrolētu piesārņošanu no kuģiem, kas atbilst vispārēji pieņemtām starptautiskām normām un standartiem, kurus pieņēmusi kompetenta starptautiskā organizācija vai vispārējā diplomātiskā konference, kas iedzīvina šādas normas un standartus.

6.(a) Kad 1.punktā minētās starptautiskās normas un standarti neatbilst īpašajiem apstākļiem, un piekrastes valstij ir pietiekams pamats ticēt, ka noteikts, skaidri iezīmēts tās ekskluzīvās ekonomiskās zonas rajons ir rajons, kur īpašu obligātu pasākumu pieņemšana ir nepieciešama, lai novērstu piesārņošanu no kuģiem pēc atzītiem tehniskiem iemesliem, kas ir saistīti ar tās okeonogrāfiskiem un ekoloģiskiem nosacījumiem, tāpat kā tā izmantošana vai tā resursu aizsardzība un tā īpašais kuģu kustības raksturs, piekrastes valsts pēc atbilstošām konsultācijām kompetentā starptautiskā organizācijā ar jebkuru citu ieinteresēto valsti, var attiecībā uz šo rajonu nosūtīt vēstījumu šai organizācijai, iesniedzot zinātniskus un tehniskus pierādījumus par labu tam, kā arī informāciju par nepieciešamajiem pasākumiem. 12 mēnešu laikā pēc šāda vēstījuma saņemšanas, organizācijai jānosaka, vai pastāv apstākļi šajā teritorijā atbilstoši augstāk minētajām prasībām. Ja organizācija tā nosaka, piekrastes valsts var pieņemt attiecībā uz šo rajonu likumus un noteikumus, lai novērstu, mazinātu un kontrolētu piesārņošanu no kuģiem, īstenojot tādas starptautiskās normas un standartus vai kuģošanas praksi, kuru atzīst šī organizācija attiecībā uz speciālajām teritorijām. Šie likumi un noteikumi kļūst piemērojami ārvalstu kuģiem tikai pēc 15 mēnešiem no vēstījuma iesniegšanas organizācijai.

b) Piekrastes valstīm jāpublicē robežas jebkuram tādam noteiktam, skaidri iezīmētam rajonam.

c) Ja piekrastes valstis gatavojas pieņemt attiecībā uz šo rajonu papildus likumus un noteikumus, lai novērstu, mazinātu un kontrolētu piesārņošanu no kuģiem, tām, iesniedzot augstākminēto vēstījumu, vienlaicīgi jāinformē par to organizācija. Šādi papildus likumi un noteikumi var skart noplūdi vai kuģošanas praksi, bet nedrīkst prasīt no ārvalstu kuģiem ievērot citus projektēšanas, konstrukciju, ekipāžas komplektēšanas vai iekārtu standarti, kā vispārpieņemtās starptautiskās normas un standarti; attiecībā uz ārvalstu kuģiem tie jāpiemēro, apritot 15 mēnešiem pēc minētā vēstījuma iesniegšanas organizācijai ar noteikumu, ka šī organizācija dos attiecībā uz to savu piekrišanu 12 mēnešu laikā pēc minētā vēstījuma iesniegšanas.

7. Šajā pantā minētajām starptautiskajām normām un standartiem vajadzētu ietvert, cita starpā, normas un standartus, kas attiecas uz nekavējošu piekrastes valstu, kuru piekraste vai ar to saistītās intereses var tikt skartas negadījumos, ieskaitot jūras avārijas, kas izraisa noplūdes vai noplūžu iespējas, informēšanu.